Kā rast mieru un laimi? H. Selje „Mana mūža stress”

H. Selje „Mana mūža stress”

 Cilvēces vēstures gaitā ir izvirzīti neskaitāmi ieteikumi, kā rast mieru un laimi. Mēs visi gribētu atbrīvot savu dzīvi no sliktā stresa un baudīt iespējami daudz eistresa.

Daļai cilvēku pietiek ar izklaidēšanos vaļasprieka nodarbībās, lai viņu stresa līmenis nepārsniegtu vēlamības robežu. Taču daudziem no mums piemīt neatvairāma dziņa meklēt stresu – izaicinājuma, sacensības u.tml. veidā, arī tad, kad mēs it kā izklaidējamies. Ja cilvēku urda spēcīga dziņa sevi izpaust, bet pāri plūstošā enerģija nerod izeju tādā darbā, ko viņš uztvertu kā eistresu nesošu rotaļu, viņš pievēršas narkotikām, vardarbībai  un cita veida destruktīvai rīcībai.

     Smēķēšana, alkohols, trankvilizatori, ēšana – tas viss palīdz remdēt distresu tiem, kas cieš no uzbudinājuma. Distresa mazināšanai lieto visdažādākos terapijas līdzekļus: vingrināšanos, psihoterapiju, fizioterapiju, adatu terapiju, hiropraksi, elektrošoku, saunu, karstas un aukstas peldes, balneoterapiju – šo sarakstu var arvien turpināt. Lielākā daļa šo metožu gluži vienkārši mums palīdz ar fizisku un psihisku atslābināšanos atrauties no ikdienas rūpēm.

Iepriekš tika minētas atšķirības starp eistresu, distresu, hiperstresu un hipostresu. Tiem visiem ir kopīgas raksturīgās īpašības un šie raksturīgie stresa jēdzieni ir izveidojušies, sazarojoties vispārīgajam stresa kopjēdzienam. Hiperstresu var radīt gan eistresa pārmērība (jo pārāk ieilgušu ekstāzi vai orģijas mēs nevaram izturēt), gan arī distresa pārmērība (jo mēs nevaram ilgi izturēt ļoti nepatīkamas lietas). Šķiet, ka dažādie atslābināšanās metožu paveidi spēj cīnīties ar abējādas izcelsmes hiperstresu.

Vairums šo metožu – citas par citām efektīgāk – māca, kā izturēties pret cietsirdīgo pasauli. Taču mums būtu jācenšas nevis tikai apgūt paņēmienus, kā norobežoties no realitātes, bet gan izgudrot labāku dzīves stilu. Tieši tāpēc pamatmērķis ir pilnveidot uz altruistisko egoismu balstīto izturēšanās kodeksu, kas labi harmonē ar Dabas likumiem.

Ikviens var sev līdzēt, rīkojoties pēc izturēšanās kodeks, kura pamatā ir Dabas likumi. Šo līdzekli jau pārbaudījuši daudzi, kas nelaimes draudu priekšā vēlējušies iemantot emocionāla līdzsvara un labklājības stāvokli.

Mūsu psihes reakciju uz stresējošu situāciju draudiem bieži vien, bet ne vienmēr, lieliski vada dabisks instinkts.

 Ja mēs stresu reiz patiešām būsim izpratuši, katrs no mums pats sev būs vislabākais ārsts, jo novērtēt mūsu psihiskās prasības labāk par mums pašiem nespēj neviens. Ikvienam jāiemācās izmērīt, kādā stresa līmenī viņš personīgi funkcionē vislabāk, un tad nedz pārsniegt šo līmeni, nedz arī nolaisties zemāk par to. Rūpīgi sevi novērodami, mēs pakāpeniski varam sevī izkopt instinktīvu izjūtu, kas mūs brīdinātu, ka mēs paceļamies augstāk vai noslīdam zemāk par to stresa līmeni, kurš atbilst mūsu individuālajai dabai.

