Onkoloģijas profesores Daces Baltiņas vērtīgas pārdomas par kompleksu pieeju vēža terapijā

  Pēc 30 onkoloģijā nostrādātiem gadiem profesore šovasar pieņēma Starptautiskā Viroterapijas centra piedāvājumu pievienoties komandai un tika ierauta vēl nesen medijos plaši cildinātā onkolītiskā viroterapijas līdzekļa "Rigvir" nomelnošanas kampaņā. Profesore nekomentē kolēģu izteikumus, kas apšauba šīs pretvēža zāles.    

Pārpublicēts no   http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/239776/tracis-ap-rigvir-un-viltus-ceribas-populara-onkologe-baltina-atklati-par-veza-arstesanu-latvija

Lai kāda būtu vēža terapija, tai ir jābūt kompleksai pieejai, saka Veselības ministrijas galvenā speciāliste onkoloģijā, Starptautiskā Viroterapijas centra medicīniskā direktore, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Dace Baltiņa.

Pēc 30 onkoloģijā nostrādātiem gadiem profesore šovasar pieņēma Starptautiskā Viroterapijas centra piedāvājumu pievienoties komandai un tika ierauta vēl nesen medijos plaši cildinātā onkolītiskā viroterapijas līdzekļa “Rigvir” nomelnošanas kampaņā. Profesore nekomentē kolēģu izteikumus, kas apšauba šīs pretvēža zāles.  Atsevišķi mediji par saviem apgalvojumiem jau atvainojušies, taču profesore neslēpj – onkoloģijā ir problēmas. Viena no tām – ārsti patiešām nerunā ar pacientiem.

Ja cilvēks aiziet citur, kad vienā vietā nostrādājis 30 gadu, tas ir ļoti pārdomāts lēmums, nevis mirkļa eksplozija. Viens no šiem pārdomu cēloņiem – es jutu, ka Latvijas Onkoloģijas centrā ir iestājusies zināma… negribu to saukt par stagnāciju (tas būtu pārāk skaļi teikts), bet – rutīna. Katrs dara savu darbu, visi ir neapmierināti, bet paši mainīt neko īpaši negrib.
Šis piedāvājums bija ļoti aizraujošs. Darbs, ko tagad daru, man tiešām dod milzīgu gandarījumu un baudījumu, un šeit es arī strādāju ar onkoloģiskiem slimniekiem tā kā gadiem to esmu darījusi “Dzīvības koka” vasaras nometnēs vēža pacientiem.

Vajadzīgas pārmaiņas
Ja paskatāmies, kas onkoloģijā noticis pēdējā pusgadsimta laikā (no kuriem 30 gadi risinājušies manā acu priekšā – parādījušies jauni medikamenti, jauna aparatūra, jaunas diagnostikas un terapijas iespējas, kādu nebija, kad sāku strādāt) tad, neraugoties uz inovācijām, diemžēl tie rati stāv uz vietas. Viens velk uz augšu, viens pa labi, viens pa kreisi, un rati neizkustas. Tas ir arī pasaules fenomens. Ja atceramies, 1971. gadā ASV prezidents Ričards Niksons Amerikā parakstīja memorandu par cīņu ar vēzi. Šodien redzam, ka šī cīņa turpinās, bet arī kritušo armija būtiski nesamazinās.

Protams, tas ir ļoti cieši saistīts ar to, ka joprojām nevaram, godīgi, liekot roku uz sirds, atbildēt, kāpēc vēzis attīstās. Jebkura ārstēšana ir saistīta ar to, ka zinām potenciālo iemeslu, kas slimību varētu izraisīt, un uz to attiecīgi iedarboties. Šobrīd, kā saka, katrs deķīti velk uz savu pusi, un farmācijas industrija, tāpat arī aparātu industrija ir ļoti ieinteresētas savu nišu noturēt un sludināt, ka tas, ko viņi piedāvā, ir labākais, kas vien var būt.

Kopumā mēs šobrīd strādājam ļoti trafareti – ir noteikta slimība, noteikta stadija, tātad būs noteikta operācija, starošana, ķīmija. Viss! Bet tad man gribas citēt Blaumani: “Bet kas gan tādam ziņu dos par brīnumiem meža biezokņos?”
Es saprotu, ka būs ārsti, kas teiks, ka Baltiņa ir galīgi prātu izkūkojusi, bet pēc 30 gadiem, kas nostrādāti klasiskajā onkoloģijā, tu nevilšus nonāc pie slēdziena – kaut kas nedarbojas līdz galam, kaut ko vajag darīt citādi!

