Suns kā dziednieks – kanisterapija

Raksts pārpublicēts no http://news.frut.lv/lv/health/85327

 Ģimenes suns nav tas pats, kas suns terapeits, lai arī tiem ir daudz kā kopīga, skaidro Vladislava Akimova no Dienesta un sporta suņkopības centra.Foto no kanisterapijas pasākuma

Ja mājās ir bērns ar īpašām vajadzībām, vecākiem, bet parasti jau mammai vienai pašai, ir grūti atbilstoši audzināt, dresēt, trenēt suni. Turklāt tas prasa laiku un no kura katra kucēna terapeits neizaug. V. Akimova par savu borderkolliju Ergo tā arī saka – nevis es iemācīju sunim būt terapeitam, bet suns mani pievērsa kanisterapijai. Izšķirošais ir suņa raksturs un intelekts “Man vienmēr ir bijuši suņi, arī tagad ir četri. Iepriekš vairāk nodarbojos ar apsardzes suņiem, nebija ne domas, ka suni varētu izmantot cilvēku glābšanai vai ārstēšanai. Taču ar Ergo bija skaidrs, ka viņš neko nesargās, toties viņš ir pacietīgs un rotaļīgs ar bērniem,” stāsta V. Akimova.

Oficiāli kanisterapija Latvijā nav reģistrēta kā rehabilitācijas metode, taču ir sertificēti suņi un saimnieki, kas ir Dienesta un sporta suņkopības centra pārziņā. Kā izsakās V. Akimova – “cenšamies pieskatīt, kas ar to nodarbojas un kas šajā jomā notiek”. Suņa sugai nav izšķirošas nozīmes, tomēr zināmas likumsakarības pastāv. Nav jēgas mēģināt izveidot terapeitu no vācu aitu sugas kucēna, kam vecāki paaudžu paaudzēs trenēti un atlasīti kā labi apsardzes darbinieki. Tāpat arī teicami ganu suņi var nebūt labi dakteri – stiprs instinkts var pamodināt vēlmi “ganīt” arī savu pacientu, nevis sadarboties. Ir suņu audzētavas, kur atlasa tieši potenciālos suņus terapeitus, taču svarīgs ir gan raksturs, gan intelekts, kuru var izkopt, bet potences ir grūti prognozēt. Suns var būt teicami apmācīts, taču viņam arī jāsaprot, kā komandas izpildīt, lai nenodarītu pāri cilvēkam: neuzkāpt, nepagrūst. Ģimenes sunim, protams, arī jābūt pēc rakstura draudzīgam un rotaļīgam, taču dzīvnieks mājās prasa pastāvīgas rūpes un atbildību, viņš ir jātrenē, atbilstoši jābaro. Papildu slogs pieaugušajam var būt lielāks nekā ieguvums bērnam, kura īpašo vajadzību dēļ it kā kucēns iegādāts. Labs risinājums ir nodarbības ar suni terapeitu, kas pastiprina rehabilitācijas efektivitāti.

Kanisterapija piedāvā pacientam citu motivāciju Ja ārsts noteic, ka vingrināties vajag katru dienu, tas liekas apnicīgi, garlaicīgi, un parasti neviens to negrib ievērot. Taču bērniem ar cerebrālo trieku, kuriem ir izteikta muskuļu spastika, pacientiem pēc insulta tas ir ļoti svarīgi. “Nodarbības ar suni bērni neuztver kā ārstēšanu. Bērns negrib vingrinoties izstiept roku. Bet noglāstīt suni viņš vēlas un roku izstiepj bez īpašas piedomāšanas. Tas arī ir nepieciešams,” iedarbības mehānismu paskaidro V. Akimova. Terapijas mērķi katram ir individuāli, tāpēc arī nodarbības atšķiras – varbūt suni vajag izķemmēt, veidot frizūru ar matu gumijām. Varbūt viņam var vienkārši padot barības kumosu dažādos tvērienos. Ar suni var vienkārši rotaļāties, taču suns “nez kāpēc” bumbiņu pienesīs tai rokai, kuru nepieciešams vairāk vingrināt… Neapzināti reflekss veidojas ātrāk un nostiprinās labāk.

