medkursi.lv

Tuvojas Jaunais mācību gads. Ikvienam veselības un sociālajā aprūpe strādājošajam atkal būs jāiesaistās izglītības procesā.

Ļoti vērtīgas domas izteicis Paola Freire Brazīlijas pedagogs – demokrātiskās pedagoģijas pamatlicējs.

Ieskatam nedaudz no viņa idejām.

Paolo Freire

  Dzimis: 1921. gada 19. septembris, Resifi, Pernambuku, Brazīlija

Miris: 1997. gada 2. maijs, Sanpaulu, Sanpaulu, Brazīlija

http://www.newfoundations.com/GALLERY/Freire.html

Paolo Freire par izglītību    Analyst:  John Lyon

1. Vērtību Teorija: Kādas zināšanas un prasmes būtu visnoderīgāk apgūt?

Kādi ir izglītības mērķi?

Izglītībai vajadzētu radīt studentiem izpratni par viņu nozīmīgo lomu pasaulē kā subjektiem un objektiem. Tas notiek demokrātiski  un nepārtraukti  mācot studentiem kritisko domāšanu par visu, ko viņi mācās.

…Pedagoga un studenta mijiedarbība paredz, lai mēs viņus respektētu, saprastu viņu pasaules izpratni un to, kā tā viņus ietekmē. Mācību procesa uzdevums ir  censties izprast studentu domāšanu, pieredzi, iepriekšējās zināšanas, dzīves realitāti. Bet jāņem vērā, ka mēs nespējam piekļūt viņu domāšanas veidam un tikai ar lielām grūtībām mēs spējam saprast kādas ir viņu zināšanas.

..Jāņem vērā, ka nav tēmas  un vērtības, par kurām  nevar runāt vai vispār jāklusē. Mums  jārunāt par visu un jāizskaidro visus jautājumus.

2. Izglītības teorija: Kas ir izglītība? Kā zināšanas atšķiras no vēlmēm? Kādas ir kļūdas? Kad ir nepatiesība?

Zināšanas ir sociāla vērtība, personas individuāla dimensija, kas neizzūd un neaizmirstas. Zināšanu ieguve ietekmē personas pašapziņu, sajūtas, emocijas, atmiņas, dusmas, zinātkāri. Šis process fokusēts uz objektu, un saistīts ar subjektīvo domāšanu.

Freire diskutē par 2 zināšanu tipiem: neapzināto (praktisko) un kritisko, reflektīvo, teorētisko. Informācija izglītības procesā ienāk ar diskusijām un kritisko domāšanu. Viens moments – pieredze, reālā dzīve, apzinātā uztvere, faktu atspoguļojums, spriedumi par situāciju. Otrs moments – cita veida zināšanas, cita informācija, citu cilvēku domas. Zināšanām nevajadzētu būt ierobežotām ar emocijām, loģiku un saturu, bet vajadzētu pilnveidot  sapratni un izjūtas. Viena no kļūdām izglītības procesā ir izcelt lasīšanas un rakstīšanas prasmes no kopējā izglītības procesa.

3. Teorija par cilvēka dabu: Kāda ir cilvēka būtība? Kādas ir atšķirības cilvēkam no citām dzīvām būtnēm? Kas ierobežo cilvēka potenciālu?

Cilvēks atšķirībā no citām dzīvām būtnēm plāno savas vajadzības un dzīvi. Pazemotos, apspiestos  indivīdus vajadzētu iedvesmot tiekties pēc labākas dzīves, izvēlēties labāko ceļu, kā to sasniegt, kļūt cilvēcīgākiem. Cilvēku augšana atšķiras no augu un dzīvnieku augšanas. Cilvēks savu attīstību var ietekmēt. Mēs varam būt gan subjekti, gan objekti, jo esam saistīti ar citiem cilvēkiem, pagātni. Šīs attiecības mūs ietekmē un pārveido. Mēs esam ieprogrammēti mācīties. Dzīves laikā cilvēks apgūst pieredzi,  saņem informācīju, mācās. Nepareizi būtu iedomāties, ka skolotājs valda pār izglītības procesu. Tas būtu tā, ja iedomātos, ka skolas apkalpojošais personāls pārvalda skolu, jo uztur tajā kārtību. Skolotājs ir izglītības vidē, bet tā viņam nepieder. Bieži vien elite domā, ka viņi ir vērtīgāki un svarīgāki par citiem cilvēkiem. Skolotājs nedrīkst valdīt, dominēt, izturēties augstprātīgi pret saviem audzēkņiem. Tāpat nevajadzētu iedalīt skolēnus „labajos” un „sliktajos”. Skolēni publiskajās skolās nav mazāk nozīmīgi un sliktāki, kā tie, kas apmeklē privātās skolas.

4. Teorija par mācīšanos: Ko nozīme mācīties? Kā var apgūt zināšanas un prasmes?

Freire runā par izglītības sistēmu kā banku, kurā studenti saņem zināšanas turpmākajai dzīvei. Zināšanas nav vienkāršs process, kurā skolotājs dod un skolēns saņem. Students uztver  informāciju caur kritisko domāšanu, izmantojot savu pieredzi, zināšanas, pasaules uztveri. Katrs būvē savu zināšanu būvi uz saviem pamatiem. Skolotāji nedrīkst dominēt, uzspiest savu informāciju. Students redz objektu, viņam rodas savs priekšstats par to, bet citam rodas cits priekšstats. Skolotājam vajadzētu  respektēt katras domas. Līdzīgi kā novēro pie lasītājiem, kad lasot kādu tekstu, rodas dažādas domas. Lasītājs dažādi var uztvert tur ielikto domu. Mūrnieks mūrē sienu, viņam vajag atbilstošus instrumentus, specifiskas  zināšanas un iemaņas. Līdzīgi arī skolotājam nepieciešamas zināšanas, iemaņas, prasmes, pieredze, aprīkojums. Mācīšanās ir ceļš uz zināšanām, bet vēlams kāds, kurš šo ceļu parāda un vada kā veiksmīgāk veikt.

