medkursi.lv

Salutoģenēze

Mihaela Gleklere (Michaela Glöckler)
Veicināt veselību vai novērst slimību?
Vārds salutoģenēze radies no latīņu valodas vārda salus, salutis: veselība un no grieķu valodas vārda genese: izcelsme, rašanās, izveidošanās. Tātad salutoģenēze skaidro veselības rašanos, izveidošanos. Salutoģenēze pieder pie jauno veselības zinātņu atzara, pateicoties kurai šī brīža medicīnā tiek veicināta paradigmu maiņa.
Gandrīz 300 gadus medicīnā pieņemtā paradigma bija patoģenēze. Vārds patoģenēze cēlies no grieķu valodas vārdiem pathien: ciešanas un genese: izcelsme, rašanās, izveidošanās. Vadoties pēc tā, šī vārda nozīme skaidrojama kā ciešanu rašanās, izveidošanās. Patoģenēze vēlas noskaidrot slimības rašanās jeb izcelšanās cēloņus. Saistībā ar to tika izveidots un izprasts arī profilakses jēdziens: patoģenēzes izpratnē izvairīties no saslimšanas iespējams, novēršot vai izslēdzot slimību izraisošos faktorus. Patoģenēzē priekšplānā izvirzās jautājumi, kas saistīti ar slimības izcelšanos un iespējām, kā izslēdzot konkrēto slimību izraisošos faktorus, saslimšanu iespējams novērst.

Kādas ir nozīmīgākās atšķirības starp veco patoģenēzes un jauno salutoģenēzes konceptu?

Patoģenētiskais koncepts balstās, piemēram, infekcijas slimības gadījumā uz „inficēšanās modeli”. Inficēšanās gadījumā indivīds uzdod jautājumus: Kurš mani inficēja? Kā sauc vīrusu, baktēriju ar kuru esmu inficējies? Kādas antibiotikas es varu lietot, lai sev palīdzētu?
Savukārt no salutoģenēzes viedokļa tiek uzdoti sekojoši jautājumi: Kāpēc tieši es paliku vesels, ja pārējie cilvēki man apkārt inficējās? Jautājums, kāpēc kāds cilvēks inficējas, bet kāds cits nē, ir salutoģenētiskās izpētes jautājums.
Tā, piemēram, Černobiļas atomreaktora avārijas sekas parādīja, ka procentuāli liela iedzīvotāju daļa saslima ar leikēmiju un vēzi. Bet kādēļ pie vienādas ekspozīcijas nesaslima visi iedzīvotāji? Kas pasargāja tos iedzīvotājus, kuri nesaslima? Kādas veselības iespējas šeit pavēršas?

Veselība – kas tas īsti ir?