Priekus un sabiedrisko saistību rosinājumus, ceļojumus un veiksmīgu darbu ir jāiemācās līdzsvarot ar savām prasībām pēc miera, vientulības un rāmuma. Vispirms mums jāiemācās sevi analizēt un attiecībā pret sevi būt godīgiem. Jādara tas, kas patīk un ko vērtē augstāk, neraizējoties par kritiku, skandālu vai pat visu naudu, kas tiek zaudēta, novirzoties no vispārpieņemtajiem standartiem. Nedrīkst pieļaut, ka citu vārdiskais terorisms rada vainas apziņu. Labāk ir taupīt savu enerģiju patiešām nozīmīgai darbībai. Šeit ar nodarbošanos ir domāts ne tikai darbs, bet gan viss, ko cilvēks ir nolēmis darīt diendienā.

     Pirmām kārtām jāapmierina pašiem sevi. Cik vien iespējams, jācenšas modināt jaunrades garu, kas varbūt snauž aprakts zemapziņā. Jācenšas ļoti godīgi izdibināt, ko pats uzskata par cēlu dzīves mērķi, par uzdevumu, kurš būtu pūļu vērts, par nodarbošanos, kura dotu maksimālu apmierinājumu. Vienmēr tas nav viegli. Jābūt patiesam attiecībā pret sevi.

       Pēc tam enerģiski jācīnās par to, lai nosprausto mērķi sasniegtu, tomēr vienmēr paliekot savas stresizturības robežās. Vadoties no atziņām, kuras esam guvuši, pētīdami sintoksisko un katatoksisko hormonu darbību, mums jāmācās dzīvi dzīvot eleganti. Jāprot samierināties ar sakāvi, ja cīnīties par uzvaru neatmaksājas vai arī mērķis, kuru esam sev nosprauduši, izrādās nesasniedzams; bet mums jāprot arī sīvi cīnīties līdz nāvei, ja attiecīgajos apstākļos bez aizstāvēšanās tik un tā būtu jāmirst.

H.Selje šīs atziņas rezumējis skaitāmā pantiņā, kas pirmo reizi parādījās viņa darbā “Dzīves stress”:

                 “Fight for your highest                                Cīnies, lai mērķi

                         Attainable aim                                     Sev augstāko sniedz,

                  But do not put up                                        Un nededz no sirds,   

                         Resistance in vain.”                             Ja gūstams vien nieks.

     Viskaitīgākie psihogēniskie stresori ir frustrācija un nespēja izšķirties, jo ne tikai netraucēts sekmīgs darbs, bet pat galīga un bezcerīga sakāve (kas atrisināma, samierinoties ar likteni) nav tik tirdījoša kā iekšējais konflikts, ko rada neizšķirta savstarpēji pretišķīgu centienu sadursme. Mums jāiemācās tikt galā ar grūtībām un prasībām, kas mums izvirzās diendienā.

     Autors atzīst, ka gandrīz visu mūžu viņš pretestību un pielāgošanos prasībām pētījis fizioloģiskajos aspektos, taču vēloties arī pievērst uzmanību ētikai, izturēšanās principiem, kuri var uzlabot psihisko labklājību. Daudzas mūsu organisma kaites faktiski rada nepareiza psihes darbība un it sevišķi paraža rīkoties pēc mums nepiemērotiem ētiskajiem kodeksiem. Frustrācijas, ko tas izraisa, ir galvenie psihosomatisko slimību cēloņi.

       Mums visiem kopīga ir tiekšanās, par spīti citu cilvēku agresivitātei, dažādām slimībās vai novecošanas slogam, padarīt dzīvi labāku, laimīgāku un stabilāku.

     Autors uzskata, ka viens no visgudrākajiem un visplašāk pielietojamiem izturēšanās likumiem, kādi jebkad formulēti, ir princips, ko pauž daudzās reliģijās dažādos variantos sastopamais “zelta likums”: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Vienīgais, pret ko autors varētu iebilst, ir valoda – pret to, ka likums ir izteikts pavēles formā.

     Kad Bībele runā par mīlestību, ar to nav domāta tikai mīlestība starp sievu un vīru vai vecākiem un bērniem. Tas jāsaprot daudz plašāk, ietverot šajā jēdzienā visas pozitīvās jūtas, kā, piemēram, cieņu, pateicību, apbrīnu un labvēlību, – būtībā visu to, ar ko jūs esat vai kļūstat vēlams.

