Vasaras Saulgriežu ieskaņai grāmata “Veselība pie mājas sliekšņa”

 

http://nra.lv/latvija/212145-arstniecibas-augu-guru-vija-enina-cilvekam-visvajadzigakais-ir-vinam-pie-kajam.htm

«Ir sens teiciens – visu to, kas cilvēkam ir visvajadzīgākais, Dievs ir nolicis cilvēkam zem kājām,» saka farmaceite Vija Eniņa. Nupat klajā nākusi farmācijas doktores grāmata “Veselība pie mājas sliekšņa” par 100 populārākajiem ārstniecības augiem Latvijā.

Kamēr vēl veseli

Grāmatā Veselība pie mājas sliekšņa apskatīti 100 Latvijā populārākie, pieejamākie ārstniecības augi un to praktiskās pielietošanas iespējas. To lasot, iespējams uzzināt par katra auga iedarbību un ķīmisko sastāvu, kā arī ko, kad un kā vākt, žāvēt un uzglabāt. Tajā sniegti padomi, kā un kādu problēmu risināšanai lietot dažādas no augiem iegūtās drogas un, protams, cik droša ir katra auga izmantošana.

Lai arī grāmatas par ārstniecības augiem ne retums parādās grāmatnīcu plauktos, tās nemainīgi ir ļoti populāras lasītāju vidū. Vija Eniņa uzskata, ka latvieši grib lasīt divās izpratnēs – grib lasīt par ārstniecības augiem un grib lasīt ārstniecības augus. «Ārstniecības augi ir bijuši un ir populāri Latvijā, tie aktualitāti nav zaudējuši un nezaudēs. Vienubrīd bija attieksme – kas tad ārstniecības augi ir, nopirksim ķīmiju, ar visām kaitēm ātri tiksim galā, būsim veseli un laimīgi. Izrādījās, ka aptiekas ķīmijai ir daudz nevēlamu blakņu un reakciju. Protams, no augiem efekts nebūs tik ātrs kā no tabletes. Augu drogās, noteiktā auga daļā – ziedos, saknēs, pumpuros, lapās – aktīvo vielu, kas iedarbojas uz cilvēku un dod labu efektu, ir maz, to koncentrācija ir neliela, bet to skaits ir liels, proti, daudz dažādu savienojumu, no katra pa bišķiņam, vajadzīgo efektu var panākt ilgākā laika periodā, turklāt ļoti bieži tās kompleksi darbojas, ne tikai cīnās ar konkrēto kaiti, bet stiprina organismu. Un tas ir viens no šīs grāmatas mērķiem – mudināt saprast to, ka par veselību ir jādomā nevis tad, kad tās vairs nav, bet tad, kad veselība vēl ir,» stāsta Vija Eniņa.

Farmācijas doktore aicina uz augiem paskatīties plašāk, ne tikai uz ārstniecības augiem vien, un atgādina, ka auga šūnās atrodams tas, kas būtībā labi der arī cilvēkam. «Mēs – augi un cilvēks – nākam no vienas pasaules, esam dzīvās pasaules sastāvdaļa, esam būvēti līdzīgi. Radniecība strukturālajā uzbūvē, bioķīmiskajās norisēs, enerģētiskajā vielmaiņā, kas ir augos un cilvēkā, ir ļoti līdzīga,» uzsver profesore.

Grāmatas nosaukums – Veselība pie mājas sliekšņa – izvēlēts, jo farmaceite uzskata, ka ikvienam ir jādomā vispirms par veselību, nevis par slimību, un vēl – nevajag meklēt nez kādus aizjūras brīnumus, jo tepat, Latvijā, ir daudz labu lietu, tikai nevajag būt slinkam, un ārstniecības augu pašam izaudzēt vai arī sameklēt dabā. Protams, ja tas nav iespējams, ārstniecības augus var meklēt aptiekā.

Vija Eniņa ir pārliecināta, ka visu, kas cilvēkam nepieciešams, viņam daba arī piegādā, to apliecinot sensenais teiciens, ka visu to, kas cilvēkam ir visvajadzīgākais, Dievs ir nolicis cilvēkam zem kājām. Un tieši tas – cilvēkam vistuvāk pie mājas esošais – arī ir viņam vislabākais. Mājas jēdzienu var paplašināt līdz visai Latvijai. «Šī ir mūsu klimatiskā josla, mēs pie tās esam pieraduši, turklāt paaudzēs augi te jau ir bijuši, tie ir lietoti, mēs esam saistīti arī ar augsnes ķīmisko sastāvu, kas ienāk mūsos caur augiem. Ir noteikts pamatelementu kopums, kas mums šeit ir un kuru mēs varam uzņemt, izmantojot ārstniecības augus.»

