medkursi.lv

Sarmīte Cīrule

https://zinas.tv3.lv/arvalstis/sarmite-cirule-ir-loti-smagi-zaudejumi-bet-mes-nedrikstam-pagurt/

“Man ir grūti runāt, jo pedējā laikā ir ļoti smagi zaudējumi, bet mēs nedrīkstam pagurt,” tā par dzīvi frontē saka Sarmīte Cīrule, mūsu mediķe Ukrainā. Sarmīte ir pirmā ārzemju seržante Ukrainas armijā un par savu aicinājumu palīdzēt Ukrainai viņa saka: “Es nemaz citādāk nevaru, tas ir sirdsapziņas jautājums, jo šis nav tikai Ukrainas karš.” Pie Sarmītes TV3 ierodas kādā pēcpusdienā, viņas telefons skan bez apstājas. Kamēr uz brīdi ir atelpa un nav jāpalīdz karavīriem, mediķe kārto nepieciešamās lietas – meklē, kur dabūt žņaugus un citas lietas, kas nepieciešamas karavīru glābšanai.

Vārds Sarmīte Cīrule jautājumus neprasa – , viņa ir cilvēks, kurš, neilgi pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā atstāja savu ierasto dzīvi Latvijā un devās prom – uz fronti, palīdzēt ukraiņiem un tai pat laikā palīdzēt Latvijai.

“Tanī laikā, kad sākās pilna mēroga iebrukums es strādāju Covid nodaļā un man kā mediķei primārais ir tas, ka tiek nogalināts civiliedzīvotājs, bet mediķi un man kā mediķei gribās palīdzēt mediķiem, civiliedzīvotājiem un karavīriem. es to savu pienesumu varu dot arī citiem mediķiem un lietas, ko es varu mācīties,” stāsta Ukrainas bruņoto spēku kaujas mediķe no Latvijas Cīrule.

Sarmīte par par sevišķiem nopelniem Latvijas labā apbalvota ar Viestura ordeni, saņēmusi arī Ukrainas augstāko apbalvojumu, atzīta par Gada Eiropas cilvēku Latvijā. Latvijas medicīnas māsa ir arī pirmā ārzemju seržante Ukrainas armijā, brīvprātīgo aizstāvju bataljona “Karpatska Sič” galvenā mediķe. Bet kā saka Sarmīte, ka viņa šeit pavisam noteikti nav, lai saņemtu apbalvojumus.

“Man tas ir ne tik daudz kā sirdsapziņas jautājums kā spīts. Es esmu saaugusi ar saviem brāļiem ukraiņiem. Mana ģimene pārdzīvo. Viņi zina manu vērtību un uzskatus. Visu cieņu manai ģimenei, viņi baidās, bet es tiešām savādāk nevaru. Patiesībā, es pat nezinu, ko es mājās darītu, ja es esmu tik ļoti saaugusi ar savu rotu, ar šo bataljonu, tik ļoti saaugusi ar karu. Man ir prieks par to, ka es varu palīdzēt ar savām zināšanām. Prieks ar to, ko no Latvijas cilvēki tik ļoti, ļoti palīdz,” stāsta Cīrule.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Ilgi aprunāties nesanāk, jo Sarmītei jāķeras pie darba, atbraukuši puiši, kuriem vajadzīga palīdzība.

“Bruņuvestes ir smagas, plus viņam kādreiz tur bija arī ievainojums, triecieni, nepareizas pozas, viņi jau tur ierakumos piecas dienas guļ arī ar bruņuvestēm,” skaidro Cīrule.

Šie puiši nupat atgriezušies no ierakumiem, par laimi šoreiz nav smagu ievainojumu, bet tomēr ārsta apskate puišiem ir nepieciešama. Vairāk nekā pusotra gada laikā, esot frontē, Sarmīte pati vairākkārt nokļuvusi zem krievu apšaudēm un zem tām glābusi neskaitāmas dzīvības, kad ar viņu tiekamies – vienmēr smaidīgajā un siltajā sejā tomēr redzamas skumjas.

“Vissāpīgākais ir tā divkosība, kā saka, nauda nesmird, ka tajos ieročos, kas ir sūtīti no Ziemeļkorejas vai Irānas, ka tur ir rietumu Eiropas dažādi komponenti. Man ir smagi runāt, jo pedējā mēnesī ir smagi zaudējumi un to cilvēku nāves varēja nebūt. Ukraiņi saprot, ka šī ir viņu māja, viņiem ir jāaizstāv savas mājas, jo te ir viņu ģimenes. Vienalga kā, bet, protams, viņi mēģinās aizstāvēties, bet ir ļoti grūti aizstāvēt, ja nav artilērijas atbalsts, nav lidmašīnu atbalsts, kas piemēram Krievijai ir,” saka Cīrule.

