TĀLMĀCĪBA Geriatrijas pamati

Geriatrijas pamati. Senioru aprūpes un saskarsmes īpatnības

                Gerontoloģijas problēmas ir ļoti aktuālas Latvijai, kuru līdzīgi kā daudzas citas Eiropas valstis skar t.s. nāciju nosirmošana. Diemžēl,  patreiz gados veco cilvēku veselības un sociālajai aprūpei, kas būtu vērsta uz sirmgalvju reintegrāciju sabiedrībā, nav pievērsta nepieciešamā uzmanību. Materiāla izstrādē izmantota mūsdienīga literatūra, kas aptver visus būtiskos jautājumus: programmas sniedz priekšstatu par geriatriju un gerontoloģiju, tiek analizētas novecošanās radītās izmaiņas – gan fiziskās, gan mentālās, gan sociālās. Noteiktā lokā saslēgtas tās īpašās veselības problēmas, no kurām cieš vecāka gadagājuma pacienti. Īpaši tiek analizētas veco ļaužu aprūpes problēmas, kas tieši orientētas uz programmas mērķauditoriju – primārās aprūpes māsām, stacionāra un aprūpes iestāžu māsām, sociālajiem darbiniekiem, aprūpētājiem. Šo informāciju ļoti vēlams būtu darīt zināmu arī pašvaldību, sociālo dienestu vadītājiem un darbiniekiem. Materiāls dod ieskatu arī vecāka gadagājuma cilvēku izglītošanas metodēs

Novecošana un vecums  Vecums nav slimība, bet, kā jebkurā dzīves periodā, arī mūža nogalē nevar iztikt bez slimošanas. Nepieciešams atšķirt normālas (fizioloģiskas) novecošanas izpausmes no patoloģiskas novecošanas. Novecošana sākas ievērojami agrāk, nekā parādās acīmredzamās vecuma pazīmes, jo, jau pārstājot augt, samazinās fizioloģiskās funkcijas. Novecošana aizņem apmēram pusi no dzīves laika, bet dažreiz vēl vairāk. Novecošana ir atkarīga no iedzimtības, dzīves veida, kā arī no vides, kurā cilvēks dzīvo. Tāpēc mūža otrajā pusē viena hronoloģiskā vecuma cilvēki var ļoti atšķirties viens no otra pēc sava bioloģiskā vecuma – vieni izskatās jauni un jūtas lieliski, bet citi tajā pašā vecumā liekas vecāki, slimīgāki un nevarīgāki. Laika gaitā šī atšķirība kļūst arvien redzamāka. Nereti sastopam cilvēkus, kas pēc hronoloģiskā vecuma jau veci, bet pēc izskata, dzīvotspējas  un darbošanās līdzīgi jauniem. Tas ir atkarīgs no iedzimtības un dzīves veida. Nelabvēlīgie dzīves apstākļi, kas tieši vai netieši kaitē cilvēka organismam, noved pie paātrinātas šūnu bojā ejas un priekšlaicīgas novecošanas. Cilvēka vecums drīzāk ir ne tikai fizioloģiska, bet patoloģiska rakstura, jo visbiežāk tas ir priekšlaicīgs. Vairums cilvēku mirst ne no vecuma, bet no slimībām. Ļoti reti mirst no vecuma.

Kas tad ir veselība? PVO veselību definē kā fizisko, psihisko un sociālo labklājību un apmierinātību ar dzīvi. Tātad, subjektīvajam novērtējumam ir svarīga nozīme. Nereti sliktu fizisko pašsajūtu rada nepamierinoši psihosociālie faktori: vientulības sajūta, nomāktība, bailes no nākotnes, grūts finansiālais stāvoklis, saspringtas attiecības ģimenē utt. Gados vecie cilvēki bieži slikti sāk justies pēc kādām nozīmīgām pārmaiņām – darba zaudējums, dzīves biedra nāve, pieaugušie bērni viņus atstāj, nav vairs par ko rūpēties, jo viņi ar tiem bija sevi tik ļoti saistījuši, ka jūtas izmisuši jaunajā situācijā. Nomākts garastāvoklis ļoti ietekmē pašsajūtu: tas izpaužas kā apgrūtināta elpošana, pasliktinās sirdsdarbība, ātrāk iestājas nogurums. Robeža starp slimību un veselību vecumā nav spilgti izteikta. Jāņem vērā – vecumā daudzas saslimšanas norit ar neizteiktām pazīmēm. Daudzi cilvēki vecāki par 65 gadiem nevērtē savu veselību kā apmierinošu. Veselības subjektīvais novērtējums ir svarīgs orientieris kā pacientam, tā arī ārstam.  Tātad, vecs cilvēks ir vesels, ja viņš jūtas labi, saglabā patstāvību, prot pielāgoties mainīgajai apkārtējai videi un nav ievērojamas novirzes no objektīviem medicīnisko izmeklējumu rādītājiem.  Svarīgi izprast atšķirību starp slimību un normālu novecošanas procesu. Tad, kad cilvēks kļūst vecs, viņa organisma funkcijas ir pazeminātas. Ne visas tās problēmas, kas saistītas ar novecošanu ir novēršamas. Tad, kad cilvēks no strādājoša cilvēka kļūst par pensionāru, viņa dienas režīms krasi izmainās. Cilvēks nekur  nesteidzas, kļūst lēnāks. Ar gadiem pasliktinās redze un līdz ar to nenovērtē attālumu, neredz sliekšņus, bedres, pazemināta līdzsvara sajūta, ierobežotas kustību spējas, pazeminātas reakcijas spējas. Ja jaunāks cilvēks nokļūst jaunos apstākļos, viņš reaģē automātiski, bet vecam cilvēkam adaptācijas spējas ir daudz lēnākas, tāpēc biežāk ir arī traumas. Gados vecāku cilvēku fizisko, garīgo un sociālo veselību nepieciešams savlaicīgi novērtēt, izprast un sniegt nepieciešamās korekcijas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgu mūža nogali.

Veselības un sociālās aprūpes darbiniekiem vajadzētu zināt, izprast, respektēt un nodrošināt vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes un saskarsmes īpatnības.