Ziemu viņa nekad nesagaidot, ja nav ievākusi piparmētras, kumelītes, vīgriezes, liepu ziedus, timiānu, melisu, asinszāli, avenes lapas un mazās sīkās odziņas… Patiesībā viņa ņemot visu, ko redz. Iespējams, ka ārstniecības augu drogu kolekcijā virtuvē neviena nebūs kilogramiem, no dažas vien pārdesmit gramu, bet ir situācijas, kad tie ir ļoti nepieciešami. Ja pavasarī kāda droga palikusi pāri, tiek taisīti maisījumi. Grāmatā ir izklāstīti principi, kas jāievēro, lai veidotu jauktās tējas. Un tiem, kas nepazīst ārstniecības augus, viņa iesaka visvienkāršāko – mācīties tos pazīt, jo mūsdienās ir ārkārtīgi plašas iespējas uzzināt, tātad – informatīvi bagātināt sevi. Turklāt augu vākšana īpaši laba ir tiem, kam nepieciešamas fiziskās aktivitātes. Labi arī tas, ka par paša vākto zināms, kur augs audzis, turklāt paša vākto un žāvēto cilvēks arī lietos, jo nemetīs taču ārā paša enerģiju un laiku.

Lai arī tautā runā, ka tieši laiks pirms Līgo svētkiem ir vislabākais, kad ievākt augu drogas, farmaceite atgādina, ka daudz kas vēl nemaz nebūs lasāms. Teiksim, diez vai šogad liepas ziedēs pirms Jāņiem. Galvenās pamatnostādnes – līdz Jāņiem var vākt lapas, dažus lakstus, tos ziedus, kuri zied, bet vislielāko daļu augu varēs vākt jūlijā. «Jūlijs ir ļoti vasarīgs mēnesis, kad saulīte vēl ir augstu un ir pietiekami gara diena. Auga biosintēze ir saistīta ar klimatiskajiem apstākļiem, kad ir saule, tad notiek fotosintēze, un tas ir process, kad veidojas aktīvās vielas, augs gatavojas ziemai, uzkrāj visu sev vajadzīgo,» saka profesore.

Augi + ķīmija = farmācija

Interese par augu pasauli Vijai Eniņai radusies jau bērnībā. Pārdaugavas meitene dzīvojusi Ventspils ielā, kur tagad ir maizes kombināts Druva, bet kādreiz tur bija nopietna saimniecība, kas apgādāja Stradiņa slimnīcu ar gaļas un piena produktiem. Saimniecība bijusi tiem laikiem liela, protams, apjomīgas bijušas arī ganības. Un ziedošās pļavas bijušas viena no viņas mīļākajām rotaļu vietām. «Mūsdienās Latvijā īstas dabiskās pļavas ar lielu augu daudzveidību ir retums, jo civilizācija ir aizgājusi tik tālu, ka daļa šādu pļavu ir iznīcinātas, daļa netiek koptas. Ja pļavu nekopj, tā degradējas, aizaug ar mazvērtīgām graudzālēm – ja augus regulāri nepļauj un visiem augiem neļauj regulāri atjaunoties, pļava degradējas. Tajās pļavās bija viss – sākot no gundegām pavasarī, līdz usnēm vasarā,» atceras Vija Eniņa. Protams, ka, pa pļavām dzīvojoties, radusies interese par augiem, un meitenei daudz ko zinājusi pastāstīt mājas saimniece, kas bijusi gudra sieva. Savukārt skolā meitenei bija ļoti laba ķīmijas skolotāja, un profesija, kur abas šīs sfēras saplūdušas vienā, bijusi farmācija. Pēc studijām Vijai Eniņai piedāvāja palikt strādāt Rīgas Medicīnas institūtā, piedāvāja vietu aspirantūrā, protams, arī saistībā ar ārstniecības augiem, un pēc tam viņa turpinājusi mācīt studentus.