Svarīga ir saruna
Starptautiskā Viroterapijas klīnika (Global Virotherapy Cancer Clinic) unikāli atšķiras no citām vēža klīnikām, jo mēs ļoti daudz runājam ar pacientiem. Problēma ir tā, ka ārsti nerunā ar pacientiem. Un atkal gribu teikt, ka tā nav tikai Latvijas ārstu problēma. Strādājot šajā klīnikā, kur pie mums ārstējas cilvēki, kas pirms tam pabijuši ļoti smalkās un slavenās klīnikās, viņi visi sūdzas, ka ārsti nepietiekami runā, nepietiekami izskaidro, uztic šo darbu māsai, kas varbūt ir iemācījusies pantiņu, kā runāt, bet viņa nav ārsts un nevar atbildēt uz to, ko pacients grib dzirdēt. Tāpēc es teiktu tā: zāles ārstē, vārds dziedina, bet pārdomāts, īstajā brīdī un pareizajā intonācijā pateikts vārds, spēj darīt brīnumus.

Attieksme ir ļoti būtiska. Piemēram, empātija, ko mēs uzskatām, ka tā ir medicīnas pamatu pamats, – tā nav iedzimta īpašība. Empātiju, gluži tāpat kā pieklājības normas, mēs iemācāmies. Mums ir savs profesionālais žargons, savi izteiksmes veidi un arī empātija. Līdzjūtīgi uzrunāt cilvēku, mēģināt viņu saprast – tas neprasa pārcilvēciskus spēkus.

Vēl mūsu klīnikas pievienotā vērtība ir ļoti plašs papildu terapiju loks, ko piedāvājam. Proti, tā ir psihoterapija, fizioterapija, ergoterapija, adatu terapija, mākslas terapija. Tā ir pieredze, ko guvu jau onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks”  nometnēs – šie momenti ir ārkārtīgi svarīgi un to mērķis ir viens – mudināt cilvēkā iespēju un drosmi dabūt no sevis ārā smagumu. Ne velti pasaulē pēdējos gados ļoti daudz runā (protams, viņus mēģina visādi marginalizēt) gan par psihoemocionālo, gan prāta un ķermeņa attiecību, gan par organisma vides stiprināšanu – vai tā būtu imūnā sistēma, vai mitohondriji, vai kādi citi elementi. Jo ilgāk strādāju, jo vairāk sāku novērtēt, ka tam ir savstarpēja saistība.

Onkoloģijas centrā bija psihoterapeits, kas strādāja uz nepilnu slodzi, jo vairāk slimnīca nevarēja atļauties. Bet citi ārsti jau nemudina pacientu vērsties pie šāda speciālista. Un Latvijā ir ļoti maz psihoterapeitu, kas ir gatavi strādāt ar fiziski ļoti smagi slimiem cilvēkiem.

Psihoterapeiti parasti risina neizdevušos mīlestību, ģimenes problēmas, vēl ko, bet cilvēkam, kam jau ir slima soma jeb miesa, ir vajadzīga citāda terapija. Psihoterapeite, kas strādā Starptautiskajā Viroterapijas klīnikā, gandrīz desmit gadu strādā tikai ar onkoloģiskiem slimniekiem. Viņa zina šo cilvēku galvenās problēmas. Un bieži nemaz nevajag ilgstošus seansus. Pietiek ar vienu izrunāšanu, un cilvēks mainās, viņam notiek “klikšķis” un viņš saprot, ka var pats kaut ko darīt – kaut vai mainīt savu attieksmi.

Iespējams, no manas mutes tas izklausītos pompozi, ja es teiktu, ka vēzis ir psihosomatiska slimība, bet psihe ir ļoti saistīta ar somu, un to mēs nekādi nevaram noliegt. Es domāju, visi kolēģi manā specialitātē zina, ka tad, ja cilvēkam pēdējā gada, pusotra laikā ir bijuši fiziski vai psihoemocionāli ilgstoši pārdzīvojumi vai distress, pēc kāda laika parādās slimība. Ne tikai vēzis, stress izprovocē arī citas slimības. Spriedze, ja tā ir ilgstoša, neapšaubāmi rada veselības problēmas, un būtu naivi iedomāties, ka tā nav.

Tracis ap “Rigvir”. Nav pētījumu? Nav taisnība!
Pirmkārt, šis medikamentsnav ne alternatīva, ne komplementāra, ne netradicionāla medicīnas metode, kā to mēdz apzīmēt. Tā ir visā pasaulē oficiāli atzīta terapija, ko mēs saucam par imūnterapiju. Imūnterapijas veidi ir dažādi –  ir monoklonālās antivielas, T šūnu terapija, onkolītiskie vīrusi, pie kuriem pieder arī Latvijas oriģinālmedikaments. Teikt, ka šīs zāles ir alternatīvās medicīnas līdzeklis vai palīglīdzeklis – tā ir tendencioza faktu pasniegšana.

