medkursi.lv

Anta Liģere,  ķirurgiskās aprūpes māsa ar pieredzi onkoloģisko pacientu aprūpē

Teikt vai neteikt cilvēkam par nedziedināmu slimību, tas ir jautājums, kurš skar katru medicīnas darbinieku. Mediķu domas šai jautājumā ir dalītas.

Pastāv cilvēku kategorija, kuri negribētu dzirdēt patiesību par savu nedziedināmo slimību un iespējamo rezultātu. Izšķir stipra rakstura cilvēkus, kuri ir gatavi cīnīties ar slimību un sevi, bet ir arī tādi, kuri uzzinot tādu ziņu vienkārši padodas. Jebkurā gadījumā cilvēkam būtu jāzina par savu nedziedināmo slimību, bet varbūt arī pateicoties mūsdienu medicīnas sasniegumiem – ārstējamu slimību. Turpmākā pacienta – ārsta sadarbība un pacienta vēlme sekot ārsta norādījumiem ir atkarīga no ārsta informācijas pasniegšanas veida. Ārsta kompetencei ir liela nozīme sniegt izsmeļošu informāciju par turpmākās ārstēšanas iespējām, kā arī blakusparādībām un sekām. Lai rastu ciešāku sadarbību jāvēršas arī pie tuviniekiem.

Liela loma šai periodā ir tieši apkārtējiem cilvēkiem – tuviniekiem, draugiem, kā arī veselības aprūpes personālam. Aprūpes personālam – ārstiem, māsām un jaunākajam aprūpes personālam ir jābūt izglītotiem šajā jautājumā, bet diemžēl mūsu prakse par to neliecina. Darbinieki savas nezināšanas dēļ izvēlas par šo jautājumu nerunāt ar pacientu un arī pacientu ir par daudz uz vienu darbinieku, kad fiziski tam neatliek laika. Pacients paliek viens ar savām bailēm, sāpēm, dusmām, izmisumu un arī neziņu. Šajā grūtajā dzīves posmā liela nozīme būtu sociālajam darbiniekam, garīdzniekiem un psihologam, kuri būtu nepieciešami kā slimajam tā arī tuviniekiem, kuriem arī nepieciešams atbalsts un sapratne.

Mūsu uzdevums ir dot cilvēkam cerību. Cerība nozīmē pozitīvas emocijas, kas netieši var radīt tā saukto brīnumu. Kamēr ir cerība, tikmēr cilvēks cīnās par sevi. Cilvēks var sākt meklēt palīdzību arī pie dziedniekiem, ir gadījumi, kad cilvēki ir dziedināti, varbūt ar savu ticību. Cilvēks sāk pievērsties Dievam, garīgām lietām un arī var notikt brīnums – lūgšanas uzklausītas. Kristīgi cilvēki uz nāvi raugās savādāk, jo tic mūžīgai dzīvei, grēku piedošanai. Tāpēc mūsu uzdevums būtu dot nedziedināmam cilvēkam cerību, izskaidrot un būt kopā ar viņu. Par savu slimību būtu jāzina arī tāpēc, ka cilvēkam ir iespēja laicīgi sakārtot finansiāli – ekonomiskos jautājumus. Bet lai kāds arī būtu iznākums, apkārtējiem pacientam ir jārada komforta sajūta, lai tas nejustos viens ar savām bailēm, sāpēm un neziņu.

Pēc manā domām, liela nozīme ir slimību profilaksei un sabiedrības informētībai. Mūsu veselības sistēmai ir jāpievērš uzmanība ārstniecības personāla apmācībām un sabiedrības izglītošanai par veselīgu dzīvesveidu. Jāveicina cilvēkus lietot veselīgu pārtiku, bagātu vitamīniem – dārzeņus, ogas, augļus uzņemt svaigā veidā, jo tie satur antioksidantus (A,C,E vitamīni un Selēns), kas ir profilakse pret vēža šūnu attīstību.

Liela loma labai veselībai ir pozitīvas emocijas, bet mūsu sociālekonomiskais stāvoklis rada patstāvīgu stresu, tāpēc jāizglīto cilvēki kā pārvarēt šādu psiho-emocionālo stāvokli.

Tāpēc, neskoposimies ar mīļiem vārdiem, smaidu un neatliksim uz rītu to, ko var izdarīt šodien, jo kādam var rīts arī nepienākt…

Šie svarīgie jautājumi plašāk aplūkoti tālākizglītības programmā  „Nedziedināmi slino pacientu un piederīgo psiholoģiskās problēmas, aprūpe un saskarsme”.  Programmu ir iespēja apgūt arī ar tālmācības metodi, skat. http://www.medkursi.lv/ Tālmācība.  Programmu un izglītojošos materiālus  Margarita Rupenheite izveidoja pēc ārstes E. Kübler-Ross pētījuma „On death and dying”.