V. Akimova stāsta gadījumu, kad suns palīdzējis mudināt viņas trīsgadīgo meitiņu savākt mantas. Mantas metuši plastmasas spainītī, kas radījis lielu troksni, tāpēc Vladislava meitiņai teikusi – liksim lēnām, citādi sunītim nepatīkami. Pēc kāda laika viņa ievērojusi, ka meitiņa arī turpmāk mantas savāc bez lieka trokšņa, lai arī suņa nav bijis ne tuvumā. “Suns var būt skolotājs, gan rīcības objekts, gan subjekts, var kalpot arī uzmanības novēršanai,” smaida trenere.

Svetlana Akimova ieguvusi arī medicīnisko izglītību: “Tā ir priekšrocība, taču neesmu dakteris, diagnozi nosaka ārstējošais ārsts: psihologs vai psihiatrs, fizioterapeits vai rehabilitologs. Es piedalos terapijas plāna izstrādē un īstenošanā.”

Darbojoties ar suni, bērns ir neatkarīgs, patstāvīgs, var izrādīt iniciatīvu. Tas stiprina un attīsta vēlmi izzināt, bērns vairāk kustas. Pareizu un skaidri izrunātu komandu došana stimulē runas attīstību. Redzot, ka dzīvnieks klausa, bērnam ir pozitīvas emocijas, viņš kļūst pašpārliecinātāks, komunikablāks. Bērni, kas noslēgušies sevī pēc vardarbības, emocionālām traumām, tiecas pēc kontakta ar suni, tādejādi sekmējot iespējas atjaunot uzticēšanos arī cilvēkiem. Visas iespējas vēl priekšā.

Kanisterapija intensīvi sāka attīstīties pēc Otrā pasaules kara, kad pamanīja – hospitāļos labāk veseļojās veterāni, kuri rūpējās par suņiem. Tagad kanisterapija papildina rehabilitāciju neiroloģiskiem pacientiem, depresijas gadījumos, bērniem ar autismu, cerebrālo trieku u.c. Saskarsme ar mierīgu, psihiski līdzsvarotu suni iedarbojas dziednieciski uzvedības traucējumu gadījumā. Terapeiti, tāpat speciāli apmācīti, skaitās arī suņi pavadoņi cilvēkiem ar redzes problēmām. Biedrības “Saules suns” mājaslapā teikts, ka 2008. gadā apmācīti četri suņi. “Četri suņi arī ir. Latvijā kaut kā no sākta gala nav bijuši populāri suņi pavadoņi,” spriež Latvijas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Locāns, kura diplomdarbs bija veltīts šai tēmai. Igaunijā, kur līdz ar neatkarības atjaunošanos pievērsušies arī suņu pavadoņu skološanai, šobrīd esot jau sava skola, tātad arī vairāk pavadoņu. Tāpat arī Skandināvijas valstīs, Čehijā, citviet Eiropā suņi pavadoņi ir daudz izplatītāka parādība. “Process iet savu gaitu, neteiktu, ka lēni. Jāvērš lielāka uzmanība uz pakalpojuma saņēmēju – jāreklamē tāda iespēja, jābūt pieprasījumam. Ir jābūt pietiekamai dzīves telpai, gatavībai uzņemties atbildību un mainīt ierastos apstākļus,” vērtē P. Locāns. Plānots, ka Latvijā ar laiku apritē varētu būt 10–15 suņu pavadoņu, līdzšinējās “sarunās ar valsti” tāds skaitlis esot minēts.

Kanisterapija Latvijā Dienesta un sporta suņkopības centrā, zvanot pa tālruni 26550589 (Svetlana Akimova)  http://news.frut.lv/lv/health/85327

Saites:

http://suni.lv/viewtopic.php?f=5&t=69

Fotogrāfijas no kanisterapijas pasākuma 2010.gadā Liepājā: http://www.poga.lv/photos/vladaa/sets/set:37284/

 Video: http://www.youtube.com/watch?v=fOzCALwn6Aw&feature=channel

Komentējiet