medkursi.lv

 

Nodaļa no mācību materiāliem

1.3.                                   “Montesori pedagoģija”

Helēne  Helminga,  Apgāds Jumava,  2006.

 

Mūsu civilizācijas lielo pārmaiņu izraisītie draudi bērnu audzināšanai modina pastiprinātu uzmanību. Skaidri redzams, ka ar tradicionālo bērnudārzu un skolu nepietiek, lai apmierinātu bērna un jauna cilvēka vajadzības. Mūsu civilizācija izvirza tādas prasības, ka steidzami nepieciešama izglītojošo iestāžu pārstrukturēšana. Šajā situācijā no jauna tiek izvērtēta arī Montesori pedagoģija.

Šodien tiek daudz runāts, ka bērni grib un spēj mācīties jau agrīnā vecumā.Taču intelektuālās attīstības vai rakstīšanas un lasīšanas tehnikas apguves aspekta bērnu pirmskolas audzināšana bieži vien tiek vērtēta vienpusīgi. Montesori pedagoģija var palīdzēt bērnam, atbilstoši sekmējot viņa “mācīšanos” pirmskolas vecumā un vienlaikus veicinot bērna pašapzināšanos un viņa personas nostiprināšanos. Montesori respektē bērnā cilvēku tā veselumā. Visvairāk viņa brīdina no piespiešanas un vienpusīguma. Mazam bērnam viņa piedāvā sagatavotu vidi, kurā atrodoties bērns no paša sākuma var pierast pie cilvēkam raksturīgās brīvības un saistībām, kuras uzņemas viņš pats. Montesori respektē bērna tieksmi pēc neatkarības un pielāgošanos sabiedrībai. Viņa radījusi joprojām aktuālu “materiālu” bērna fiziskajai un garīgajai attīstībai.Montesori nespiež bērnu kaut ko darīt, sargā to no agrīnas agresivitātes vai nedrošības attīstības briesmām.

Mūsdienu centieni uzlabot bērnu pirmskolas audzināšanu un veikt skolas reformu radījuši   daudzus priekšlikumus attiecībā uz izglītības mērķiem, taču nav zināms, kā lai šos mērķus sasniedz. Montesori parādīja, kā radināt bērnu pie brīvības un saistībām, kā viņu respektēt un palīdzēt viņam ar cieņu iekļauties cilvēku sabiedrībā. Viņas pedagoģija kalpo bērnam un kalpo cilvēcei, kura atjaunoties spēs tikai ar bērna palīdzību. Līdztekus individuālai attīstībai  Montesori sekmē bērna vecumam atbilstošu sociālo un emocionālo attīstību.

Montesori pedagoģija kalpo arī mūslaiku bērnam, kuram it visur pieaugušo kultūras un morāles nepārvarētu apstākļu dēļ tiek atņemtas attīstības un nobriešanas iespējas. Tai vajadzētu modināt pieaugušajos vēlmi palīdzēt bērnam dzīvot. Ja mūsu civilizācijā, kas ar zinātnes un tehnikas palīdzību tik apbrīnojami ātri attīstās, netiks atbrīvota un sagatavota vieta bērnam, ja pieaugušais – lai tas būtu audzinātājs vai politiķis – to mīļi un ar atbildības sajūtu neuzņems cilvēku sabiedrībā, tad bērns nespēs nodrošināt nepieciešamo kultūras atjaunošanos, tad sāksies decadence, kuras svarīgākais iemesls būs nodevība pret bērnu kā pret līdzcilvēku.

Helēne Helminga

 

Marijas Montesori dzīve un nozīme

Marija Montesori dzimusi 1870. gadā  Šiaravallē , Ankoras provincē, bet jau agrā  bērnībā nokļuva Romā un ieguva labu izglītību. Montesori juta iekšēju aicinājumu izpētīt cilvēku un uzņemties par viņu atbildību. “Mēs neesam dzimuši, lai vienkārši priecātos par dzīvi” – tas ir viens no viņas izteicieniem. 25 gadu vecumā viņa jau bija ārste un strādāja Romas universitātes klīnikā neiroloģijas nodaļā ar garīgi slimiem bērniem. Viņa guva panākumus bērnu attīstības veicināšanā, jo ņēma vērā ne tikai to fizisko aprūpēšanu un ārstēšanu, bet arī saskatīja arī audzināšanas nozīmi. Turpinot izglītoties, viņa saskārās ar vājpratīgo pedagoģiskās aprūpes celmlaužu Itāra (Itard) un Segēna (Seguin) vārdiem. Panākumi vājprātīgu bērnu audzināšanā modināja viņā interesi par pedagoģiju.Viņa pievērsās psiholoģijas un pedagoģijas studijām. 1907. gadā Romā dzīvojamo māju blokā durvis vēra pirmā Montesori bērnu māja, bet 1908. gadā šāda māja tika atvērta Milānā. Visi bērnu mājas konstruktīvie elementi izrietēja no viņas pedagoģijas. Mājās bija materiāli, kas deva bērniem iespēju, patstāvīgi darbojoties, sekmēt savu attīstību. Viņa vērtēja attīstošos materiālus pēc tā, vai tie mudina bērnu spontāni izvēlēties darbošanos, kurā tiek iesaistītas gan sajūtas, gan roku kustības un kura, bērnam pievēršoties vingrināšanās priekšmetiem, būtiski veicina vispārējo bērnu attīstību. Viņa apguva, kā pedagoģiski sagatavot vidi un kā šo vidi apgādāt ar stimuliem bērna attīstības sekmēšanai. Vērojot bērnus, Montesori secināja: “Mēs nezinām, un mums nav jāzina, kāpēc viņi darbojas tā un ne citādi, mums tikai jāpalīdz bērnam, lai viņš, dzīvības noslēpuma vadīts, audzinātu sevi labajam”.

Marija Montesori vadīja kursus, kuros iepazīstināja ar savu metodi Romā, Barselonā, Indijā, Londonā.

Vēl par agru dot galīgo vērtējumu Montesori ieguldījumam pedagoģijas vēsturē, taču uz dažiem jautājumiem jau var dot skaidru atbildi. Montesori nepārstāv ideālistiski pedagoģisko virzienu, kad teorija un prasības praksei tiek pakārtotas kādai idejai un ieprieks izveidotam priekšstatam, kas nebalstās uz pieredzi. Viņa redzēja, ka no dabas atrautā civilizācija apdraud bērna dzīvi un juta aicinājumu aizstāvēt bērna tiesības un atkarot pieaugušajiem bērniem domāto dzīves telpu.  Protams, ne viss, ko viņa saka ir “jauns”, taču viņa liek to laiku vecākiem paskatīties uz savu bērnu dzīvi, iespējams, pirmoreiz pretstatot  to savējai, un gandrīz sabīties, iepazīstoties ar to tuvāk. Viņa uzsver, ka cilvēka pirmsākums, bērns, ir lielās briesmās. Montesori nopelns ir viņas pedagoģiskā atbilstība bērna realitātei.

Audzināšana kā palīdzība dzīvot

            M. Montesori uzskata pedagoģiju kā “palīdzību dzīvot”. Māte, tēvs, audzinātājas var palīdzēt radīšanas darbā, taču bērns sevi veido, klausot viņā pašā spēkā esošajam likumam. Neviens nevar izdzīvot cita dzīvi: taču cilvēks veidojas nevis “pats no sevis”, bet gan augot no iekšpuses; viņam nepieciešama tāda audzinātāju palīdzība, kas ir saskaņā ar veidojošos izpratni un garu “inkarnējošo” bērna gribu. Montesori bieži lieto vārdu “inkarnācija”, tādā veidā norādot uz saviem uzskatiem par dvēseli un miesu. Montesori domā par cilvēku, tam attīstoties laikā no dzimšanas līdz pat universitātei, viņa akcentē, ka tādēļ atšķiras no citiem pedagogiem, kuri vienpusīgi ņem vēra tikai skolas periodu. Dzīves  pēdējos  gados Montesori bija īpaši koncentrējusi savu interesi uz bērna attīstību pirmajos trīs dzīves gados, kurus viņa uzskatīja par visnozīmīgāko veidošanās laiku, un uz jautājumu, kā audzinātājam jāpalīdz bērnam no pašas dzimšanas ne tikai fiziski, bet arī kopumā.    Pirmo dzīves gadu Montesori sauc par embrionālā perioda turpinājumu. Attiecībā uz šo laiku viņa runā par garīgo embriju. Pedagoģiskās rūpes pilnībā veltāmas dzīvošanas principam. Ar jēdzienu “dzīvošana”  apzīmējas viss, kas saistīts ar cilvēku, it īpaši viņa noslēpumaino aizsākumu un vienoto veselumu, kas ir visa sākums, visam pamatā, visam piesķir mērķi un jēgu. Saskaņā ar atziņām bioloģijā Montesori saskata bērna iespējas un nepieciešamību pašam veidot savu uzvedību konkrētajā vidē. Attīstība notiek tikai tad, ja bērns kontaktējas ar apkārtējo vidi. Bērna aktivitātes sākums meklējams viņa psihiskajā pasaulē, nevis kustībās. Montesori runā par psihi, kas darbojas, un par garu, kas mostas. Šāds cilvēka skatījums kopumā un atturēšanās no uzsvērtas ķermeniskā un dvēseliskā nošķiršanas ir raksturīgs kā Montesori, tā modernajai antropoloģijai. Tam, kurš iesaistīts aprūpē un audzināšanā, jāsagatavo bērna pašveidošanas darbam nepieciešamie līdzekļi un vide, ja daba tos bērnam nav nodrošinājusi. Bērnam vajadzīgs pieaugušais, ne tikai pārtika un ķermena kopšana, bet arī kontakts, maigums, iesaistīšana ģimenes dzīvē un citās jomās, ar kuram bērns saskaras.

