Empātijas nozīme aprūpes procesā

Aprūpes procesa sekmīgai realizēšanai nepieciešamas zināšanas par aprūpi, komunikāciju, empātiju un krīzes teorijām, tā   Bornholmas medicīnas koledžas māsas – pedagogi Keita Torpa Jensena un Bodila Nīlsena uzsvēra, izglītojot Latvijas medicīnas skolu pedagogus.

Kas tad ir empātija?

Empātija ir intuitīvs izpratnes veids bez apdomāšanās, kad emocionāla iejušanās otrā cilvēkā  uzreiz izraisa attiecīgu rīcību. Empātija balstās uz cilvēku prasmi nostādīt sevi otra cilvēka vietā, izjust viņa stāvokli, pozīciju, paskatīties uz notiekošo ar partnera acīm.

Vienkārši sakot, empātija ir spēja iejusties otrā cilvēkā.

Empātijas spējas  cilvēkam dotas jau piedzimstot. Vairāk ar empātiju apdāvināti sangviniskā un melanholiskā temperamenta cilvēki. Dzīves laikā empātijas attīstība saistīta ar apkārtējo sociālo vidi un cilvēkiem, kuri bērnu audzina. Ja bērniņs jūt empātisku attieksmi pret sevi, viņā šī spēja attīstās labāk.

Strādājot par pediatru dažādās veselības aprūpes iestādēs un vēlāk, strādājot par pedagogu medicīnas skolā, es novēroju, ka daudzām māsām ir raksturīga vēlme „Es gribu palīdzēt citiem”. To apliecināja arī daudzas aptaujas un tematiskās pārrunas kursos un semināros. Daudzas māsas nevar iedomāties darbu citā profesijā, viņas turpina strādāt, kaut arī atalgojums ir ļoti mazs, darbs grūts, bieži cieš ģimene. Mani aizkustināja Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas gados vecākas māsas, kuras visu mūžu bija nostrādājušas ar garīgi slimiem pacientiem. Viņas teica: „Mūsējos (pacientus)  katrs nesapratīs”. Patiesībā, māsas darbs nav iedomājams bez empātiskas attieksmes pret cilvēkiem.

Cilvēki var būt empātiski dažādā līmenī:

  • Kognitīvā empātija – vienkāršākā empātijas forma. Cilvēks saprot partnera situāciju un emocionālo stāvokli, bet nemaina savējo. „Es redzu, ka viņam ir slikti, bet ko es tur varu darīt, es nevaru visiem palīdzēt”.
  • Emocionālā  empātija – augstāka empātijas forma, kurai raksturīgi, ka ar partneri notiekošais izraisa emocionālu pārdzīvojumu. Emocionālai empātijai ir divas formas:

–          egoistiskā  jeb līdzpārdzīvojums un

–          altruistiskā jeb līdzjūtība.

Līdzpārdzīvojums ir vienkāršākā emocionālās  empātijas forma, kuras pamatā egoistiska vajadzība pēc savas labklājības: „Žēl tevis, bet labi, ka ar mani tas nenotiek”.

Līdzjūtība ir augstākā emocionālās empātijas forma. Tās pamatā ir altruistiskas rūpes par otra cilvēka labklājību: „Žēl tevis, varbūt varu kaut kā palīdzēt?” Dažreiz partnera uzklausīšana ir vislabākā palīdzība situācijās, kad nevaram notiekošo mainīt, piemēram, tuvinieka zaudējuma gadījumā.

  • Darbīgā empātija ir augstāka empātijas forma, kas ietver kognitīvo, emocionālo un uzvedības komponentu: „Es saprotu, kas ar tevi notiek, es jūtu tev līdzi, es darīšu visu, kas iespējams, lai tev palīdzētu”. Veselības un sociālajā aprūpē strādājošajiem darbiniekiem vajadzētu pielietot šo empātijas formu.

Empātija uzlabo cilvēku attiecības, sekmē sadarbību, jo balstās uz dziļu partnera izpratni.

Empātija paredz:

– cieņu pret partneri, darboties psiholoģiskajā pozīcijā blakus    O ↔ O

– pieņemt partneri tādu, kāds viņš ir, mēģinot izprast viņa uzvedību, rīcību,  reakciju.

– radīt maksimāli iespējamo drošības sajūtu, sevišķi, ja nepieciešams pateikt sliktu ziņu (apsēsties blakus, saņemt partnera roku, acu kontakts, balss tonis, atbilstoši vārdi).