Stradiņa universitātē [bijušajā Rīgas Medicīnas institūtā] Vija Eniņa strādājusi kopš 1963. gada, bet 70 gadu vecumā aizgājusi, lai gan vēl tagad saka, ka viņai ļoti paticis darbs ar studentiem. «Man nepatīk papīri, un papīru gūzma bija milzīga. Es biju fakultātes dekāne, 40 gadu nolauzu. Visas tās sēdēšanas sapulcēs, sabiedriskie pienākumi, plāni, atskaites, komisijas, pārbaudes, mēru pieņemšana, lai likvidētu atrastos trūkumus… Tas bija briesmīgi. Pēdējos gados nāca palīgā dators, bet tik un tā bija daudz reālu papīru, kuri bija jāraksta, un tas tiešām bija viens no aspektiem, kas manu izvēli padarīja vieglāku. Bija cilvēks, kam atstāt fakultātes vadību, bija cilvēks, kas pārņēma lasīt priekšmetu. Un galu galā – 70 gadu ir tāds vecums, kad cilvēkam jāsāk drusku domāt par sevi,» nosaka Vija Eniņa. Profesores bijušie studenti strādā Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, daudzi Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, arī uzņēmumā Grindeks, protams, arī Latvijas aptiekās, un neesot gluži vai nevienas, kurā ieejot nesastaptu kādu savu bijušo studentu. Protams, ka studenti bijuši dažādi – daudzi bija izcili, ar gaišām galvām un labām spējām, informāciju uztvēra no pusvārda, paši arī strādāja ar sevi, un rezultāts bija brīnišķīgs, bet neiztika arī bez tādiem, kam talants bija, bet darbspējas un raksturs piekliboja. «Mēs savulaik smējāmies, ka ir divu kategoriju studenti – vieni, kam ir rokas, bet nav dibena, otri – ir dibens, bet nav roku. Tomēr farmaceiti ir īpaša studentu kategorija, jo Padomju Savienības laikos farmaceits bija nekas, viņš bija ārsta recepšu izpildītājs bez nekādas noteikšanas, līdz ar to farmaceiti bija piezemētāki, centīgāki. Uz farmāciju cilvēki nāca nevis kā uz karjeras vai biznesa iespēju fakultāti, bet pēc aicinājuma, pārliecības, arī no farmaceitu ģimenēm. Un arī es teiktu – lielākajai daļai studentu bija godīga attieksme pret studiju darbu. Vēl tagad daudzi bijušie studenti zvana, sūta īsziņas.»

Vaļoties nesanāk

Pati viņa sevi par ārstu biedu nesauc, lai arī zina, ko darīt, lai par katru nieku vai arī nopietnāku likstu neskrietu pie ārsta. Pati esot piemērs tam, ka trīs ceturtdaļas gadsimta cilvēks var nodzīvot, ārstus netraucējot. «Pagājušajā rudenī nedaudz sirsniņa pastreikoja, arī tas bija uz emocionālā pamata, tad vajadzēja nopietnas zāles. Ārsti ir divējādi – vieni uzskata, ka augi nav nekas, ar tiem vispār neko nevar iesākt, otri – saprot, ka cilvēks ir dabas daļa, un dabu ignorēt nevar. Mūsdienās populāra kļūst antropozofiskā filozofija medicīnā, kas arī uzskata, ka cilvēks ir viens veselums un ka viņam nevar ārstēt tikai galvu vai kāju, bet ka ir jāārstē viss kopumā. Un bieži tad, ja sāp galva, vaina jāmeklē ne jau galvā… Un tieši augi ir tie, kas spēj pamata norises organismā sakārtot. Jācenšas pēc iespējas veselību saglabāt, nebojāt, ne mazsvarīgs ir dzīves ritms, pareizs uzturs un fiziskās aktivitātes,» uzskata Vija Eniņa.

Jau sešus gadus Vija Eniņa ir pensijā, bet laika vaļoties viņai neesot. Jūrmalā, kur dzīvo kopā ar vīru un jaunākā dēla ģimeni, ir piemājas dārzs, kas, protams, jāapkopj. Daudz «nopietnāks» dārzs ir arī netālu no Baldones, tur aug kartupeļi, bietes, pupiņas, zirņi, gurķi, kabači un, protams, arī burkāni, jo jau 17 gadu viņa no rītiem spiež dārzeņu sulu. «Zināt, ko nozīmē izaudzēt savus burkānus? Iesēt, izretināt, izravēt, vēl novākt, tas prasa darbu,» viņa smaidot nosaka. Tur ir arī bišu saimes, bet par tām galvenais ir vīrs Andris, viņai tikusi asistenta loma.

«Vēl man patīk lasīt, adīt, tamborēt, šūt, lāpīt, ārdīt, pārtaisīt…. Tagad pārtaisīšana nav modē, ja nu vienīgi – kaut ko sagriezt strēmelītēs un notamborēt,» uzskaita Vija Eniņa. Protams, viņa zinot, ka mūsdienās nav moderni ne pāršūt, ne lāpīt, ne pašam audzēt dārzeņus, bet gan nopirkt veikalā vai pie zemniekiem. «Uz veikalu braucam reizi nedēļā, esam no tiem cilvēkiem, kas katru dienu nestaigā pa veikaliem, netērējam laiku tādām muļķībām. Ziemā bišu rāmīši jātīra, stropi jāremontē, jākrāso… Nezinu, mums nav garlaicīgi. Visu kaut ko darām, diena ir piepildīta, garlaicīgi nav, tā vispār nemēdz būt. Ziemā ar vīru ejam staigāt, katru dienu cenšamies nostaigāt līdz pieciem kilometriem, ja ejam līdz jūrai, tad sanāk visi septiņi. Vasarās staigāšanai, goda vārds, laika nepaliek. Patīk mežā, patīk ogot, patīk sēņot, man vēl šobrīd saldētavā ir dārza un meža labumi,» nosaka ģimenes saimniece.