Lai audzinot palīdzētu, jāņem vērā bērna dzīves fāzes un sensitīvie periodi, kuri bērnībā izpaužas īpaši spilgti. Tā Montesori apzīmē laika posmus, kad bērniem dotas īpašas, cita laikā neesošas spējas apgūt kādu noteiktu prasmi, kas ir paliekoša, cilvēka būtībai piederoša, bet attiecīgajā laika periodā izvirzījusies priekšplānā un gādā par to, lai tai būtu savs izpildorgāns. Noteiktā laikā bērns mācās, piemēram, staigāt. Tad ir jādod viņam iespēja spontāni kaut kur iet, skriet, rāpties un pilnveidot prasmi staigāt. Iešana paver durvis uz plašāku pasauli. Bērns tagad var labāk veikt savus pētījumus un labāk orientējas. Montesori apraksta maza bērna izturēšanos pastaigas laikā, kas pilnīgi atšķiras no steidzīgā pieaugušā izturēšanās. Pieaugušajiem jāiet kopā ar bērnu, nevis jāvelk bērns sev līdzi.

Arī runāt bērns mācās noteiktā laikā. Taču viņš neiemācīsies runāt, ja sev apkārt nedzirdēs pieaugušos runājam un ar viņu pašu neviens nesarunāsies. Kā uzsver Montesori un mūsdienu ārsti un antropologi, labāk aprūpēts ir nevis tas bērns, kuru higiēniski nevainojami kopj klīnikā, bet gan tas, kas piedzimst mājās un tur pavada savus pirmos dzīves gadus. Visvairāk bērnam nepieciešama psihiskā higiēna.

Mazulis, kas pamazām sāk iepazīt pasauli, ir svarīga novērošanas perioda sākumā. Viņš liek bildīti pie bildītes un saglabā tās savā atmiņā. Pieaugušais tiešā veidā bērnam nekā nevar palīdzēt  veikt šo darbu, bet viņam būtu vienmēr jāapzinās, ka nedrīkst bērnam traucēt.  Bērnam uzmanīgi un ilgstoši jāaplūko viss jaunais – vienalga, vai tā ir kāda nepazīstama cilvēka seja vai kāds priekšmets.

Bērna dzīves periodi jāņem vērā gan bērnu mājā, gan skolā. Dzīvē nenotiek tā, ka nepārtraukti kaut kas vienmērīgi palielinās, dzīve ilgi gatavojas saviem  notikumiem, saviem nākotnes ieguvumiem, līdz kaut kas spēji izlaužas ārpusē. Audzinātājam jāprot gaidīt, skolotājs nedrīkst uz savu uzdevumu skatīties materiālistiski, ar pārliecību, ka spēs regulāri gabaliņu pa gabaliņam  vairot bērna zināšanas.

Dzīves posms līdz 3 gadu vecumam – gan pēc Montesori, gan pēc citu vadošo antropologu domām – ir radošās veidošanās laiks. Laika posms no 3 – 6 gadu vecumam, kad daudzi bērni apmeklē bērnudārzu, aptver gadus, kad iepriekš gūtais tiek paplašināts un nostiprināts un kad var labot iepriekš pieļautās kļūdas. Laika posms no sestā līdz divpadsmitajam dzīves gadam nav tik bagāts ar notikumiem, tas ir mierīgākas attīstības laiks un to var izmantot mācībām skolā. Taču arī šajā periodā audzinātājs ņem vērā, ka viss būtiskais notiek, tikai pateicoties bērna pašaktivitātei un ieinteresētībai. Šajā laikā nobriest, kā atzīst Montesori, bērna spēja atšķirt labo un ļauno un ieklausīties savā sirdsapziņā. Tas ir laiks, kad bērns ne tikai apceļodams iepazīst plašāku ārējo telpu, bet spēj arī labāk abstrahēt un mācoties izglītoties abstraktās jomās.

Posms no 12. vai 13. ,līdz 15. vai 16. dzīves gadam atkal ir radošās veidošanās periods, taču skolā gandrīz vai nemaz netiek ņemta vērā šā perioda specifika un nozīme, kad bērnu mazāk piesaista  intelektuālās, izteikti ar skolu saistītās lietas, bet vairāk interesē iekļaušanās sabiedrībā un sevis apzināšanās.

Salīdzinot cilvēka attīstības periodus, Montesori secina, ka pubertātes laiks nozīmes ziņā ir radniecīgs agrīnai bērnībai, taču bērnība ir fundamentāls periods, tas ir cilvēka tapšanas laiks, bērns ir cilvēka tēvs, varētu teikt – bērns paliek cilvēkā, kurš sasniedzis briedumu un cilvēcisko pilnību, pirmsākums piedalās augšanas procesā.

Montesori uztver audzināšanu kā veselumu. Dzīve piešķir formu, dzīve tiecas pēc vienota veseluma. Svarīgs uzdevums panākt, lai bērns sasniedz šo veselumu.

Bērns tiek vadīts no iekšienes, tāpēc viņam no iekšienes jāmācās arī atšķirt, iegaumēt savu ceļu, saklausīt lietu aicinājumu, lai neļautu sevi pakļaut no ārienes. Tam jāmācās tikt galā ar ļaunuma izraisītajām pretrunām viņa dzīvē, atrast savai dzīvei mērauklu. To var izkopt tikai konkrētā  grupā un situācijā.

Dzīvei, ko veidojis cilvēks, jākļūst par mūžīgās dzīves daļu. Arī attiecībā par reliģisko audzināšanu Montesori uzsver, ka runa ir par palīdzēšanu dzīvot. Proti, par pilnīgu bērna uzņemšanu baznīcas sakramentālajā dzīvē. Pareizi nodzīvota un sakārtota dabiskā dzīve Montesori izpratnē ir labs pamats pārdabiskajai dzīvei žēlsirdībā.

Neapzinātais dzīves veidošanā

Montesori interesējās par dzīļu psiholoģiju (neapzināto dvēselisko dzīvi), īpaši par Freida mācību, saistot ar pašas novērojumiem pie bērniem. Montesori redz kāda ir dzīļu psiholoģijas nozīme, lai personība attīstītos normāli un tiktu respektēta kopumā. Montesori uzskata cilvēka pieķeršanos Dievam, ģimenei, baznīcai, sirdsapziņai, lietām, kuru akceptēšanu viņa uzskata par priekšnoteikumu dvēseliskai veselībai un kuru nepareiza izpratne tikai traucē cilvēka attīstībai.

Montesori lieto jēdzienu “absorbējošais gars”, ka sir saistīts ar jēdzienu “mnēma”, ar miesiski dvēselisko atmiņu.

Montesori pievērš uzmanību tam, ka laika periodā pēc dzimšanas, “garīgā embrija” perioda, kad neapzināti darbojas bērnā snaudošais gars, ir svarīgi ņemt vērā bērna dvēseles augsto dinamiku, gatavojoties apzinātiem garīgiem procesiem, jo no vides un it īpaši cilvēkiem bērna tuvumā un viņu attieksmes pret bērnu ir atkarīgs, vai tālākai attīstībai būs labi priekšnosacījumi vai arī radīsies ilglaicīgi, varbūt pat nenovēršami traucējumi. Šai neapzinātajai dzīvei, dvēselei, kas mostas, nepieciešama barība un kontaktēšanās.

Bezpalīdzīgs mazulis, kas uzsmaida cilvēkam, kurš tam pievēršas, un tādā veidā vēsta par sava gara pirmajām aktivitātēm, ir uzticēts līdzcilvēkam lielākā mērā, nekā tas spēj iedomāties. Tā ir ģeniāla Montesori koncepcija, ko viņa atklāj, runājot par “absorbējošo garu ”, kad bērns, kuru vēl nesargā apziņa, ar neparasti dzīvām acīm aplūko apkārtni, to pēta un nenogurstoši uzsūc sevī visu, ko redz un dzird, un vispirms viņam tuvā cilvēka valodā, viņa žestus, tikumus un izturēšanos. Divarpus gadus vecumā bērns relatīvi pilnīgi runā savas vides valodā. Šādai runāšanai viņš ilgi gatavojies neapzinātās dzīves laikā. Iekšējie procesi ir noslēpumaini un nav precīzi aprakstāmi. Apziņa nesargā absorbējošo garu, taču tā šo garu arī neaizkavē. Tas nepagurst, tikai apziņa rada sasprindzinājumu un nogurumu. Absorbējošais gars rada saikni ar vidi, bērns tai piesaistās tā, ka vēlāk vairs nespēj piesaistīties nevienai citai, tā rezultātā viss, ko bērns no šīs vides paņem, Montesori vārdiem sakot, it kā kļūst par viņa paša “garīgo miesu”. Savu  “garīgo miesu” bērns veido, darbojoties ar lietām, kas ir ap viņu.  Kā citādi lai izprot, Montesori jautā, dzimtenes mīlestību, kas svešumā spēj izraisīt slimību aiz ilgām pēc mājām vai vecumdienās mudina atgriezties savas agrās bērnības zemē. Un šis fakts it nemaz nav saistīts ar to, vai šī zeme ir skaista vai nav, vai dzīvot taja ir jauki vai grūti.

