medkursi.lv

Sarmīte Cīrule
Ukrainas bruņoto spēku kaujas mediķe no Latvijas

Pārpublicēts:  https://zinas.tv3.lv/arvalstis/kara-medike-ukraina-nesaprotu-ka-rietumi-var-speleties-ar-cilveku-dzivibam/     Ieva Vārna

Braukšu uz Latviju tikai tad, ja pie maniem puišiem būs kāds labāks par mani, tā saka kara mediķe no Latvijas Sarmīte Cīrule, kura jau otro gadu frontē glābj karavīru dzīvības. Sarmīte neslēpj, ka situācija ir smaga un ir daudz nāvju, kuras varētu nebūt, ja ukraiņiem būtu iespēja aizstāvēties. Pie Sarmītes Donbasā viesojās TV3 Ziņu komanda.

Ierocis vienmēr ir jānes līdzi, jo ja gadījumā ir ielavījušies orki un ir jāaizstāv sevi, līdz ar to, ja mēs varam aizstāvēt sevi tad varam palīdzēt karavīram. Man puiši vienmēr saka – Semy, mēs darīsim visu, lai Tev nebūtu jāpielieto ierocis, ja man tas ir jāpielieto – tas nozīmē, ka ir ļoti, ļoti slikti.

Ar Samīti frontē TV3 komanda tikās pirms mēneša, šajā laikā daudz, kas mainījies – drošības apsvērumu dēļ viņa ar savu rotu mainījusi atrašanās vietu. Mediķei tas nozīmē sev līdzi vest divas smagās mašīnas ar medikamentiem un visu citu, kas nepieciešams karavīru glābšanai.

Kādam citam tas varbūt ir drēbju pakaramais, man tas ir sistēmu pakaramais,” stāsta Sarmīte.

Kā vienmēr smaidoša un viesmīlīga – taču iekšēji arī kara ārstei ir skumjas un sāpes par šī brīža smago situāciju frontē, kas varētu būt pavisam cita, ja Ukrainas aizstāvjiem būtu ar ko aizstāvēties.

“Kā var aizstāvēt savu valsti, ja nav ieroču, tad dod, tad nedod un tad atkal nedos. Un tad, kad es klausos ziņās – pilna mēroga karš, kas ir jau vairāk nekā divi gadi. tāda spēlēšanās,” norāda mediķe.

Bet par spīti tam Sarmīte saka – karavīri negrasās nolikt ieročus un cīnīsies līdz galam. Taču vilšanās sajūta šeit frontē ir – karš ir nonācis ļoti bīstamā situācijā – arī Ukrainas prezidents ir atzinis, ka krievi gatavojas atkārtotam masveida uzbrukumam tuvākajos mēnešos, taču ukraiņiem solītā palīdzība pienāk ļoti, ļoti lēni.

“Par ukraiņiem vispār jautājumu nav, jo ukraiņu karavīri nav nomainīti. Te ir arī puiši, kas ir no 2014. gada. Maza daļa ir bijuši karavīri, bijuši civiliedzīvotāji, kas ir devušies palīdzēt Ukrainai un viņos ir ļoti lielas dusmas un vilšanās. Tāda vilšanās un sāpe, ka viņi apzinās, ka mēs jau rietumiem neesam vajadzīgi. Es nesaprotu kā rietumu valstis var spēlēties ar cilvēku dzīvībām, es esmu raudājusi diezgan daudz, varbūt kāds domā – depresīvā Sarmīte. Nē, tās emocijas tieši palīdz iet uz priekšu, palīdzēt un glābt, bet pilnīgi nevajadzīgi zaudētas, ko varēja glābt, bet tiešām ir situācijas, kad nav ar ko atbildēt. Un no tās pagājušās reizes, kad mēs runājam, nekas nav mainījies. Iedod trīs lādiņus un tad ir jautājums, vai izbraucu uz lauku izšauju, vai vairākas dienas nebraucu, tad izbraucu un izšauju visus lādiņus un atbraucu atpakaļ.

Vaicāta, kur pati ņem spēku, lai nesabruktu – Sarmīte nekavējoties atbild: “Es mīlu to, ko es daru – spēku es rodu – viens ir kristietībā, bet ir tādas mazas lietiņas – pirms pāris dienām atsūta no Latvijas kasti – ir konservi un tur ir maza sirsniņa, es saku – pārējo nemaz nevajadzēja, paldies par sirsniņu. Ir tā nopietnība, bet tai pat laikā tas bērnišķīgums, un tas palīdz. Man prieku un spēku dod tas, ka karavīram ir bijis slikti, bet es esmu varējusi viņam palīdzēt.”

Par atgriešanos Latvijā Sarmīte saka, ir saistības ar Latvijas Universitāti, jāuzraksta Maģistra darbs. Bet pāri visam ir vēlme palīdzēt, savus puišus Sarmīte ir gatava atstāt tikai tad, ja zinās, ka viņi ir drošās rokās: “Viss ir atkarīgs no tā, kā virzās fronte mana vērtība ir tas, ka es esmu mediķe, un es puišiem esmu ļoti nepieciešama – tad ir jābūt kādam cilvēkam, kas ir labāks ar mani, tas ir nosacījums, braukšu uz Latviju, ja būs cilvēks labāks par mani.”