TĀLMĀCĪBA Nedziedināmi slimo pacientu un piederīgo psiholoģiskās problēmas, aprūpe un saskarsme

Nedziedināmi slimo pacientu un piederīgo psiholoģiskās problēmas, aprūpe un saskarsme

Nāve pieder dzīvei tāpat kā dzimšana.

Rabindranats Tagore, no ”Gājputniem”

                 Pēc E. Kübler-Ross intervijām ar nedziedināmi slimiem pacientiem un viņu piederīgajiem galvenā atziņa: nepieciešama atklāta cilvēku tikšanās, lai var bez bailēm un izmisuma sarunāties. Ārsts, garīdznieks, māsa – vienalga kurš uzņemas šo lomu, parāda pacientam gan vārdos gan ar rīcību, ka neizvairīsies no viņa, ja vārds ”vēzis” vai ”miršana” ir nosaukti. Pacients izvēlas, vai viņš tajā brīdī grib runāt, vai tas nav piemērots laiks sarunām. Ārste E. Kübler-Ross apraksta psiholoģiskās reakcijas, kuras novērojamas pēc briesmīgās ziņas par nedziedināmo slimību gan bērniem, gan pieaugušajiem, gan viņu tuviniekiem, kā arī vēlamo saskarsmi un aprūpi, lai cilvēks varētu nomirt mierā un ar cieņu. Autore dod ieteikumus aprūpes personālam kā izprast mirstošos pacientus un viņu tuviniekus, kā veidot saskarsmi, palīdzēt sev un citiem. Īpašā nodaļā apskatītas bērnu reakcijas tuvu cilvēku nedziedināmas slimības vai zaudējuma gadījumā.