Ar terminu “mnēma” Montesori saprot neapzināto bērna atmiņu spēku, kurs atšķiras no parastās atmiņas ar to, kas atmiņā nonācis ar šī spēka palīdzību, nevar atcerēties apzināti, tas ir cieši saistījies ar attīstībā esošo dzīvi, nav pieejams objektīvai analīzei, nav nodalāms un gandrīz vai nav atšķirams no iedzimtā. Montesori ir pārliecināta, ka mātes valoda, spēja orientēties, gaume, īpatnības neapzināti veidojas agrīnā vecumā. Tādēļ audzinātājam jāņem vērā ka bērns jau pirmajā dzīves periodā ir ka persona uztverama būtne, kurā mostas cilvēka gars, un veic pirmos svarīgos mēģinājumus, realizējot to, kas raksturīgs cilvēkam.

Neapzinātais turpina ietekmēt cilvēku, un tam jādod vaļa, ja negribam, ka tā apspiešanas vai iegrožošanas dēļ rodas traucējumi. Nav labi, ja cilvēks nepārtraukti apzināti noslogo prātu un gribu; lai viņam veiktos gan garīgaja dzīve, gan darbā, nepieciešama atslodze, pārtraukums, variēšanas iespējas, miegs un sapņi. Montesori bērnu mājā un skolā, pateicoties brīvai darba izvēlei, bērnam tiek dota iespēja pievērsties iekšējiem procesiem; iedziļināšanās darbā netiek  prasīta pēkšņi, tā var nākt no iekšienes; bērns var bez steigas ļaut darboties tam, ko viņš apguvis vingrinājumos, mācījies, dzirdējis; bērnam neliek uzreiz reproducēt un izteikties, viņš drīkst klusi pasēdēt, atpūsties, pārstrādāt uzņemto. Audzinātājs garīgo dzīvi nepielīdzina apzinātajai, lai gan tai līdz tādai jāpilnveidojas. Nodrošinot neapzinātajam iespējas izvērsties, mēs atbalstām apziņu, bērns visu iemācās pamatīgāk un vairāk saglabā atmiņā. Montesori skolā nepietiek, ka bērns ir sapratis. Viņa norāda uz vingrinājumu spontānu atkārtošanu un vēlāk uz paralēlvingrinājumiem, kurus veikt aicina pats materiāls. Montesori augstu vērtē bērna gara spontānumu, ko nevar izraisīt sistemātiski un ar nodomu, tieši iedarbojoties uz bērnu.

Bērnu māja kā pedagoģiski sagatavota vide

            Sagatavotas vides principam Montesori pedagoģijas praksē ir izšķiroša nozīme. Bez piemērotas vides bērns nevar konstruktīvi darboties, nekas viņu nemudina un nedod iespēju brīvi izvēlēties darbu. Vide nedrīkst būt rotaļlietu un plaša patēriņa priekšmetu sakopojums, tai jābūt savam veidolam un iekārtotai atbilstoši bērna uztveršanai kopveselumā, nevis iespēju summai. Mazo bērnu sargājošā vienotā vide nav sastingusi, tā mainās, sekojot līdzi bērna vajadzībām, un uz vecāku māju, dārzu, skolu, Montesori vārdiem runājot, tās “durvis ir atvērtas”. Bērnu māja jāveido tā, lai bērns it visur sajustu aicinājumu darboties līdzi dzīves organizēšanā un vienlaikus attīstītu savu individualitāti. Bērniem nav vajadzīga dārga vide; zināma nepabeigtība un primitivitāte tiem pat nāk par labu, ja vien tā nav pilnīgi bezveidīga. Tomēr bērni neattīstīsies pietiekami labi, ja tiem trūks iespēju un piemērotu, sakārtotu sajūtām, rokai un garam domātu lietu. Kustību iesaistīšana ir fundamentāls Montesori pedagoģijas princips. Darbodamies bērns inkarnē savu garu, gars pakārto sev kustības un atbilstošā vidē pamana fizisku un vienlaikus arī garīgu kustību iespējas. Ja tiek traucēts iemiesošanas un pašveidošanās process, dzīvojot šaurībā kopā ar pieaugušo, bērni paliek nervozi, viņu kustības drudžainas, gars – nemierīgs. Viņiem ir ļoti svarīgi, lai bērnu mājā un skolā tiktu radīta maksimāli tuva vide dabiskajai, taču veidota tā, lai bērni attīstītos ar rotaļīgas un mērķtiecīgas darbošanās palīdzību.

Šī sagatavotā vide ir vienots veselums, kas veidojas, pamatojoties uz bērna dzīvi. Tai raksturīga visaptveroša kārtība, kura nav pamatojama tikai ar mēŗķi vien. Ar kārtību saistīts arī skaistums un dzīves bagātīgums. Bērnu priecīgais noskaņojums rada pārliecību, ka, sagatavojot un uzturot tādu vidi, ejam kopsolī ar Dieva radītās bērna dabas labajiem spēkiem.

 

Praktiskās dzīves vingrinājumi

Montesori uzskatīja, ka agrīnā vecuma bērniem nozīmīga dzīves sastāvdaļa ir “praktiskās dzīves vingrinājumi”. Bērni labprāt piedalās ikdienas darbu veikšanā, viņi atdarina visu, ko redz un izprot. Protams, māja, kur dzīvo tēvs, māte un bērns ir īstā vieta bērna mājsaimniecības vingrinājumiem. Taču ikviena bērna audzināšanas iestādē var nepiespiestā veidā ieviest daudzas no šīm  aktivitātēm un, bērniem augot lielākiem, no vingrināšanās un rotaļām pāriet pie nopietniem darbiem. Bērnu mājas uzdevums ir palīdzēt attīstīt  bērna izpratni par cilvēka dzīvi mājās un veidot piemērotas vides izjūtu un sajūtu, ka esi atbildīgs par to.  Montesori uzskata bērnu mājsaimniecības darbus tik pat svarīgus kā vingrināšanās ar viņas īpašo “materiālu”. Savai būtībai un izcelsmei atbilstoši, praktiskās dzīves vingrinājumi paredz, ka ikviens rīkojas nepiespiesti, un padodas tikai tur, kur iespējami brīvi rīkoties ar lietām.

Mazs bērns tikko sāk valdīt pār kustībām, sāk atdarināt tēva, mātes un citu apkārtējo darbības. No dienas dienā bērns veido savus priekšstatu par darbiem, kas pieder pie ģimenes dzīves, un drīz vien spēj arī pats tos paveikt. Tā viņš ciešāk iekļaujas ģimenē. Viņš pieder pie tās, kad palīdz mammai un tētim dārzā, darbnīcā un citos mājas darbos. Tie ir svarīgi vingrinājumi, jo regulē arī cilvēku savstarpējās attiecības, tiem piemīt liels audzinošs spēks.

Tas, kas notiek mūsdienu civilizācijā, atstāj gandrīz traģisku ietekmi uz mazu bērnu. Tehnika tik ļoti pārvērtusi mājas dzīvi, ka bērns var gūt pārskatu tikai par nedaudzām mātes un tēva darbībām. Dzīvās uguns vietā, kurai nepieciešams sagādāt malku un ogles, kas jāiekur, tagad ir gāzes vai elektriskā plīts. Akas vietā ūdens krāns. Produktus pērkam veikalā. Bērna iespējas mājās ieraudzīt kaut ko interesantu un saprotamu sarūk. Viņš neredz procesu kopumā, to, no kurienes rodas lietas, kā ar tām rīkoties no sākuma līdz galam.  Viņš neizprot kopsakarības, redzot tikai to, ka tiek nospiesta poga un viss notiek. Izglītošanas iespēju ziņā mājas dzīve kļuvusi nabadzīgāka.                                                                                             Mājas darbu vingrinājumus Montesori iedala trīs grupās: vingrinājumi sevis apkopšanai, vingrinājumi, kas pakārtoti saskarsmei ar citiem, vingrinājumi, kas attiecas rūpēm par apkārtējo vidi. Bērnus iepazīstina ar dažādām darbībām tās precīzi demonstrējot. Katra pabeigta darbība sastāv no daudzām kustībām. Vingrinājumu galvenā jēga ir tā, ka mazs bērns veido personību, saistot uzmanību ar savām kustībām un sajūtām un tās koordinējot. Mazāks bērns veic vingrinājumu, neņemot vērā, kāds ir mērķis un kā tie iekļaujas vidē (piemēram, mazgās rokas, kaut arī tās ir tīras). Vēlāk bērns sāk apzināties vingrinājuma jēgu (aplaista puķes, jo tām nepieciešams ūdens). Attīstības trešajā pakāpē bērns saprot, kāda nozīme ir viņa darbībai grupas dzīvē un apkārtējā vide kopumā. Bērnu mājā novērots, ka nervozie un nemierīgie bērni, veicot praktiskās dzīves vingrinājumus, nomierinās. Katrs vingrinājums jāsagatavo tā, lai mazajam bērnam būtu viegli atrast to, kas vajadzīgs kādas darbības veikšanai, un lai viņu mudinātulīdz galam pabeigt šīs darbības ciklu. Praktiskās dzīves vingrinājumi ir atsķirīgi dažādām zemēm un tautām, tie piešķir mājām savu raksturu. Šie vingrinājumi dod bērnam neatkarību, viņš iemācās patstāvīgi apģērbties, nomazgāties, akurāti paēst un pēc tam nokārtot lietas.Viņš palīdz rūpēties par apkārtējo vidi, kas ir arī viņa vide. Praktiskās dzīves vingrinājumi palīdz iekļauties apkārtējos cilvēkos, sekmē pieklājīgu uzvešanos. Bērni priecājas par mazajiem pieklājības žestiem, pierod pie pieklājības. Lielākie bērni veic uzdevumus ar citu attieksmi, viņiem svarīgi redzēt jēgu, tam ko dara un saņemt novērtējumu, būt noderīgiem.