Otrkārt, nav taisnība, ka par šo medikamentunav pētījumu. Preparāts tika atklāts 50. gadu beigās un 60. gadu beigās tika dota oficiāla atļauja Latvijas (toreiz LPSR) Veselības ministrijā sākt izmēģinājumus ar cilvēkiem (tos vēl nesauca par klīniskajiem pētījumiem). Vēlāk nāca Vissavienības rīkojums sākt šī līdzekļa izpēti arī Krievijas klīnikās – Saratovā, Maskavā. Būtībā to, ka pētījumi apsīka, lielā mērā izraisīja Padomju Savienības sabrukums.

Visvairāk materiāla bija savākts tieši par melanomu. Tas nenozīmē, ka nebija materiāla par citiem audzējiem – gan no izmēģinājumiem ar laboratorijas dzīvniekiem, gan šūnu līnijām, gan ar cilvēkiem. Medikamentstika reģistrēts ar to pierādījumu līmeni, kāds Padomju Savienībā eksistēja un atbilstoši tā laika prasībām. Mēs taču neapstrīdam citus līdzekļus, kas ir reģistrēti pirms Eiropas Savienības dibināšanas!

Mēs šobrīd ļoti strādājam, lai sakārtotu medicīnisko dokumentāciju, taču noorganizēt Latvijā plašu klīnisko pētījumu ir gandrīz neiespējami. Un tie apoloģēti, kas saka, ka medikamenta efektivitāte nav pierādīta, būtībā arī pasaka, ka nedos šīs zāles pacientiem izmēģināšanai. Ja Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija publiski stāsta, ka šis vīruspreparāts – tas ir nekas –, tad kādas mums varētu būt iespējas noorganizēt Latvijā klīnisko pētījumu, kas atbilstu visiem kritērijiem? (Medikamentu pacientam drīkst nozīmēt tikai onkologs ķīmijterapeits – red.)

Klīniskie pētījumi ir arī ļoti dārgi, viena pētījuma izmaksas – tie ir miljoni eiro. Turklāt tas prasītu ļoti ilgu laiku. Cilvēks grib risinājumu šodien. Lai gan – kas notiek Latvijas Onkoloģijas centrā? Pacientam tiek nolasīta lekcija, cik slikta ir onkolītiskā viroterapija, un ko dod vietā? Neko. Novēro. Nav noslēpums, ka melanoma pirmajā un otrajā stadijā gan pēc ESMO (The European Society for Medical Oncology), gan pēc NCCN (The National Comprehensive Cancer Network), Amerikas vēža ārstēšanas vadlīnijām, tiek vai nu novērota, vai iekļauta kādā klīniskajā pētījumā. Arguments – ja ir pirmā vai otrā stadija, tad 90% pacientu tāpat dzīvos piecus gadus.

Onkoloģijā ir tāds jēdziens “piecgadu dzīvildze”. Būtībā surogātrādītājs, ļoti izdevīgs, kas parāda, cik daudz cilvēku piektā gada beigās ir fiziski dzīvi. Attiecīgi par viņiem nav informācijas, ka viņi būtu dažādu iemeslu dēļ miruši. Vai viņi ir veseli? Tas ir cits jautājums.

Zāles tikai melanomai
Bieži izskan viedoklis, ka mēs izmantojam zāles citām indikācijām. Jā! To sauc par “off – label use” praksi, kad medikaments (tas attiecas tikai uz reģistrētiem medikamentiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir reģistrēti Latvijā, Amerikā, Eiropā vai kur citur pasaulē), tiek lietots citām indikācijām, citām vecuma grupām, citādā devā un citādā lietošanas režīmā, kā tas ir parādīts zāļu aprakstā.

Zāļu apraksts ir oficiāls dokuments, kas pasaka: šo medikamentu drīkst lietot noteiktai indikācijai, konkrētā devā un tamlīdzīgi. Pasaulē apmēram piektā daļa visu medikamentu tiek lietoti citādi, nekā tas ir aprakstīts zāļu aprakstā. Nozares, kurās tas notiek visbiežāk, ir onkoloģija, pediatrija, HIV/AIDS ārstēšana un psihiatrija, protams, arī citas. Tā ir absolūti legāla prakse, ko atzīst gan The Foodand Drug Administration Amerikā, gan The European Medicines Agency Eiropā.