“Šajā laikā, kopš es esmu, šeit ir zaudēti brīnišķīgi cilvēki, kuri ir nogalināti. Vācija domā ko sūtīt, ko nesūtīt, tanī pat laikā Vācijas pilsone, mana kolēģe, kas strādāja, veda ievainotu cilvēku, sprādziens un viņa vairs nav un mums tanī brīdī nebija ar ko atbildēt, jo nav ieroču.”

Par spīti smagajiem apstākļiem, kaujas mediķe padoties negrasās. Sarmīte ir ārkārtīgi pateicīga visiem Latvijā, kuri turpina palīdz un viņas lielākais lūgums ir. “Man būtu lūgums nepagurt, jo Putins tikai to vien gaida, lai pagurst. Ja nespējat finansiāli palīdzēt, es ļoti labi apzinos, kāda situācija ir Latvijā, tad vismaz aizlūdziet, ne vienmēr ir arī jāpērk dārgas lietas. Šis karš nav tikai par Ukrainu.”

Un dziļi sirdī mūsu mediķei katru dienu ir viens vienīgs sapnis.“Lai karš beidzās vakar un tad es varēšu aizbraukt uz Latviju, pabeigt un uzrakstīt maģistra darbu,” smaidot saka Cīrule.

lgi aprunāties nesanāk, jo Sarmītei jāķeras pie darba, atbraukuši puiši, kuriem vajadzīga palīdzība.

“Bruņuvestes ir smagas, plus viņam kādreiz tur bija arī ievainojums, triecieni, nepareizas pozas, viņi jau tur ierakumos piecas dienas guļ arī ar bruņuvestēm,” skaidro Cīrule.

Šie puiši nupat atgriezušies no ierakumiem, par laimi šoreiz nav smagu ievainojumu, bet tomēr ārsta apskate puišiem ir nepieciešama. Vairāk nekā pusotra gada laikā, esot frontē, Sarmīte pati vairākkārt nokļuvusi zem krievu apšaudēm un zem tām glābusi neskaitāmas dzīvības, kad ar viņu tiekamies – vienmēr smaidīgajā un siltajā sejā tomēr redzamas skumjas.

“Vissāpīgākais ir tā divkosība, kā saka, nauda nesmird, ka tajos ieročos, kas ir sūtīti no Ziemeļkorejas vai Irānas, ka tur ir rietumu Eiropas dažādi komponenti. Man ir smagi runāt, jo pedējā mēnesī ir smagi zaudējumi un to cilvēku nāves varēja nebūt. Ukraiņi saprot, ka šī ir viņu māja, viņiem ir jāaizstāv savas mājas, jo te ir viņu ģimenes. Vienalga kā, bet, protams, viņi mēģinās aizstāvēties, bet ir ļoti grūti aizstāvēt, ja nav artilērijas atbalsts, nav lidmašīnu atbalsts, kas piemēram Krievijai ir,” saka Cīrule.

“Šajā laikā, kopš es esmu, šeit ir zaudēti brīnišķīgi cilvēki, kuri ir nogalināti. Vācija domā ko sūtīt, ko nesūtīt, tanī pat laikā Vācijas pilsone, mana kolēģe, kas strādāja, veda ievainotu cilvēku, sprādziens un viņa vairs nav un mums tanī brīdī nebija ar ko atbildēt, jo nav ieroču.”

Par spīti smagajiem apstākļiem, kaujas mediķe padoties negrasās. Sarmīte ir ārkārtīgi pateicīga visiem Latvijā, kuri turpina palīdz un viņas lielākais lūgums ir.

“Man būtu lūgums nepagurt, jo Putins tikai to vien gaida, lai pagurst. Ja nespējat finansiāli palīdzēt, es ļoti labi apzinos, kāda situācija ir Latvijā, tad vismaz aizlūdziet, ne vienmēr ir arī jāpērk dārgas lietas. Šis karš nav tikai par Ukrainu.”

Un dziļi sirdī mūsu mediķei katru dienu ir viens vienīgs sapnis.

“Lai karš beidzās vakar un tad es varēšu aizbraukt uz Latviju, pabeigt un uzrakstīt maģistra darbu,” smaidot saka Cīrule.