Montesori uzsver, ka svarīgi ir nevis tas, ko bērni dara, bet kā viņi dara. Ja šos darbus dara apdomīgi un labi, mēs paši atgūstam iekšējo līdzsvaru un gūstam prieku pat no niecīga darbiņa. Pateicoties praktiskās dzīves vingrinājumiem, bērni pamana, saudzē un iemīļo vienkāršās lietas ap viņiem. Bērns attīsta orgānus, kas dara to iejūtīgu un kustīgu un palīdz panākt, ka kopdzīve rit bez aizķeršanās un skaisti. Tāda rotaļu brīvība, kas nav vienkārši paspēlēšanās, iedarbosies uz bērna turpmāko dzīvi, palīdzēs pasargāt no dzīves grūtībām, padarīs pievilcīgāku viņa dzīvi mājās.

Montesori materiāli

Montesori materiāli izstrādāti, lai  izraisītu bērniem ne tikai pliku reakciju, bet arī aktivitāti. Tie pielāgoti bērna patiesajām, nereti slēptajām vajadzībām. Montesori materiāli, kurus šodien izmanto darbā ar bērniem bez problēmām, raksturā saglabājuši kaut ko no savas izcelsmes. Mūsu civilizācijā augošam bērnam nepieciešama palīdzība, lai “normalizētos”.  Par “normalizēšanos” Montesori sauc bērna pašsakārtošanās procesu. Visur sūdzas, ka mūsu civilizācijas bērns ir nervozs, sagādā grūtības audzināšanā, un palīdzību parasti meklē speciālajās iestādēs. Medicīniskajās pārbaudēs konstatēts, ka liela daļa bērnu neattīstās normāli un jau agri cieš no nepiemērotas audzināšanas. “Montesori materiāls” palīdz bērnam pašam sevi sakārtot. Īpaši labi vingrinājumi, kad, darbojoties ar roku, panāk garīgu koncentrēšanās un iekšēju izveseļošanos. Materiāls papildina citus rotaļāšanās un nodarbošanās materiālus. Veids, kā darbojas ar šo materiālu, atšķiras no ierastajām darbībām, kuras parasti liek veikt maziem bērniem. Parasti tiek noteikts mērķis, tas  modina bērna aktivitāti; kad mērķis ir sasniegts, tad darbs ir galā un aktivitātei jābeidzas (piem., veidošana ar plastilīnu). Montesori materiāls neizvirza šādu mērķi. Bērns ar to strādā, bieži vien neskaitāmas reizes atkārto vingrinājumu, un tikai iekšējo vajadzību apmierināšana liek viņam beigt darboties. Kopš dzīve pilsētā un ielu satiksme atņēmusi bērniem viņu sensenās dabiskās rotaļām un atklājumiem piemērotās vietas, mūsu civilizācijā vienkārši trūkst iespēju un līdzekļu, lai mazi un arī lielākie bērni varētu patstāvīgi darboties. Cilvēks ir būtne, kas neattīstās instinktīvi pati no sevis un ko nekad nedrīkst vienkārši atstāt “dabas” un nejaušības varā. Šodien bērni mājās un tuvākajā apkārtnē labu lietu vietā atrod nepareizus kairinājumus, kas novirza bērnu uzmanību no veselīgām vajadzībām. Rotaļlietas kļuvušas par tirdzniecības preci un vairāk domātas sensācijai, nevis rotaļāšanās prieka izraisīšanai.

Montesori materiālam raksturīgas iezīmes. Atsevišķas lietas aicina veikt noteiktus vingrinājumus vai darbiņus. Bērnam parāda, kas darāms ar materiālu. Kļūdas, ko bērns pieļauj, viņš lielākoties var pats atrast un izlabot. Līdz ar to pazūd dusmas par to, ka viņu nepārtraukti labo un traucē darboties. Varētu teikt, ka šim vienkāršajam materiālam ir filozofisks raksturs, vingrinājumi paredzēti, lai bērns skaidrāk atklātu kādās krāsās ir priekšmeti apkārtējā vidē, saskatītu atšķirības. Montesori skaidro, ka bērni ar sava visu veselumā uztverošā “absorbējošā” gara palīdzību jau sen ir pamanījuši lietas ap sevi, nav nepieciešams norādīt uz tām, izmantojot garlaicīgus vārdus, bērnu zemapziņa ir pilna ar difūziem iespaidiem, nu ir jāpalīdz viņiem skatīties tiešāk, izskaidrot iespaidus, jāpalīdz attīstīties inteliģencei. Patiesais bērna prieks meklējams psiholoģiskajā faktā, (ko bērns neapzinās), ka, atkārtojot vingrinājumus, nepārtraukti palielinās viņa jūtīgums. Atkārtojot vingrinājumus, bērnus interesē ne tikai vilinājums veikt vingrinājumus, bet fakts, ka viņš iegūst jaunu uztveres spēju, kas tam ļaus pamanīt to, ko viņš agrāk neredzēja.

Paraudzīsimies uz dažiem materiāliem: tie ir kārtīgi un rūpīgi izgatavoti, saglabājas labāk nekā citas bērnu rotaļām un vingrinājumiem ražotas lietas, tie ir samērā apjomīgi un izvirza mazam bērnam attiecībā uz pārnēsāšanu noteiktas prasības; viņam jāraugās, lai nekam neuzgrūstos, kad izvēlas ar tiem strādāt un iekārto sev darba vietu pie galda vai uz paklāja. Lai veidotos un tiktu atkārtots darba cikls, ir būtiski, un Montesori to pasvītro, ka visos vingrinājumos nepieciešams veikt kādas kustības, īpaši svarīgi ir darboties ar roku.

Tornis sastāv no desmit koka kubiem, kas citādi ir vienādi, tikai atšķiras ar izmēru, lielākajam šķautnes garums 10 cm, mazākajam 1cm. Kubi ir masīvi, no ne pārāk smaga vai pārāk viegla koka, vienādā krāsā. Bērns liek kubus vienu virs otra un izbauda, ko nozīmē  līdzsvars un smaguma spēks.

Trepes sastāv no desmit vienādām koka prizmām, kuras vienmērīgi mainās resnuma ziņā un arī krāsotas vienā krāsā. Sākot ar lielāko, bērns liek prizmas vienu uz otras, lai veidotos trepes. Prizmu sānu malas ir kvadrāti, kvadrāta malas garums 1,2,3,4,……10 cm.

Sarkanie stieņi, kuri atšķiras pēc garuma. Garākais stienis 1 m, katrs nākamais par 10 cm īsāks. Bērns liek  stieņus, lai viena mala taisna, otra pakāpeniski izmainās, tā var redzēt garuma maiņu.

Ievietojamie cilindri ir viens no Montesori iemīļotākajiem materiāliem. Tie ir četri gari koka bloki ar atverēm, kuros attiecīgi jāievieto pa 10 formas ziņā atšķirīgiem cilindriem katrā. Citādi vienādie cilindri vienā blokā mainās, vienmērīgi samazinoties to diametram, augstums paliek nemainīgs, bet cilindri kļūst vai nu resnāki vai tievāki; otrajā blokā diametrs nemainās, bet samazinās augstums, turklāt augstums izceļas, jo tas ir vienīgais, kas palielinās vai samazinās. Trešajā blokā vienmērīgi mainās diametrs un augstums, cilindri uzkrītoši kļūst lielāki vai mazāki. Ceturtajā blokā pārmaiņas skar trīs dimensijas, taču diametram samazinoties, augstums palielinās, pretēji tam, kas ar to notiek trešajā blokā. Audzinātāja parāda, kā jārīkojas ar lietām, runāšana ir lieka. Bērns sajūt kvantitāti un kvalitāti, lielumu, formu, augstumu.

Vēl pie materiāliem pieder krāsu tāfelītes, kumode ar dažādām ģeometriskām figūrām,taustes dēlīši,trokšņu trauciņi, zvaniņi u.c.

Ar saviem materiāliem Montesori vēlas palīdzēt ieviest kārtību bērnā valdošajā iespaidu haosā, radošajā haosā. Bērns tiecas no nejūtības, no difūzā uztveres veida tikt pie skaidrības, pie spējas atšķirt lietas. Tas palīdz veikt analīzi un veicina apzinātāku uztveri un interesi par precizitāti. Montesori uzskata šos materiālus par “atslēgu”, kas bērnam tiek dota, lai pastrādājis ar “materiāliem” un attīstījis spēju atšķirt, viņš izjustu vēl lielāku prieku par pareizi saskatītām lietām laukā un saviem atklājumiem. Šie materiāli domāti tam, lai palīdzētu bērnam saskatīt un atšķirt kārtību. Ticis pie iespējas atsķirt vienu lietu no otras, bērns ieliek pamatus savai garīgajai dzīvei. Tiek veicināts viņa “personības līdzsvars”, “miers, spēks un iespējas tikt pie jauniem ieguvumiem”. Bērns nepagurstot var veikt lielāku darbu un spēj ātrāk reaģēt.

Montesori skolā garīgā attīstība netiek panākta ar piespiešanos, tā vairāk balstīta uz pieņēmumu, ka bērnā mīt iekšēja dziņa, kas parādās kā spontāna intelekta darbība. To risināt ir “materiāla” uzdevums, kuru diskrēti atbalsta skolotājs.