Pavēlētas mīlestības idejai praksē nav iespējams paklausīt. Bet princips izpelnīties mīlestību, kura būtu vērtīgs kapitāls mums pašiem, var kļūt par zinātniski aizstāvamu rīcības motivācijas pamatlikumu.

Kādēļ gan senseno izteicienu nepiemērot racionālajai un objektīvi pierādāmajai mūsdienu zinātnes filozofijai, pārfrāzējot to šādi: “Izpelnies sava tuvākā mīlestību”?

Autors ir formulējis pats savu izturēšanās kodeksu, ko nosaucis par altruistisko egoismu. Pamatideja ir ļoti vienkārša: jūs varat būt faktiski savtīgs, ļaujot brīvi izpausties saviem īpašajiem talantiem, un tomēr saglabāt dvēseles mieru. Altruistiskais egoisms dod mums iespēju ļaut vaļu savām dabiski cilvēciskajām egoistiskajām tieksmēm, nerodoties vainas sajūtai: vai gan kāds nosodīs cilvēku, kura egoisms izpaužas neremdināmās alkās būt noderīgam citiem un tādējādi izpelnīties viņu mīlestību?

Gandrīz ikviens atzīst, ka vajadzētu “dzīvot un ļaut dzīvot”.

H.Selje augstu vērtē cilvēkus, kas prot vienmēr palikt līdzsvarā un saticībā paši ar sevi un ar sabiedrību, kurā viņi dzīvo. Kamēr cilvēks veic ko noderīgu sabiedrībai, viņam ir pa spēkam izpelnīties cieņu un labvēlību un baudīt piepildījuma un gandarījuma sajūtu. Autors saka: es cenšos būt noderīgs cilvēkiem un esmu pārliecināts, ka arī tad, ja ne reizi nelūgšu man to atdarīt, daži no viņiem kādreiz pagriezīsies pret mani un izpalīdzēs, cerēdami, ka nākotnē es savukārt varētu atkal izpalīdzēt viņiem. Un, ja arī neviens to neizdara, es tik un tā neesmu neko zaudējis.

            Tāpat ir iespējams, ka kāds gūst panākumus kā altruists, būdams noderīgs citiem, bet sevi pamezdams novārtā. Var jau būt, ka savā ziņā šāda nostāja ir apbrīnojama, taču tā nekādā gadījumā nerealizē to, ko varam uzskatīt par veiksmi vārda pilnā nozīmē.

 Altruistiskais egoisms atbrīvo no sloga justies vainīgam savā dabiskā egoisma dēļ, jo īstenībā taču ikviens grib būt noderīgs citiem. Cenšanās gūt laimi miera un skaidrības atmosfērā, ar savu noderību citiem dodot ieguldījumu sabiedrības eksistencē, ir bioloģiski attaisnojama.

Nav nevienas filozofijas, kas mums labāk garantētu drošību un apmierinājumu. Apstākļiem mainoties, visi tradicionālie izdzīvošanas un laimes nodrošināšanas dzinuļi – tādi kā vara, bagātība vai akla uzticība par nemaldīgu pasludinātam vadonim – pēkšņi var zaudēt savu vērtību. Šodien jūs varat būt bagāts, bet rīt nabags. Vienīgi līdzcilvēka, jūsu tuvākā, labvēlība paliek jūsu aktīvā – paliek tik ilgi, kamēr jūs dzīvojat un rīkojaties tā, lai to nopelnītu.

Autors atzīst, ka viņš cenšas krāt līdzcilvēku labvēlību un pateicību, bet jo sevišķi ar viņu cieņas un mīlestības starpniecību vairot savu pašcieņu. Šī dzīves filozofija, kas atklāti atzīst pašlabuma meklēšanu, taču tās līdzekli saskata noderīgumā citiem, ir visnotaļ pieņemama tiklab bioloģiski, kā morāliski.

