medkursi.lv

Saulainā augusta sestdienā dodos iepazīties ar dzīvi Kalnciema pansionātā jeb Kalnciema veselības un sociālās aprūpes centrā (KVSAC). Mani interesē gan pansionāta iemītnieku dzīve, gan aprūpes personāla darbs un attieksme. Pirms tam esam tikušās ar Ivitu Jansoni – pansionāta direktori (attēlā), esmu iepazinusies ar pansionāta vēsturi. Man jau ir pieredze par klientu aprūpi šajā pansionātā, jo pirms dažiem gadiem šeit ļoti veiksmīgi pēc smaga insulta tika aprūpēta un izgāja sociālo rehabilitāciju mana radiniece. Toreiz mani patīkami pārsteidza personāla attieksme un toreizējās direktores Gaļinas Koroļovas mērķtiecīgā darbība iestādes un klientu labklājībai. Viņa pārņēma KVSAC vadību, kad tika likvidēta Kalnciema pilsētas slimnīca. Koroļovas kundze bija māsa, kas daudzus gadus strādājusi šajā slimnīcā. Viņa apņēmīgi  pārņēma iestādes vadību, lai saglabātu un pēc iespējas izmantotu materiālos un cilvēkresursus. Tagad Koroļovas kundze ir Kalnciema pagasta pārvaldes vadītāja, bet KVSAC vada viņas idejiskā un profesionālā pēctece māsa un socialā rehabilitētāja Ivita Jansone. Tiekoties ar viņām es jūtu dziļu ieinteresētību par iestādes darbību, rūpes par saviem klientiem un personālu. Patiesībā, to grūti aprakstīt. Tās ir it kā mātes rūpes par saviem bērniem un mājas dzīvi.

Tātad dodos iepazīties ar šīs mājas dzīvi. Jau pa gabalu redzams, ka notiek pamatīgs ēkas remonts: tiek likts jauns jumts, nomainīti vecie logi, tiek remontētas sienas un telpu iekšiene. Remontu veic par Jelgavas novada ESF projekta līdzekļiem. Kaut arī sestdiena, rosīgi notiek remontdarbi. Ap ēku celiņš, pa kuru  divi vīri  ratiņkrēslos dodas uz ēku. Pansionātā pirms vairākiem gadiem ierīkots pacēlājs, lai iemītnieki ar ratiņkrēsliem varētu izbraukt pastaigā.

Cauri sastatnēm ieeju mājā un sajūtu mājas smaržu un sajūtu. Notiek pusdienu dalīšana, smaržo pēc zupas un vārītiem kartupeļiem. Koridorā satieku rosīgus iemītniekus, kuri mani sveicina, ziņkārīgi aplūko. Pansionātā ir 35 iemītnieki, visi viens otru pazīst, draudzējas un dazreiz strīdas, kā jau kopā dzīvojot. Visi steidzas paēst pusdienas, jo pēcpusdienā būs koncerts. Arī es esmu ieradusies, lai redzētu šo koncertu un citas iemītnieku aktivitātes. Uzmeklēju māsu Ludmilu, kura palīdz paēdināt gulošos klientus. Ludmila strādā no slimnīcas laikiem, tāpat kā lielākā daļa personāla. Vairākas māsas, līdzīgi kā direktores Gaļina un Ivita, ir beigušas augstskolu „Attīstība” un ieguvušas sociālā darbinieka izglītību. Ludmila ir steidzīga, jo daudz darba, un es eju pa istabiņām un aprunājos ar iemītniekiem. Gandrīz visi istabiņu iemītnieki labprāt aprunājas, izrāda savu iedzīvi, stāsta dzīves stāstu, labprāt fotografējas. Visilgāk aprunājos ar divām kundzēm vislabākajos gados, viena latviete, viena krieviete, katra ar savu dzīves stāstu. Šie stāsti un atmiņas ir skumjas, dzīve piespiedusi atstāt vienai dzīvokli, otrai tēva māju laukos. Abas vairs nespēj sevi aprūpēt, tuvie cilvēki miruši un viņas nonākušas KVSAC. Izjautāju par dzīvi pansionāta, viņas pozitīvi vērtē gan aprūpi, gan ēdienu, personāla attieksmi. Gribētos mājās, bet tas nav iespējams. Sagadījies, ka abas jūtas vientuļas, jo nav iedraudzējušās ar kādu citu iemītnieku. Pansionātā notiekot dažādas aktivitātes, bet viņas nav iesaistījušās. Abas atrodas pansionātā dažus mēnešus, bet atzīmē, ka veselība ievērojami uzlabojusies. Katru dienu ar personāla palīdzību jāiet pastaigās. Viņas stāsta, ka varētu iet uz tuvējo baznīcu, veikalu vai aptieku, bet vēl neesot bijušas. Ja ko vajag, personāls atnes. Sarunu jābeidz, jo sākas koncerts. To sniedz no Jelgavas atbraukusi ēvanģelistu grupa, trīs jaunieši un divas kundzes. Dziesmas ir gan lūgšanu veidā, gan sirsnīgas cilvēku savstarpējo mīlestību slavinoši teksti. Vēroju iemītniekus: daži vēro vērtējoši, daži iesaistās lūgšanās, bet šis koncerts ienes pārmaiņu ikdienas dzīvē un emocijās. Kundzes sapucējušās, neskatoties uz fiziskiem ierobežojumiem cēli sēž ratiņkrēslos. Mana sarunu biedre, kura teica, ka Dievam netic un viņu šis koncerts neinteresē, tomēr atbraukusi ar savu ratiņkrēslu, sākumā vēro atturīgi, bet beigās atsaucas jauniešu uzaicinājumam aprunāties un izskatās ļoti apmierināta. Atpūtas stūrītī redzu iemītnieku zīmējumus par vasaru: daudzos zīmējumos attēlotas mājas, dārziņš, saule. Sapnis par mājām katram ir sirdī, bet patreiz viņi ir šeit. Varbūt neskan pareizs salīdzinājums, bet jūtos kā bērnu dārzā. Iemītnieki savā starpā pastrīdas, smejas, rosās, bet tomēr jūtu kaut kādu kopības sajūtu. Bet pa vidu visu laiku it kā sargengeļi – personāls. Visu darbu koordinē un vada māsa Ludmila, pati gan palīdzot aktivitātēs, gan aprunājoties. Visi ir savējie. Personāls viens otru papildina un es pat nepajautāju, kura ir sociālā darbiniece, kura aprūpētāja. Visas meitenes rosīgas un smaidīgas pa vidu saviem vecīšiem. Viss notiek, esmu paciemojusies veco ļaužu mājā un droši varu teikt: ja vecais cilvēks vai invalīds nespēj sevi aprūpēt un tuvinieki to nevar nodrošināt, pansionāts ir izeja no sarezģītās situācijas.

Nupat uzzināju, ka viena mana sarunu biedrene, ar kuru runājāmies un kuru pēc tam vēlreiz apciemoju, priecīga devusies uz savām mājām, pateicīga KVSAC personālam, kas viņu rehabilitēja gan fiziski, gan sociāli.

Mans secinājums, kas balstās uz iemītnieku aizpildīto anketu datiem un intervijām: KVSAC materiālie apstākļi, protams, ierobežoti, bet veselības un sociālā  aprūpe ir ļoti laba, personāla attieksme iejūtīga. Klientu brīvā laika pavadīšanas iespējas atkarīgas no pašu cilvēku vēlmes un ieinteresētības.

Kalnciema VSAC ciemojās Margarita Rupenheite

Attēlā: Ivita Jansone, Kalnciema pansionāta direktore