 

Uzmanības polarizācijas fenomens

Te būs runa par fenomenu, par kuru  Montesori saka: tas esot pats svarīgākis fakts, kas licis viņai izveidot savu “metodi”. Vērojot trīsgadīgas meitenītes darbošanos ar koka cilindriem, Montesori secināja, ka jau mazi bērni, no kuriem to neviens negaidīja, ir spējīgi ilgstoši koncentrēt uzmanību, ja atrod atbilstošu priekšmetu, ar kuru spontāni aizraujas un kurš mudina to atkārtot vingrinājumu. Tādai uzmanības piesaistīšanai ir izšķiroša nozīme bērna attīstībā. Montesori apgalvo, ka šī pie maziem bērniem atklātā uzmanības koncentrēšanas parādība un tās būtiskā iedarbība uz bērna “normalizāciju” ir fenomens, no kura atkarīga arī pieaugušā atveseļošanās. Pieaugušie bieži zaudē šo bērnam raksturīgo dvēseles stāvokli, šo “iekšējo dzīvi”. “Dvēselei, kura vairs nejūt savas vajadzības, draud tas pats, kas ķermenim, kurš vairs nespēj sajust izsalkumu vai vajadzību pēc miega”.

Kārtība psihiskajā dzīvē iestājas līdz ar raksturīgo uzmanības fenomenu. Izglītības efektivitāte atkarīga no dziļas intereses rašanās, no aizmiršanās. Montesori runā par trim fāzēm koncentrēšanās laikā: sagatavošanās fāze, “lielā darba fāze” un pēdējā absolūti iekšēja, prieka un līksmības pilna fāze. Vispirms bērni sagatavojas darbam, iekšēji pievēršas “darbam” un tad it kā iegrimst šajā darbā, atkārto vingrinājumus, pilnīgi atslēdzas no apkārtnes un nekas nevar viņus traucēt, pat ne pašu kaprīzes. Iesaistās gars un kustības, gars un sajūtas, notiek pilnīga koncentrēšanās, kamēr cikls tiek pabeigts. Ar tāda vingrinājuma palīdzību tiek sasniegts iekšējais punkts, kur sākas sevis sakārtošana, spīta un nemierīguma pārvarēšana, saņemšanās. Iespēja pašam kontrolēt savas kļūdas veicina bērna saņemšanos. Savos novērojumos Montesori un citi viņas pedagoģijas atbalstītāji konstatēja: kad bērni sasnieguši šo fenomenu, grupā garantēta kārtība, jauka saskarsme. Montesori runā par “dvēseles atbrīvošanos”. Bērns atgūstas, kļūst redzama viņa patiesā daba, izzūd trūkumi, bērns paliek priecīgāks, atvērts pret citiem. Viņš atkal ir spējīgs pa īstam rotaļāties, nevis tikai traukties ar skrituļdēli vai velosipēdu pieaugušo nemierīgajā dzīvē. ”Mūsu bērni kļuvuši par braucošajiem bērniem”. Koncentrēšanās vingrināšana var palīdzēt bērnam izkļūt no izveicības un ātruma apdullinājuma un atdot spēju ar pulsējošu aizrautību darboties rotaļu sfērā.

Hildegarde Hecere reiz teikusi, ka mūsdienās bērns bieži vien ir bērnišķīgs pieaugušais, ka viņš vairs neprot rotaļāties. Pilsētas, kino, radio, komiksu radīto kairinājumu pārpilnība bremzē bērna gara iniciatīvu un viņa paša veselīgo fantāziju. Montesori bērnu mājas vingrinājumi dod bērnam iespēju gūt pieredzi no pašu aktivitātes, sakārtot pašam sevi un palīdz dzīvot radošu dzīvi.

Lai “koncentrēšanās” izdotos, nepieciešama “sagatavota vide”, kurā bērns var spontāni darboties un brīvi izvēlēties darbu un darba laiku. Kārtība vidē ap bērnu dod pamatu tam, lai viņš iekšēji sevi veidotu. Ja bērns sakārto vidi, tad šī uz ārpusi vērstā aktivitāte liecina, ka sāk veidoties iekšēja kārtība. Iekšējā kārtība izpaužas kā vajadzība saglabāt ārējo kārtību. Tam nepieciešamas precīzas kustības, kas paņem visu bērna uzmanību.

Katra atsevišķa bērna normalizēšanās vienlaikus nodrošina normālu visas grupas dzīvi. Kad pabeigts darba cikls, bērns atbrīvojas no iekšējās koncentrēšanās, viņš jūt vajadzību parunāties ar citiem, veido sirsnīgas attiecības ar līdzcilvēkiem.

Cilvēkam, ne tikai bērnam vien, jāņem vēra šis koncentrēšanās fenomens. Tas ir iekšējā stipruma avots. No tā izriet vareno spēja ar nosvērtu mieru un bezgalīgu labestību ietekmēt cilvēku masas.

 

 

 

Brīvā darba izvēle

Lai panāktu koncentrēšanos darbam un padarītu par izglītojošu patstāvīgo darbošanos, izšķiroša nozīme ir Montesori bērnu mājai un skolai raksturīgajai brīvajai darba un vingrinājumu izvēlei. Brīvā izvēle nerada nekārtību, tā kļūst par disciplīnas pamatu. Izzūd pašreiz tik nervozo bērnu nemierīgums, tie kļūst priecīgi un čakli. Garīgajā līmenī katras atsevišķās būtnes individuāla darbošanās, tās gara iniciatīva saistībā ar vitālo spēku like cilvēkam attīstīties. Šī iniciatīva var rast iespēju izpausties un var pamosties, saistoši pārrunājot mācību vielu, aizrautīgi klausoties, taču ne skolotāja vadītā, nepārtrauktā visas klases apmācības procesā, kas nepieļauj brīvu izteikšanos. Priekšnoteikums ir sagatavotā, katram bērnu vecumam atbilstošā vide, kas gāda par ierosmēm darbam un nepieciešajiem priekšmetiem. Mācību uzdevumi lielākoties ietverti sagatavotajā autodidaktiskajā “materiālā”, pie kura pieskaitāma arī bibliotēka un laboratorija. Bērni strādā pēc izveles pa vienam vai grupā. Bērni var staigāt pa telpu, klusi sarunāties, bet parasti, kad bērni aizrāvušies ar darbošanos vai vingrinājumiem, telpā ir klusums. Runa ir par “vitālu darbošanos”, kurai ir savs ritms.

Brīva izvēle nenozīmē, ka bērns dara “ko viņam gribas”.Viņš klausa iekšējiem dzinuļiem un priekšmeta diktētiem noteikumiem. ”Brīvās izvēles” princips ņem vērā sensitīvo periodu pastāvēšanu, kuru laikā bērns attīsta noteiktas spējas. Mazie bērni pakļaujas dziņai no iekšpuses, viņi vēl nespēj valdīt pār savām kustībām un impulsiem; spēju pārvaldīt var iegūt vienīgi brīvi darbojoties. Gan bērna, gan jaunieša vecumā svarīgi, lai aicinājums no ārpuses nenomāktu paklausību pavēlēm no iekšpuses. Aicinājumu darboties audzinātāja atstāj vides priekšmetu ziņā. Netiešā audzināšana saglabā savu nozīmi arī vēlāk, tiešs uzaicinājums bieži izraisa spītību un novirza bērnu no viņa paša skatījuma uz darba priekšmetu, tādējādi mazinot interesi un iniciatīvu. Brīvā darbošanās veicina patiesas intereses mošanos.

Diskusijās par Montesori pedagoģiju bieži tiek izvirzīta prasība, ka bērnam jāpakļaujas audzinātāja prasībām, jo viņš arī vēlāk dzīvē nevarēs brīvi izvēlēties, ko darīt. Taču bērna gribai vispirms jāizveidojas, bērnam jākļūst stipram, izveicīgam un zinošam, jāmīl darbs; tikai tad viņš spēs uzņemties arī nemīlamu darbu, cienīt to un gūt labumu. Pirms esam spējīgi atdot savus spēkus, mums tie jāsakrāj. Salīdzinot ar vispārējo vienpusīgo grupu darbu akcentēšanu, Montesori pedagoģijā atrodam jebkādai  garīgai izpausmei un jau bērnam nepieciešamo, uz brīvās darba izvēles pamatoto individuālo darbu, kas izole bērnu no citiem un palīdz tam atrast sevi. Brīva nodarbošanās izvēle nepieciešama, jo visas dzīvās būtnes attīstās individuāli. Traucējot individuālai attīstībai, tiek traucēta normāla bērna attīstība.

Lai brīva nodarbošanās izvēle varētu notikt, nepieciešams nodrošināt priekšnoteikumus. Jāgādā par atbilstošiem darba materiāliem, vingrināšanās priekšmetiem, iespējām darboties. Bērnam jāpazīst tās lietas, no kurām viņam jāizvēlas. Bērniem, jo īpaši pirmajos trijos gados, piemīt iekšējs jūtīgums attiecībā uz viņa garīgajām vajadzībām, kurš apspiešanas un nepareizas audzināšanas apstākļos var izzust. Tikai tad, kad bērns jau sasniedzis zināmu kārtību, sākas patiesā izvēle. Akurātā un katram bērnam individuāli izteiktā pamācība ir kā skolotājas dāvana bērna gara dzīlēm. Īstajā laikā un precīzi parādīt, kā iespējams strādāt ar kādu materiālu, – tas ir svarīgs izvēles priekšnoteikums. Bērnam pašam jāredz priekšmets, kā ar to strādā un attiecīgi jāreaģē. Brīvā izvēle iespējama tikai tad, ja piedāvā ne pārāk daudz iespēju, bet tās ierobežo, lai izvēlēšanās sarežģītība atbilstu bērna vecumam. Zināma  nabadzība ir labāk, neka mantu krāšana. No otras puses materiālu nedrīkst pietrūkt. Brīvo izvēli veicina darba atmosfēra, kas veidojas labā Montesori vidē. Vēlēšanās darboties pāriet no viena bērna uz citu.Savstarpējās ierosmes rodas bez iepriekšēja nodoma.

