medkursi.lv

H. Selje savā grāmatā „Mana mūža stress” raksta, ka gandrīz katrs atzīst: ikvienam vajadzētu “dzīvot un ļaut dzīvot”. Tātad, dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem. Ja cilvēki to ievērotu savā dzīvē ģimenē, darbā, sabiedrībā – mēs visi justos daudz, daudz labāk. H Selje ar šo frāzi uzsvēra, ka vajag dzīvot nevis eksistēt. Tas svarīgi visā mūža garumā, bet sevišķi to vajadzētu ievērot mūža nogalē, kad katra diena ir liela vērtība. Bez tam ļoti nozīmīgi, kādas atmiņas mēs pēc sevis atstājam. Tā lielākā vērtība, ko cilvēks nodod saviem pēcnācējiem un līdzcilvēkiem, ir atmiņas un informācija, ar ko mūža nogalē var padalīties. Atmiņas par kādu personu ir tās, kuras saglabāsies daudzus gadus pēc cilvēka aiziešanas mūžībā. Cilvēks nomirst, bet tuvākie cilvēki vēl ilgi sajūt aizgājušo kā neredzamu klātesošo. Tādēļ ir svarīgi, kādas ir atmiņas un cilvēka tēls arī pēc aiziešanas no dzīves. Katrs gribētu, lai viņu atceras kā jauku, mīļu, stipru, varonīgu, gudru cilvēku. Bet šis tēls veidojas no tā, kāds cilvēks bijis mūža nogalē. Diemžēl, novecošanas procesa rezultātā cilvēki mainās gan fiziski, gan garīgi, tomēr ir lietas, kuras var ietekmēt. Tās ir savstarpējās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, attieksme pret dzīvi un sabiedrības norisēm. Vērojot vecāka gadagājuma cilvēkus un interesējoties par veco ļaužu aprūpes problēmām, man radušies daži ieteikumi gados vecākiem cilvēkiem.

Ieteikumi senioriem saskarsmē ar līdzcilvēkiem:

1. Centieties saglabāt savu izskatu pēc iespējas glītu. Saposieties arī dzīvojot tikai mājās vai aprūpes iestādē. Tas uzlabos gan pašu noskaņojumu, gan apkārtējie ievēros. Arī vecs cilvēks ir skaists, ja uzvelk gaišas, glītas drēbes, izveido frizūru, uzliek cepuri, vīrieši uzliek kaklasaiti un uzvelk žaketi.
2. Palūdziet sev tuvākos cilvēkus palīdzēt novērtēt jūsu izskatu. Ar gadiem redze un citas sajūtas kļūst sliktākas, novērošanas spējas var mainīties, tādēļ vēlams, ja kāds jums palīdzētu saposties.
3. Pēc iespējas apmeklējiet dažādus pasākumus: ģimenes svinības, pensionāru pasākumus, pašvaldību organizētos pasākumus. Vismaz reizi nedēļā vajadzētu satikties ar sev patīkamiem cilvēkiem. Iemeslu atrast nav nemaz tik grūti, ja problēmas ar pārvietošanos, uzaiciniet tuvos cilvēkus pie sevis.
4. Katrā pasākumā ierodieties kā nozīmīga persona, kāda jūs arī esiet.
5. Tiekoties ar tuviniekiem, neatgādiniet katru reizi savu cienījamo vecumu, savu slikto veselības stāvokli, savu drīzo miršanu.
6. Nevajadzētu jaunākiem cilvēkiem vienmēr atgādināt, cik agrāk bija labi un tagad viss un visi slikti. Laiki mainās un cilvēki tiem līdzi, bet galvenās vērtības paliek: cieņa pret otru cilvēku, godīgums, darbs. Ja saviem pēcnācējiem to esiet iemācījuši, viņi veidos savu dzīvi kā paši uzskatīs par pareizu.
7. Iestāstiet vispirms sev un pēc tam citiem, ka jūtaties tīri labi un varat vēl daudz ko paveikt: kaut vai pats/pati nomazgāties, apģērbties, pagatavot ēdienu, saklāt gultu, iestādīt puķes, noadīt zeķes vai cimdus, ar radinieku palīdzību aizbraukt uz teātri, ekskursijā un tml. Viss, kas sagādā prieku un labsajūtu, dod jums veselību.
8. Nekautrējieties saņemt tuvinieku palīdzību, tas neatņems jums neatkarību, bet dos iespējas izmantot pēc iespējas atlikušo dzīves laiku kvalitatīvāk.
9. Neatkarība ir svarīga, bet nevajag jaunākiem cilvēkiem  nemitīgi atgādināt: man ne no viena neko nevajag, es visu varu pats/pati. Tad labi domāts līdzcilvēku  atbalsts un satikšanās var izpalikt. Pārmērīga vēlme pēc neatkarības var pārvērsties par vientulību, bet vientulībai līdzi nāk depresija un nepmierinātība ar visu un visiem.

10.  Pārfrāzējot H. Selje: dzīvojiet  paši un ļaujiet dzīvot citiem. Tikai roku rokā vecie un jaunie var justies laimīgi.

Šo ideju iedvesmotāja ir Agrite Rupenheite, kura pavasarī nosvinēja 90 gadu jubileju. Viņa ieteica noteikti pierakstīt pēc viņas uzskatiem vēl vienu ļoti svarīgu domu: vecam cilvēkam dzīves spēkus un optimismu dod augi. Ļoti labi, ja ir dārziņš, tad var iziet kaut vai ar spieķi pie rokas un parušināties puķu dobē, papriecāties par katru ziediņu, vērot augšanas un ziedēšanas procesu. Ja šīs iespējas nav, var puķes audzēt istabā uz palodzes. Kā pieredzējusi puķkopības agronome viņa piebilda, ka ir augi, kuri piemēroti ēnas pusē, bet citi saules pusē. Katrs augs dod dzīvības spēku, ar augiem var aprunāties, savus tuviniekus var pārsteigt un iepriecināt ar pašaudzētiem ziediem.