 

 

 

Empātija pret dusmīgu (agresīvu) partneri

Veselības aprūpes profesionāļiem bieži nākas saskarties ar pacientu un piederīgo dusmām. Tas ir saprotams, ka cilvēki ir satraukušies, varbūt pat dusmīgi, ja viņiem vai piederīgajiem ir veselības problēmas. Māsas bieži sastopas ar pacientu vai tuvinieku neapmierinātību vai dusmu izpausmēm savā ikdienas darbā. Kā pareizāk rīkoties?

Mēs varam atrast pareizāko rīcības variantu, ja ņemam vērā, ka dusmu pamatā ir cilvēka bailes un vainas apziņa. Piemēram, ja saslimis bērns, vecākiem var būt bailes par to, kas ar bērniņu notiks un vainas apziņa, ka viņi nav pietiekoši pasargājuši bērnu no saslimšanas. Bieži cilvēki it kā  aizsargājas ar uzbrukumua – aizrāda māsai vai pat uzkliedz.

Empātija pret agresīvu partneri paredz nejaukties agresijā, neielaist dusmas sevī. Tas nozīmē – netaisnoties, nekliegt pretī un nekādā gadījumā tajā brīdī nepārmest partnera kļūdas. Māsai vajadzētu nogaidīt, kamēr partneris izreaģē un pēc tam uzaicināt kopā pārrunāt, kas notiek, kā rīkosimies.

Empātija ļoti nepieciešama saskarsmē ar nedziedināmi slimajiem pacientiem un viņu piederīgajiem. Ārste E. Kübler-Ross apraksta stadijas, kuras izjūt šie pacienti. Viena no šīm stadijām ir dusmu stadija. Pacients ir dusmīgs uz visu un visiem: Dievu, personālu, tuviniekiem. Empātiska māsas attieksme būtu: „Raudi, dusmojies. Es esmu ar tevi, es tev palīdzēšu”. Māsai vajadzētu informēt arī tuviniekus par šīm dusmām un reakciju.

Empātiska māsa spēj labāk izprast pacientu, bet pacients saņem mierinājumu un izpratni. Empātija atšķiras no simpātijas. Empātijas nolūks ir saprast klientu. Empātiska māsa piedāvā atbalstu un sapratni, simpātiskā māsa ir subjektīva, piedāvā vienošanos un žēlumu. Simboliski varētu teikt, ka empātiska pieeja ir dalīties asarās un simpātiska pieeja – liet asaras. Pacientam un piederīgajiem nepieciešama izpratne un atbalsts, ko var sniegt empātiska māsa.

Plašāk par empātiju runājam visās kursu programmās, jo empātija ir neatņemama aprūpes procesa sastāvdaļa.

Literatūras avoti:

  1. S. Omarova „Cilvēks runā ar cilvēku”, Rīga, Kamene,1996. un lekciju materiāli
  2. L. Dubkēvičs „Saskarsme un pacientu aprūpe”, Rīgas 5. medicīnas skola, 1995.
  3. K. Torp-Jensen, B. Nielsen „Nursing process”, lekciju materiāli, 1995.

3 komentāri uz “Empātijas nozīme aprūpes procesā”

  1. buks rakstīja:

    Nov 09, 11 at 21:06

    Visnotaļ apšaubu, ka “empātijas spējas cilvēkam dotas jau piedzimstot”. Tā ir prasme, ko iegūst socializācijas procesā jau agrā bērnībā (kā nekā cilvēks ir izteikti sociāls dzīvnieks), kam par labu liecina gan tas, ka cilvēkiem bez sākotnējās socializācijas iespējā° (t.s. maugļiem) empātijas spēja nav konstatēta, kā arī tas, ka jo deklasētākā vidē indivīds audzis, jo viņam šī spēja primitīvāka.

  2. žuks rakstīja:

    Jul 23, 14 at 16:46

    Neapšaubu, ka empātijas spējas cilvēkam dotas jau piedzimstot, par to liecina pietiekams skaits pētījumu zinātnisko rakstu datubāzēs. Diemžēl vienai daļai cilvēku tālāka empātijas attīstība socializācijā nenotiek, vai tiek apgrūtināta. Tad nu tas, ar ko cilvēks piedzimis, ir viss empātijas potenciāls, jo arī šajā ziņā ir sensitīvie periodi, kuros attīstība visstraujākā. Vēlāk jau ir par vēlu.

  3. Margarita Rupenheite rakstīja:

    Jul 23, 14 at 22:08

    Paldies par komentāru.Mana pediatra un pedagoga pieredze apliecina, ka tuvinieku un soc. vides empātiskā attieksme ir ļoti nozīmīga indivīda empātijas attīstībā.


Komentējiet