Kad bērns ir izvēlējies materiālu, viņam jādarbojas tam atbilstoši. Bērns nedrīkst īstenot savas kaprīzes. Paklausīšana priekšmeta diktētajiem noteikumiem  ierobežo bērna ārējo brīvību, taču palīdz iegūt iekšējo brīvību, pārvarēt kaprīzes un būt gatavam iepazīt lietu patiesību. Brīvās izvēles iespējas ierobežo arī grupa, jo visi materiāli ir vienā eksemplārā.

Montesori bērnu mājā un skolā tiek veicināta cilvēka brīvības izcīnīšana patiesās, sabiedrībai piesaistošās situācijās, tādā veidā atrisinot problēmu par individuālās un sociālās audzināšanas savienošanu.Tieši brīvība mūs saved kopā ar otru cilvēku un like sevi pārvarēt otra labā.

Klusums

Gan Montesori klasē, gan bērnu mājā bērni brīvi izvēlas sev nodarbošanos un iedziļinās tajā. Katrs bērns aizrautīgi darbojas un telpā ir klusums. Kad darbs pabeigts, bērns vēl pavēro, ko ir paveicis, nokāro lietas un varbūt pavēro cita veikumu. Montesori klasē bērnu nespiež runāt. Viņš runā, ja viņa darbs liek tam ko jautāt vai izteikties. Skolotāja vadīta jautājumu un atbilžu spēle var tikt izmantota kā tehnisks kontroles līdzeklis vai kā sacensību spēle.

Montesori skolā nav sastindzis klusums. Bērni iet viens pie otra un sarunājas, runā ar skolotāju, stāsta, ko interesantu veikusi vai redzējuši. Aizraušanās ar kādu nodarbību, koncentrēšanās notiek klusumā. Lai izdotos saruna ar kādu cilvēku, ir vajadzīga klausīšanās, ne tikai runāšana. Ja bērni respektē viens otru, nav jākliedz, jāpārtrauc otru. Tikai tur, kur ir klusums, iespējama patiesa domas izteikšana vārdos, jauka dziedāšana, klausīšanās.

Montesori pedagoģiskajā praksē pastāv īpašs “klusuma vingrinājums”. To var ieviest, kad bērni ieguvuši jau zināmu ārējo sakārtotību. Vingrinājuma veikšanai nepieciešama bērnu piekrišana. Tad audzinātāja lūdz visus apsēsties un sēdēt pilnīgi klusu. Klusumā bērni saklausa tādus trokšņus, kādus parasti neievēro: pulksteņa tikšķēšanu, kādu putnu, līst lietus. Pēc dažām minūtēm audzinātāja ļoti klusu aicina kādu bērnu pie sevis. Katrs konkrētais bērns ļoti klusu pienāk pie viņas. Šis vingrinājums, pilnīgais klusums un nekustēšanās, sava vārda saklausīšana klusumā, klusēšana visiem kopā – atstāj lielu iespaidu uz bērniem.

Klusuma praktizēšana ir neizbēgami saistīta ar mūsu cilvēkus apdraudošo civilizāciju, tā palīdz cilvēkam sākt tiešām darboties, nevis tikai reaģēt, savākties, nevis tikai izklaidēties, interesēties par patiesām vērtībām, nevis ļauties sensācijām.

Rotaļas un darbs bērna dzīvē

Marijai Montesori patīk maz bērna darbošanās apzīmēšanai lietot vārdu “darbs”. Arī bērniem vingrināšanos patīk labāk saukt par darbu. Montesori izskaidro, jo viņiem dota iespēja darboties intensīvāk nekā mājās un uz ielas, jo tika remdēts garīgais izsalkums, jo viņi drīkstēja darīt kaut ko tādu, kas mājas bija aizliegts. Šie vingrinājumi papildināja viņu ierasto darbošanos, viņu rokas, maņas un uzmanība atrada sev precīzāku mērķi un darbību ciklu, spēja nodrošināt labāku koordināciju. Montesori saskata lielu atšķirību starp maza bērna “darbu” un pieauguša cilvēka darbu. Bērna uzdevums ir veidot savu personību, apgūt savu orgānu funkcijas un spējas tās pārvaldīt. Vingrināšanās ar Montesori materiālu atšķiras no rotaļas šaurākā nozīmē. Pēc vingrināšanās (“darba”) bērns jūtas enerģisks, spēka pilns un gandarīts. Pieaugušais veic darbu, kas svarīgs ne tikai viņam, bet arī sabiedrībai.Viņam darbs ir ārējs mērķis. Tomēr Montesori redz saikni starp bērna un pieaugušā “darbu”. Bērns rada cilvēku, darbojoties viņš mācās, pilnveidojas, iemācās priecāties par darbu, veido saikni ar dabu, neapzināti gatavojas darbam nākotnē. Bērna darbs ir cilvēka, pieaugušā darbs ir vides veidošana.

Montesori redzēja, kā degradējas rotaļlietas, viņas rīcība vērsta pret rotaļāšanos kā  surogātu. Bērnus izraida no pieaugušo pasaules, bet viņi gribētu līdzdarboties pieaugušajiem. Montesori cīnās ar briesmām, ka bērns varētu apmaldīties fantāziju un rotaļu pasaulē, un viņā aizsāktos šķelšanās, kas pārāk krasi nošķirtu rotaļas no darba. Šodien mēs redzam, ka pieaugušais vairs nespēj savienot darbu un vaļas brīžus, tāpēc, ka viņš vairs neredz sava darba jēgu un darbs viņu vairs nepilnveido. Brīvajā laikā viņš nevis iekšēji nomierinās un priecājas par dzīvi, bet gan nododas baudai un izklaidei. Montesori vingrinājumi palīdz bērnam iekšēji sakārtoties, bet sakārtots bērns prot arī rotaļāties.

Bērns vēl nevar un viņam nevajag uzņemties darbu visā tā realitātē. Viņš spēj veikt nopietnu darbu, viņs grib iekļauties esamības kopumā, bet viņam jārada iespējas rotaļīgai dzīves formai. Īpašie Montesori palīglīdzekļi kalpo bērnam, veidojot savu dzīvi. Bumba, klucīši, smilšu kaste un iespējas brīvi veidot saglabājas bērnu valstībā.

Iztēles spējas

Montesori runā par maza bērna absorbējošo garu, kurš no apkārtējās pasaules uzņem lielu daudzumu tēlu. Bērns ir aktīvs novērotājs, to viņš dara iekšējas nepieciešamības vadīts, tas viņam patīk. Tomēr pastāv briesmas, ka no ārpuses iespaidu ļoti daudz un bērns var tikt pārslogots, rodas haoss. Tāpēc Montesori cenšas bērniem radīt vidi, kas viņam palīdzētu sakārtot uztverto, atgūties, stiprināt spēkus un turpināt jaunu tēlu vākšanu.

Visa gara dzīve veidojas ar iztēles palīdzību. Montesori norāda uz iztēles nozīmi jebkurā bērna izglītojošā procesā. Pedagoģijas jomā iztēle saistīta ar spēlēšanos un radošo darbību. Montesori brīdina par maza bērna iztēles spēju pārvērtēšanas iespējamību. Viņa brīdina arī no vienpusīgas iztēles spējas trenēšanas, izjaucot harmoniju ar bērna attīstību kopumā. Pilsētas vidē dzīvojošs bērns dzīvo atrauti no dabas, viņam var būt grūtības iztēloties un saprast daudzas dabas norises. Tās tiek aizstātas ar izklaidēm, izdomājumiem. Bērnam var būt grūtības iztēloties vienkāršas lietas cilvēka dzīvē, ja viņš neredz dabas norises.Viņa fantāzija ir šķietami bagāta,  taču tās saikne ar īstenību ir nepietiekama un drīzāk būtu dēvējama par fantastisku. Montesori pieprasa uzturēt saikni ar dabu, uzskatot to par priekšnoteikumu fantāzijas un izteiksmes spēju attīstīšanai. Bērnus jāmudina novērot reālo pasauli, lai nodrošinātu vielu viņu iztēlei. Bērnistabās pārāk daudz izdomātu, fantastisku tēlu, kas nomāc reālās pasaules uztveri.

 

Rokas un gars

Montesori uzskatīja, ka jāpalīdz bērnam izmantot rokas atbilstoši savai iekšējai dziņai. Tām ir cieša saistība ar garu. Ar rokām bērns iekaro, iepazīst apkārtējo pasauli, viņš visu aptausta, cenšas pārvietot,ar roku palīdzību pārvietojas pirmajos mēnešos. Ar rokām attīsta sajūtas, koordināciju, koncentrēšanos. Rokas palīdz kontaktēties ar līdzcilvēkiem. Attiecībā uz sieviešu rokām, Montesori runā ļoti daudz.

Montesori aicināja, lai jaunieši vismaz kādu laiku darbotos lauku vidē un vingrinātu rokas ar dabas lietām.

Rakstā  “No bērnības līdz jaunībai” Montesori  saka: “Gan tie cilvēki, kuriem ir rokas, bet nav galvas, gan tie, kuriem ir galvas, bet nav roku, neiederas modernajā sabiedrībā.”