5. Teorija par procesu: Kurš māca? Ar kādām metodem māca? Kādam jābūt skolotājam?

Izglītošana ir politisks process. Tam vajadzētu būt demokrātiskam procesam, izvairoties no dominēšanas, autoritatīvas darbības. Skolotājs māca „par”un „no kurienes” tādā veidā, kas saprotams un nozīmīgs skolēnam.

Skolotājam vajadzētu kļūt par skolēnu, skolēns kļūst par skolotāju.

Skolotājam vajadzētu apzināties, ko viņš vēl nezin. Izglītošana, mācīšanās, zināšanu ieguve nevar būt mehānisks process. Skolotājam vajadzētu zināt, kādā vidē dzīvo skolēns, kādi viņa sapņi, valoda, iemaņas, pieredze.

Demokrātiskā  skolā ir ne tikai skolotāji, skolēni un direktors, kurš komandē. Skolai vajadzētu būt kā sadarbības komandai, kur centrālais dalībnieks ir skolēns. Neviens cilvēks nezin visu. Izglītības process ir komandas darbs. Katram cilvēkam ir kādas zināšanas, domas, patiesās šaubas. Skolotājs veicina vēlmi mācīties, noskaidro, ko vajadzētu mācīt, uzklausa skolēnus, izdomā kā labāk apgūt informāciju. Skolotājam vajadzētu mīlēt savu darbu, mācīšanas procesu, skolēnus. Skolotājs nevar strādāt, ja nemīl to visu.

6. Teorija par sabiedrību: Kas ir sabiedrība? Kādas institūcijas ietekmē izglītības procesu?

Bieži izglītības process tiek iesaistīts  politikas norisēs.Skola kļūst par līdzekli, kuru pielieto vecāki, biznesmeņi, sabiedrība, lai uzspiestu savas vērtības un vēlmes. Priviliģētās personas dominē un apspiež pārējos.

Zināšanu apguve ir demokrātisks process. Demokrātiju radīt ir ļoti grūti. To nevar demonstrēt tikai ar vārdiem. Tam, ko saka, jāsaskan ar darbiem. Autoritārisms rada paklausīgus studentus, kārtību, disciplīnu, bet tas arī iedveš apātiju, mazvērtības sajūtu, iniciatīvas trūkumu.

Neviens nevar iemācīt toleranci bezatbildības klimatā. Toleranci var radīt, ja ir zināmas robežas un respektēti principi. Autoritārā režīmā, kur autoritāte ir nomācoša, kur ierobežota brīvība, grūti iemācīties iecietību. Tolerance prasa respektēt otru, ievērot  disciplīnu un ētikas principus.

Freire vienmēr uzsvēris, ka iedzīvotāju valodas problēmas bieži izraisa ideoloģiskus jautājumus, domstarpības  un var būt saistītas ar spēka problēmu. Arī šajā jautājumā svarīga tolerance

7. Teorija par iespējām: Kam vajadzētu mācīt?

Freire uzskata, ka izglītība rada lielākas iespējas trūcīgajiem un apspiestajiem cilvēkiem visā pasaulē. Zināšanas palīdz sasniegt savas izaugsmes mērķus un uzlabot dzīves kvalitāti. Dažādās valstīs pavalstniekiem ir dažādas brīvības: strādāt, ēst, apģērbties, dzīvot savās mājās, nodrošināt sevi un savu ģimeni, mīlēt, dusmoties, raudāt, protestēt, kustēties, piedalīties reliģiskos rituālos un partijās, mācīties un mācīt, izvēlēties valsti, kurā dzīvot. Pavalstniecību iegūt nav vienkārši, par to jācīnās. Šis process prasa uzticēšanos, politisku skaidrību, saskaņotību, lēmumus. Sakarā ar to, demokrātiska izglītība tiek realizēta kopā ar pavalstnieku izglītību.

8. Teorija par vienprātību: Kuriem cilvēkiem nav vienprātības? Kā sasniegt vienprātību? Kāda pieredze dod priekšrocības?

Nevienprātība ir normāla un dažreiz respektējama parādība. Tā pavada  izaugsmi un parāda dažādus resursus. Freire saskata problēmas, kad nevienprātība un un pieredze tiek autoritāri apspiestas, bieži vien pielietojot neadekvātu kontroli, neadekvātus ierobežojumus. Protams, bez konfliktiem un cīņas nav iespējama cilvēku eksistence, jo tā ir mūsu apziņas sastāvdaļa. Noliedzot konfliktus mēs ignorējam daudzus dzīves un sociālos faktorus. Cenšoties izvairīties no konfliktiem, mēs saglabājam esošo situāciju, līdz ar to nenotiek attīstība un pārmaiņas.

Freire izdara secinājumu: nekas no visa iepriekš minētā nav viegli sasniedzams. Mēs nevaram dzīvot ar ilūziju, ka vajag tikai vēlēties un pasaule mainīsies. Protams, tikai vēlēties vien ir par maz. Nepieciešams saprast, kā gribēt, lai iemācītos kā gribēt. Skolotājam svarīgi saprast, ko ietver mācīšanās process, kā ar piemērotu taktiku un veicinot kritisko domāšanu, varētu realizēt savus un skolēnu lielos sapņus.

Iesaku arī pameklēt GOOGLE    “Paulo Freire on Education that Liberates/Chapter 2: Life in school ”     Video  ar viņa pēdējo runu.

http://newlearningonline.com/new-learning/chapter-2/paulo-freire-on-education-that-liberates