Lai arī abi ar vīru dzīvo vienā mājā ar jaunākā dēla ģimeni, jaunajiem pa kājām nemaisoties, jo viņu ģimenē visi ir patstāvīgi un visu varoši. «Es nepārdzīvoju, jo katram ir sava dzīve. Mums ir draugi, kur vecmāmiņa spēj visus mazbērnus izvadāt pa pulciņiem, mums ir citādāk, es to nevaru, un varbūt to arī nevajag,» nosaka Vija Eniņa. «Esmu augusi pēckara laikā, man visu laiku bija jāstrādā, nekad nebija tā, ka varētu nedarīt neko, sauļoties. Mums bija pašiem sava saimniecība – govs, ruksis, truši, vistas, suns un kaķis, un par visiem bija jārūpējas. Esmu gādājusi sienu tajā vietā, kur šobrīd ir Uzvaras laukums. Bija jāstrādā dārzā, jāaudzē lopiem runkuļi, puscukurbietes, viss bija jāiestāda, jāizravē, jānovāc. Protams, kādreiz mamma mūs abas ar māsu aizveda līdz jūrai, bet… Jauniešiem jau mūsdienās nav ko darīt, labi, ja kādreiz kādu dobi izravē, bet pārsvarā rokas nav aizņemtas ar darbiem, bet telefonu, datoru, televizoru…»Tagad daudzi saka, ka bērnība ir tikai vienreiz mūžā, lai izbauda bērnību, bet profesore uzskata, ka mūsdienu bērniem dzīvē būs grūti, jo jau bērnībā nav sapratuši, ka dzīve nav tikai atpūta.

«Man kādreiz sarūgtina un rada pārdomas milzīgā bērnu rotaļu laukumu būve, kas notiek Latvijā, visur. Bērni ir piekusuši. Labi, skolas laikā tā tiešām ir, slodze viņiem ir liela, bet ko bērns dara vasarā? Izklaidējas, skrien pa ielu. Maniem bērniem savi pienākumi. Saprotu, ka laiki mainās. Man liekas, ka šodien liela daļa cilvēku dzīvo virtuālajā realitātē. Nauda ir virtuāla, attiecības ir virtuālas, draugi ir virtuāli, bet kas tad ir reālajā dzīvē? Bieži vien tukšums. Pēc tam, kad esmu reāli pirkstus iebāzusi dobē un labi pastrādājusi, man, lai arī esmu mazliet piekususi, ir gandarījums, ka esmu kaut ko labu izdarījusi. Man patīk pats strādāšanas process, bet, kad galā redzu rezultātu, skaisti izravētas vagas un ziedošus augus, tas ir reāls gandarījums. Reālā dzīve daudziem šodien paiet garām.»

***

        Vija ENIŅA

  • Farmācijas profesore
  • Dzimusi 1941. gada 9. jūlijā
  • Precējusies, bērni Uldis (47), Andris (44) un Zane (39), četri mazdēli un divas mazmeitas
  • Absolvējusi Rīgas 47. vidusskolu (1959), Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultāti (1964), Mērķa aspirantūru Vissavienības ārstniecības augu zinātniskās pētniecības institūtā (Maskavā, 1967)
  • Ieguvusi Farmācijas zinātņu kandidāta grādu, kas 1992. gadā pielīdzināts farmācijas doktora (Dr.pharm.) grādam (1970)
  • Darba pieredze: asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātes Zāļu formu tehnoloģijas katedrā (2003-2011), docente Rīgas Medicīnas institūta, vēlāk Latvijas Medicīnas akadēmijas Zāļu formu tehnoloģijas katedrā (1984- 2003), Rīgas Medicīnas institūta Farmakognozijas katedras vadītāja (1974-1984), asistente, vecākā pasniedzēja Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas ķīmijas katedrā (1968-1974) u.c.
  • Farmācijas fakultātes dekāne (1968-2008), prodekāne (2009-2010)
  • Zinātniskā darbība: ārstniecības augi, augu bioloģiski aktīvās vielas, augu ķīmiskā sastāva un drogu bāzes pētījumi; farmācijas vēsture un izglītība
  • Saņēmusi Grindeļa medaļu (1997), IV pakāpes Atzinības krustu (2009), RSU balvu par mūža ieguldījumu (2013), Latvijas Farmaceitu biedrības Paracelza balvu (2014). 2000. gadā balvu – Gada farmaceits
  • Ap 300 dažādu populārzinātnisku rakstu autore Latvijas preses izdevumos. Sniegusi informāciju Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā par augu audzēšanu, sagatavošanu, lietošanu, zāļu tējām un citiem ar augiem saistītiem jautājumiem

 

Komentējiet