 

Kājas un līdzsvars

Bērna garīgā attīstība saistīta ar staigāšanu. Mazs bērns dienā nostaigā lielus attālumus un ļoti svarīgi to veicināt. Bērns ne tikai pārvietojas ar kājām, bet arī iepazīst apkārtējo pasauli. Ejot pastaigā, vajadzētu, lai bērns ved pieaugušo. Bērns grib apskatīt apkārtni, vērot notiekošo. Mūsdienu civilizētā pasaulē bērniem pārāk maz iespēju iet kājām, līdz ar to bērni mazāk iepazīstas ar apkārtējo vide, bet arī kāju muskulatūra un locītavas attīstās vāji. Kājas ļauj cilvēkam būt neatkarīgam, nevajadzētu bērnu bez vajadzības likt ratiņos. Cilvēkam jākļūst neatkarīgam. Ja to neļauj, viņš kļūst nomākts, spītīgs vai slinks. Ļausim bērnam staigāt un stāvēt uz savām kājām.

Bērni spēj noiet lielus attālumus, ja pieaugušie to atbalsta. Ļoti svarīgi ir līdzsvara vingrinājumi. Bērni paši vēlas iet pa šauriem balstiem, apmalēm, uzzīmētām līnijām. Montesori bērnu mājā bija dažādi interesanti līdzsvara vingrinājumi: iet pa uzzīmētu elipsi, kas sākumā norit neveikli, vēlāk stalti un graciozi. Uzdevumu var kombinēt, iedodot rokās karodziņus, svecītes, zvaniņus, ūdensglāzes. Tas trenē līdzsvara izjūtu, gaitu, stāju. Līdzsvara akcentēšana skar ne tikai cilvēka gaitu, bet arī viņa miesiski garīgo veselumu. “Kad kāds ir iemācījies noturēt līdzsvaru, viņš spēs skriet, lēkt, griezties pa labi un kreisi. Tas pats attiecas uz psihisko dzīvi. Vai kāds, kuram nav dvēseles līdzsvara un kurš nespēj koncentrēties, kurš nevalda pār sevi, var tādā garīgā stāvoklī pakļauties citu gribai bez briesmām, ka nespēj noturēties kājās? Kā viņš var paklausīt citu gribai, ja nespēj pakļauties pats savējai? Paklausība ir sava veida garīgā izveicība, kuras obligāts priekšnoteikums ir iekšējais līdzsvars”.

Montesori uzsver, ka par kājām jārūpējas, to jāmāca jau no mazām dienām. Bērnus jāradina daudz staigāt, iet pārgājienos, pašiem salikt mugursomās nepieciešamās lietas. Bērnus jānodrošina ar piemērotu apģērbu un apaviem.

Bērnam svarīgi sajust zemi zem kājām. Cilvēka kāja nedrīkst mīt par stingru, katrā spraigās kustības mirklī ir no jauna jāiegūst līdzsvars.  Montesori vēlas, lai cilvēks tiktu audzināts kā būtne, kura tur mēru un līdzsvaru no iekšienes un kuras ķermenis ir gara zīme un simbols.

Bērnudārzs un skola

Mūsu civilizācijas bērni sastopas ar daudz ko, kas liek mosties viņu intelektam un ziņkārei, taču vienlaikus pārāk lielais neizprasto iespaidu daudzums padara tos izklaidīgus. Pedagoģijas ziņā skolai varbūt drīzāk būtu jātuvinās bērnudārzam, nevis otrādi. Montesori bērnu māja, ļaujot bērnam izpausties un atklājot tam sagatavotas vides faktorus, rāda pareizo ceļu skolai.

Bērnu mājas telpās, kuras ļauj bērnam brīvi un lietderīgi kustēties, mostas mācīšanās prieks. Parastajā skolā tas mazinās drīz vien pēc bērna iestāšanās skolā. Bērnudārzam un skolai jābūt tādiem, lai bērns mācītos ar interesi un darbotos maksimāli patstāvīgi. Tad viņš uzņemsies izdarīt arī mazāk patīkamu, taču vajadzīgu darbu. Visi skolotāja pūliņi ir veltīgi, ja bērni nedrīkst rīkoties pa savam un savā tempā un, ja, it īpaši mazākie, nedrīkst iesaistīt garu un rokas.  Dažs labs bērns ar aizturi Montesori bērnu mājā var mierīgos un labvēlīgos apstākļos normalizēties. Daudzu bērnu attīstība skolā tiek aizkavēta, jo viņu apdāvinātība klasē nespēj izpausties. Iestājušies skolā, bērni netiek galā ne ar pārpildītu, ne ar viena gadagājuma klasi, kur neņem vērā lielās atšķirības cilvēku likteņu, apdāvinātības, sagatavotības, interešu ziņā un kur bērns netiek ne pie viņa kārotajām nodarbēm, ne pie iepriecinošiem kontaktiem ar klasesbiedriem un skolotāju. Bērni pārnāk mājās ar “skolas darbiem”, vecākiem jāpalīdz, ja bērns daudzos norādījumus nav sapratis  un nespēj izpildīt pietiekoši labi. Dabiskais mācīšanās prieks ir sabojāts. Montesori bērnu māja un Montesori skola respektē bērnu atsķirības un māca tos paļauties uz patstāvīgu individuālu darbu. Te tiek veicināta neatkarība. Bērni mācās cienīt cits citu, dažādus raksturus un apdāvinātību. Montesori izpratnē skola būtu radikāli jāmaina pašos pamatos, būtu jāciena gan bērni, gan pieaugušie, vairāk lietojot individuālo un grupu darbu, pārrunām, svinībām un spēlēm.

 

Valodas mācība

Montesori ir kopsavilkuma attieksme pret valodas attīstīšanu, tāpēc viņa piedāvā bērniem ne tikai tiešu palīdzību vien. Gan bērnu mājā, gan skolā, pateicoties sagatavotajai videi un brīvajam darbam starp bērniem un audzinātāju veidojas nepiespiesta saskarsme, kā rezultātā bērniem rodas dabiska iespēja parunāties. Bērnu mājai un skolas videi jāveicina valodas izkopšanu. Valoda, pirms to izmanto rakstīšanai, tiek lietota runāšanai.Tā kā bērni drīkst brīvi darboties, viņi droši runā, vēlāk labprāt raksta un lasa, audzinātājas ar interesantiem vingrinājumiem veicina šo prasmi. Bērni jūtas droši, lepni par apgūto.

 

Matemātiskā gara attīstīšana

Montesori saka, ka cilvēka gars ir matemātikas gars. Tas darbojas it visur; kad mēs kaut kur dzīvojam, kad ejam augšup pa kāpnēm, šķērsojam ielu, it visur nepieciešams acumērs, matemātisko attiecību izjūta. Matemātiskais gars attīstās jau Montesori bērnu mājā. Montesori materiāli palīdz apgūt “viegls”, “smags”, “garš”, “īss” , veidot ģeometriskas formas, precizitāti.Mazais gūst pieredzi, kas sagatavo matemātikas izprašanai. Montesori izstrādātie materiāli vēlāk palīdz apgūt skaitļus, matemātiskās darbības.

Matemātiskās darbības bērni apgūst viegli, ar prieku un gandarījumu.

 

Daba Montesori pedagoģijā

Montesori bērnu mājā un skolā var redzēt daudz augus, vāzes, trauciņus, kuros veic eksperimentus ar sēklām un augiem. Bērni pierod rūpēties par augiem, novēro augšanas procesu. Akvāriji  un terāriji nodrošina saikni ar dzīvniekiem. Visādos veidos rodas attiecības ar vidi, tās rosina bērnu darboties, palīdz bagātināt dzīvi. Svarīgi ir atbrīvot bērnu no saitēm, kas viņu izolē samākslotajā pilsētas dzīvē.

Svarīgs ir arī dārzs. Montesori norāda, ka daudziem pieaugušajiem patīk, ja pie mājas ir dārzs. Bērniem domātais dārzs vai lauciņš jāpiemēro viņu vajadzībām. Tāpat kā spēlējoties bērns norobežo teritoriju, viņš vēlas, lai dārzs atbilst viņa mēriem. Eksistē robežas dārzam, kura katrs augs ir mīļš, sniedz mums jūtamu palīdzību, stiprinot mūsu intīmo ES. Prieks par dažādajiem darbiem dārzā stiprina un uztur attiecības ar to kopumā. Svarīgi ir turēt arī dzīvniekus. Visi ar dabu saistītie procesi ļauj bērniem labāk saprast dabas norises un sevi pašu.

 

Brīvība un saistības Montesori pedagoģijā

Montesori veidotajā bērnu mājas un skolas vidē bērnam dota brīva izvēle, taču vienlaikus viņš uzņemas saistības un nonāk situācijās, kuras liek izsķirties un vienlaikus akceptēt brīvības ierobežojumus. Montesori sagatavotās vides dotajām iespējām izvēlēties darbu ir nozīme tikumiskās brīvības veidošanā. Bērns izlemj uzņemties atbildību un Es gūst piepildījumu un parādās ka personība. Bērnu mājas vide ir vieta bērna gribas attīstībai. Apzinātā griba ir spēja, kas attīstās vingrinoties un strādājot. Mūsu mērķis ir gribu veidot, nevis lauzt. Ir tikai viens līdzeklis, kā trenēt gribasspēku: bērnam jādarbojas starp citiem bērniem un ikdienas dzīvē jātrenē sava griba. Bērnu  mājā vai cita labvēlīgā vidē pakāpeniski attīstās patiesa, gribas noteikta izvēle. Spējas, kas viņam pienākas, viņš darbojoties attīsta pats, tās viņam pakļaujas, bērns valda pār tām. Viņš tiek gala ar traucēkļiem, kas kavē viņa attīstību, viņš valda pār savām kaprīzēm un nepiemērotām vēlmēm un mācās izturēties un rīkoties atbilstoši savām patiesajām vajadzībām.