Tipisks piemērs onkoloģijā ir amitriptilīns. Tas ir oficiāli reģistrēts kā antidepresants, bet onkoloģijā (to pat mācību grāmatās apraksta) to plaši lieto vēža sāpju ārstēšanā. Tā nav šo zāļu indikācija, bet mēs to lietojam. Un šādu piemēru ir daudz.
Man arī pārmet, kā “Rigvir” varēja ielikt vadlīnijās! Bet kā es varēju neielikt vadlīnijās to, kas Latvijā ir reģistrēts un iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā? Kas attiecas uz iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā, ja medikaments ir reģistrēts konkrētai indikācijai, proti melanomai, tad kādi var būt iebildumi, ja tā cena ir daudz zemāka nekā citiem medikamentiem. Medikamentiem.

Saprotiet, nevienam viņus nevajag!
Strādājot Starptautiskajā Viroterapijas klīnikā Jūrmalā, kur esmu tās galvenā ārste un medicīniskā direktore, manos tiešajos pienākumos ietilpst ļoti izvērsts medicīnisks pamatojums, ko mēs sniedzam visiem, kas atsūta savus dokumentus, izsakot vēlmi ārstēties. Šajā medicīniskajā pamatojumā (Zālamana lēmumā) mēs bieži rakstām, ka medikaments nav reģistrēts konkrētajai indikācijai. Pieredze mums ir, bet mēs nevaram droši pateikt – darbosies vai nedarbosies. Tā paliek cilvēka izvēle.
Mēs nevienu neķeram aiz rokas uz ielas, cilvēki atnāk paši, atbrauc no visām pasaules malām, tālākā vieta, šķiet, bijusi Jaunzēlande. Tie ir izmisuši cilvēki, kam konvencionālā medicīna ir pateikusi – nē!

Es to redzu, studējot medicīniskos dokumentus, – cilvēks ir saņēmis vienu terapiju, pēc tam otru, pēc tam vēl vienu – inovatīvo –, otru inovatīvo, trešo inovatīvo, bet slimība iet uz priekšu. Un tad viņam pasaka: piedodiet, vairāk mums nav, ko jums piedāvāt.
Neapskaužu ārstu, kam ir jāpasaka pacientam, ka viņam vairāk nav, ko piedāvāt. Taču cilvēkam vienmēr paliek izvēle. Kad visas iespējas ir zudušas, viņam ir izvēle samierināties un domāt drūmas domas vai cīnīties. Tie, kas nonāk pie mums, pārsvarā ir tie izmisušie cilvēki, kam ārsti vairs nedod iespējas. Un tad viņi meklē. Bet ko citu viņiem darīt?

 

2 komentāri uz “Onkoloģijas profesores Daces Baltiņas vērtīgas pārdomas par kompleksu pieeju vēža terapijā”

  1. Darbs rakstīja:

    Jan 25, 17 at 09:56

    Priecajos par aktīviem cilvēkiem! Piekrītu, ka saruna ar pacientiem lielai daļai onkologu nevedas. Tas pats būtu attiecinams uz pacientiem-bērniem, jo vinu vecākiem arī dod virspuseju informāciju, pārsvarā biedējot, nevis uzmundrinot. Bērnu onkologiem varētu būt vēlme piedalīties starptautiskos onkoloģiskos pētījumos. ES tie liela daļa ir ar nelieliem ieguldījumiem. Vai Latvijā kartas nozares specialists velas izdarīt pēc iespejas labāk un uz attistibu virzitu darbu!

  2. Margarita Rupenheite rakstīja:

    Jan 25, 17 at 10:28

    Paldies par komentāru.ieliku prof. Baltiņās rakstu, lai pievērstu uzmanību šim jautājumam.
    Esmu novērojusi, ka pēc melošanas perioda padomju laikā, kad pacientiem netika atklāta patiesība par ļaundabīgām saslimšanām, komunikācijā ar pacientiem un piederīgiem ir cita galējība. Ārsts paziņo skarbo īstenību,bet pacients paliek briesmīgā sajūtā. Ne visi ārsti ir neiejūtīgi,protams, ir arī ļoti empātiski un atbalstoši speciālisti.Bet komunikācija ar pacientiem un piederīgiem, diemžēl, ne vienmēr ir pacientu atbalstoša. Mani, bijušo padomju pediatru, ļoti ietekmēja E. Kubler-Ross teorija (On Death and Dying) vai latv. val. “Aizejot”. Šim darbam vajadzētu būt kā pamatam komunikācijā ar nedziedināmi slimiem pacientiem un piederīgiem.
    Margarita


Komentējiet