Autors uzskata, ka varmācība, dumpošanās kareivīgums, alkoholisms, narkomānija un citas izturēšanās novirzes, kas tagad masveidā izplatītas (it sevišķi jauniešu vidū), ir lielā mērā, varbūt pat izšķiroši, saistītas ar radošu mērķu stabilizējošā atbalsta zaudēšanu.

Domu, cik šausmīgi ir, ja dzīvē nav mērķa, uz kuru varētu droši paļauties, vēl poētiskāk izteicis Monteņs un pirms viņa – Seneka: “Nekad nepūtīs ceļavējš kuģim, kam nav gala ostas.” Prāvai daļai jauniešu trūkst jebkāda galamērķa. Ar dažādām neprātīgām izdarībām viņi krampjaini mēģina aizbēgt no dzīves, jo vairs nezina, pēc kā vajadzētu tiekties.

Īsti bioloģiski ir tikai tie morāles likumi, kam jāgarantē izdzīvošana, vēlams – drošībā un laimē.

Jautājums, vai cilvēks ir labs vai slikts, atrodas ārpus zinātnes sfēras. Imunoloģiskās aizsargreakcijas, kaut arī cilvēkam tās ir labas, mikrobiem, kas ganās cilvēka organismā ir sliktas.

Ikvienam pašam jāizlemj, kādiem vajadzētu būt viņa dzīves mērķiem, bet diskusijas par cilvēka eksistences augstāko sūtību jāatstāj filozofu ziņā. Tā kā, skaidrodams publikai altruistisko egoismu, H.Selje sastapies ar atsaucību un labvēlību, tad viņš palika pie uzskata, ka tas ir saprātīgs dzīvošanas principu kopums. Kā sacījis Nīče:

    “Es gulēju un sapņoju, ka dzīve ir prieks;

     Es pamodos un redzēju, ka tā ir pienākums;

     Es pastrādāju un sapratu, ka pienākums ir prieks.”

     Altruistiskā egoisma pamatprincipus var rezumēt ar diviem vienkāršiem vārdiem: esi nepieciešams!   

Cilvēks ir sabiedriska būtne, kas atkarīga no savas sociālās vides; bieži vien viņš nepieciešamo apkārtnes atbalstu var izpelnīties tikai ar to vien, ka pretī piedāvā savu atbalstu. Taču absolūts altruisms ir pretrunā ar cilvēka dabu un tikai veicinātu parazītisku izturēšanos, kur ikviens pilnībā paļautos uz citu palīdzību.

            Šos abus šķietami pretējos jēdzienus ir iespējams saprecināt “altruistiskā egoisma” kodeksā, kur katrs sabiedrības loceklis strādā pats savā labā, bet savus mērķus noregulē tā, lai būtu maksimāli noderīgs citiem, tādējādi garantēdams pats savu drošību.

Pārfrāzējot savus mūsdienīgos priekšstatus seno bībeles gudrību valodā, var teikt: mēs varam iemācīties “izpelnīties sava tuvākā mīlestību”, katram no mums atrodot, kā sargāt savas paša intereses, esot nepieciešamiem un noderīgiem saviem līdzcilvēkiem.

Mūža smagākajās krīzēs altruistiskais egoisms var līdzēt ne mazāk kā ikdienas grūtībās.

H.Selje dod ļoti daudz ieteikumus, kas varētu palīdzēt veselības un sociālās aprūpes veicējiem viņu darbā. Liela daļa šo darbinieku izvēlējušās savu profesiju ar vēlmi palīdzēt citiem. Šis altruisms arī ir tas, kas dod spēku izturēt sarežģītos dzīves un darba apstākļus. Izmantojot H.Selje ieteikumus, varētu palīdzēt veidot savu dzīvi un darbu gaišākus, palīdzot gan sev, gan citiem. Selje aicina dzīvot skaisti, nevis tikai eksistēt. Cik ļoti vajadzīgas šīs viņa gaišās domas ir patreizējā pārmaiņu, neziņas, nomāktības laikā!

Vairāk skat. materiāli un tālmācības materiālos Konfliktu cēloņi un risināšanas iespējas veselības aprūpē

 

Komentējiet