Audzināšanai šodien vairāk kā jebkad agrāk jāpalīdz ikvienam rast spēku un gribu lemt par savu rīcību. Runa ir par “jā”, pieņemot to, kas katram piešķirts, un “nē”, noraidot, kad sirdsapziņa to prasa. Gatavība brīvībai nozīmē gatavību bagātīgai dzīvei. Tikai tad, ja bērna gados cilvēks saņem to neatkarības devu, uz kuru katrā konkrētā periodā ir spējīgs, viņš iegūst to saturu un cieņu, kas nepieciešami, lai nenovirzītos no iekšējā neatkarības ceļa. Montesori uzsver, ka runa ir par savai patiesajai būtībai atbrīvota, “normalizēta” bērna brīvību. Šī cilvēka īstā griba tiecas pēc labā, un tās būtība ir mīlestība. Kamēr vien izvēli veic un visu izšķir tieši šī griba, bērns rīkojas pareizi. Kamēr vien viņš mīl, viņš var darīt, ko grib.

Audzināšana attiecībām ar līdzcilvēkiem

Pēc Montesori uzskatiem bērns gan mūsdienu sabiedrībā, gan mājas vidē šobrīd ir apdraudēts. Viņa runā par “aizmirstu pilsoni”, kura tiesības vajadzētu ievērot. Māte, kura aizņemta ar mājas soli un ir strādājoša, lai pelnītu iztiku un lielpilsētas civilizācijā lielā mērā zaudējusi dabisko spēju izprast bērnu. Cilvēku izturēšanās un civilizācija ir tik ļoti attālinājušās  no bērna, ka bērnam var palīdzēt tikai tad, ja atjauno audzinātāju un mātes nostāju, vadoties pēc vēlamās cilvēka pamattieksmes pret citiem, neatkarīgi no viņu stāvokļa un vecuma. Kur audzinātājs, tēvs, māte nodrošina bērnam drošību un vadību, taču pamatā paliek vienkārši viņa tuvinieks, kas bērnu mīl ka sevi pašu, tur izdosies arī paša bērna audzināšana cilvēciskām attiecībām.

Bērnu mājā bērns iekļaujas pamazām, darbojoties  kopā ar citiem gan “praktiskās dzīves vingrinājumos”, gan vēlāk vingrinājumos ar Montesori “materiālu”. Veidojas draudzīgas attiecības, bērns iemācās sadarboties, komunicēt, vajadzības gadījumā pakļauties citu cilvēku vai apkārtējās vises prasībām. Attīstot savu Es, veidojas spēja saprast līdzcilvēkus, brīvā izvēle tiek pakļauta arī citu vajadzībām.

Audzināšana labajam

Neatkarīgi no tā, vai audzinot cenšamies palīdzēt dzīvot vai veidot par noderīgu sabiedrības locekli, tās pamatievirze ir audzināšana labajam. Cilvēka dzīve ir veltīga, ja viņš ik mirkli neizšķiras darīt labo.

Veidojot bērnu māju, rīcības brīvība, ko Montesori dod bērnam, ir saskaņā ar to, ciktāl spēj izpausties bērna patiesā būtība. Kad bērns ierodas bērnu mājā, viņa uzvedībā var novērot novirzes, kurām var būt dažādi iemesli. Viens otrs bērns ir orientējies uz aizstāvēšanos, viņš ir bijis apspiests,  mājas vidē nav varējis sekot savām veselīgajām tendencēm, nav atradis ar ko pabarot savu garu. Viņš nav atradis iespējas mērķtiecīgi darboties, koordinēt garu un kustības. Viņa darbošanos pārtrauca, viņam neļāva, un viņš aizbēga no realitātes maldīgās fantāzijās. Nesakārtotas kustības, nepietiekams kontakts ar realitāti vai sakāpināta vēlme atdarināt bērnam nereti raksturīga jau triju gadu vecumā. Cilvēka sākotnējo dabu it kā maska aizklāj daba, kas vērsta uz aizstāvēšanos un netiecas pēc labā. Svarīgākais audzinātājas uzdevums ir atsķirt bērna patieso aktivitāti atšķirt no neīstas, nesakārtotas un iekustināt viņa labo ES. Nav jābaidās sagraut to, kas nav labs, mums jābaidās, ka sagrausim labo. Spēja atšķirt  labo no ļaunā ir kā lukturis, kas mums jātur rokā, lai izgaismotu sev tumšo kārtības ceļu, kas ved uz pilnību. Montesori parāda, kā bērns caur nekārtību nonāk pie kārtības un normalizēšanās, ja viņam palīdz laba vide, atbilstoši izglītības līdzekļi un audzinātāja.

Ar praktiskās dzīves vingrinājumu  palīdzību  un darbojoties ar “Montesori materiālu” bērns nomierinās, pārvar novirzes un sāk pievērsties realitātei un sevi tai piesaistīt. Audzināšana bērnībā domāta tam, lai nodrošinātu veselīgus pamatus bērna psihiskai izaugsmei. Nav jēgas, skaidro Montesori, audzinātāja palīdzību virzīt uz atsevišķām bērna kļūdām un novirzēm. Audzinātājam uzmanība jāpievērš vienkāršajam un veselīgajam un jāpalīdz bērnam nodarboties ar labām lietām. Bērnu mājā un skolā jāvalda tādai atmosfērai, kas veicina labo. “Jā” paklausībai ir brīvā darba izvēles mērķis. Montesori uzsver, ka paklausība seko sadzirdēšanai un nav saistīta ar piespiešanu. Mazs bērns sākumā vēl nespēj paklausīt. Paklausību var uzskatīt par individuālās gribas augstāku formu. Kad bērns sevi sakārtojis, viņš spēj paklausīt, viņa dvēsele it kā pamostas tam, lai klausītu audzinātājai, kurai tā liek no jauna apzināties savu atbildību.

 

Audzinātāja pamatnostāja

Montesori skatās uz audzinātāju kā tādu, kurš palīdz bērnam dzīvot, kurš atzīst, ka bērns ir dzīva būtne, kas attīstās sava Elan vital vadībā, bet ir atkarīgs no līdzcilvēka palīdzības. Audzinātājs ar savu gribu atkāpjas iekšēji vadīta bērna, tā mostošās dvēseles un bērnā snaudošo spēku priekšā, kuri tam liek veidot savu personību, darbojoties ar lietām apkārtējā vidē. Montesori pirmajos nepārtrauktas augšanas dinamikas gados akcentē “pa pēdām ejošo audzinātāju”.

Audzinātāja bērnu mājā pievērš uzmanību vides sagatavošanai bērniem, rūpējas par kārtību tajā un visu lietu samērību. Viņa nedrīkst aprobežoties ar kādas spēles vai mācību tēmas sagatavošanu un labām lekcijām. Ir patiesi jādzīvo līdzi visam šajā bērnu dzīves jomā.

Attiecībā uz mazākiem bērniem audzinātāja nostāja kā palīdzība dzīvot izceļas vairāk, nekā pie lielākiem bērniem, jo mazie ar vārdu palīdzību attīstās mazāk, nekā darbojoties un tiešā saskarsmē. Jo jaunāki bērni, jo vairāk to attīstībai nepieciešama darbošanās, kas iesaista bērnu kustības, vingrina un pārvērš par gara orgāniem tā sajūtas. Audzinātājs atkāpjas un atkāpjoties labāk redz bērnus. Kas grib kaut ko saskatīt, tam jāaizmirst pašam par sevi. Personiskās esības īpatnība ir tā, ka cilvēks iegūst savu ES, ja atsakās no sevis. Katrs audzinātājs, sagatavodams vidi bērniem un skolēniem, gādājot par atbilstošām lietām un iepazīstinot ar tām, rada ne tikai ārējo vidi, bet rada arī iekšējo telpu, kurā gaidīts jūtas bērns. Bērns jūt, ka viņu pieņem, atzīst un ar cieņu izturas pret viņa darbošanos. Pieaugušais  sargā bērna rotaļu telpu, mudina audzēkņiem meklēt pašiem sevi. Bērns iegūst drošību un spēj izpausties. Cilvēkam kļūt brīvam pirmām kārtām palīdz nevis ārējie līdzekļi un iespējas, arī ne apspiešanas likvidēšana; brīvībai svarīgākais un neaizstājamākais ir otrs cilvēks, ar kuru veidojas draudzīgas attiecības. Pedagoģiskā nostāja, kādu to redz Montesori, nozīmē , ka audzinātajs uzņem audzināmo cilvēku sabiedrībā un audzināmais atrod tur dzīves iespējas un savu uzdevumu. Cilvēka gars tiecas pēc neatkarības, tā ir bērna attīstības mērķis no brīža, kad viņš neapzināti sāk kaut kam pretoties, sāk pats ģērbties, grib pats ēst, un tā līdz pat darbam skolā. Audzinātāja galvenais tikums ir pacietība, spēja gaidīt, cerēt, neļauties dusmām un niknumam. Audzinātājai raksturīga atkāpšanās bērna noslēpuma priekšā. Viņa cenšas aiz bērna sekundārās dabas ar tās novirzēm atklāt bērna patieso, primāro dabu. Cilvēka daba bērnā rāda audzinātājam ceļu.

Helēne  Helminga,  Apgāds Jumava,  2006.

 

Iedvesmoti no  Montesori pedagoģijas idejām ar jauniem dvēseles spēkiem veiksim savu darbu – bērnu aprūpi un audzināšanu. Bet māsām vienmēr jāpatur prātā: Zināšanas ir vara, bet atsegta vara ir demokrātija. Savas zināšanas nodosim citiem.

Lai mums visiem veicas!

 

Margarita Rupenheite, pediatre,  māsu pedagogs no 1985. gada