Salutoģenēzes mērķis ir radīt cilvēkus vērīgus pret sociālas un individuālas veselības un atveseļošanās avotiem.
Rudolfs Šteiners (1861 – 1925) (Rudolf Steiner) jau 1920.gadā savā, ārstiem paredzētajā lekcijā, uzstāja, ka ārstam, lai palīdzētu indivīdam, nepieciešams, redzēt visas sabiedrības veselību. Kāpēc? Jo cilvēks ir veseluma sastāvdaļa, kurš to apzinoties vai nē tiek no tās ietekmēts vai ietekmē to. Veidā kā cilvēks iekšēji vai ārēji sadarbojas ar apkārtējiem cilvēkiem, viņš aktīvi ņem dalību zemes un cilvēces attīstībā. Jo vairāk es spēju no visaptverošas perspektīvas viedokļa – arī no mazākuma – darboties, jo vairāk es sniedzu kopējam mērķim. Jo vairāk es sevi izolēju, jo vairāk es nekoordinēti darbojos un strādāju, jo vairāk es sevi pakļauju riskam kļūt par slimības faktoru kopējā attīstībā. Kļūt „veselam” nozīmē integrēties. Slimība ir organisma atsevišķu procesu, substanču vai funkciju izolācijas vai neintegrēšanās sekas. Tātad mūsu uzdevums ir, ar mazām darbībām, mūsu ikdienišķiem darbiem, sekot cilvēces lielajiem mērķiem un nepazaudēt tos no sava redzesloka.
Kad Aronam Antonovskim (Aron Antonovsky) (1923 – 1994) – salutoģenēzes paradigmu tēvam – tika uzdots, izmeklēt vecāku cilvēku veselības stāvokli Izraēlā, viņš izveidoja izmērāmus ķermeniskas un dvēseliskas veselības kritērijus. Par lielu pārsteigumu, viņš atklāja, ka pie visveselākajiem vecākā gadu gājuma cilvēkiem piederēja arī tādi, kas bija pārdzīvojuši Holokausta šausmas.
Abrahams Maslovs (1908 – 1970) (Abraham Maslow), viens no humānās psiholoģijas un psihoterapijas veidotājiem, sadarbībā ar Karlu Rodžersu (Carl Rogers) un Ēriku Fromu (Erich Fromm) savos dvēseliskās veselības pētījumos atklāja pārsteidzošus faktus. Lai atklātu dvēseliskas veselības kritērijus, viņš izmeklēja veselus cilvēkus. Cilvēki, kuri atklājās kā visveselīgākie, visi bija piedzīvojuši iekšējus „lūzuma pārdzīvojumus”, spirituālu pieredzi. Viņš atklāja, ka katrā fiziski slimā dvēselē ir vesels kodols, kuru atbilstoši stiprinot, cilvēks ir spējīgs tikt ar savām problēmām galā labāk un spēj kļūt veselāks.
Vēl viens salutoģenēzes virziens ir tā sauktā pretošanās spējas pētniecība (Resilienzforschung). Vārds cēlies no angļu vārda resilience: pretošanās spēja. Šajā „Pretošanās spēju pētniecībā” atklājās, ka iedzimtība un apkārtējā vide, nav vienīgie noteicošie cilvēka attīstības faktori. Līdz šim ļoti maz uzmanības ticis pievērsts, trešajam centrālajam faktoram: cilvēku savstarpējo attiecību faktoram. Kas nosaka labas savstarpējās attiecības?

Pastāv trīs nozīmīgi faktori, kas nosaka labas starp cilvēku attiecības:
•    Godīgums, patiesīgums, taisnprātīgums;
•    Mīlestība;
•    Cieņa pret citu cilvēku autonomiju un pašcieņu, arī tad, ja cilvēks vēl ir bērna attīstības stadijā vai stadijā, kurā viņam nepieciešamas īpašas rūpes.
Ja bērns izjūt šādas attiecības – pat tad, ja šīs attiecības ir attiecināmas tikai pret vienu cilvēku vai arī tikai noteiktā laika posmā viņa bērnībā – viņš ir spējīgs attīstīties dvēseliski vesels, pat tad, ja viņa dzīves apstākļi ir nepiemēroti, viņš, iespējams tiek fiziski ietekmēts un viņam nav pieejama adekvāta aprūpe. Ja cilvēkam ir dziļas un spēcīgas iekšējas attiecības pret kādu citu cilvēku, tad nevajadzētu apstrīdēt viņa dvēseles veselību. Tieši pretēji, šāds bērns var būt īpaši jūtīgs un līdzjūtīgs.
Grāmata „Plus fort que la haine” , kura Francijā izraisīja lielu rezonansi ir lielisks piemērs iepriekš minētajam. „Stiprāks par naidu” ir mīlestības un starpcilvēciskās attiecības, ko 3 gadus vecs, traumatizēts un novārtā pamests bērns 3 mēnešus piedzīvo savā audžuvecāku ģimenē. Piedzīvotais audžuvecāku ģimenē ietekmē šo bērnu viņa turpmākajā dzīvē un sniedz viņam iespēju izprast un identificēt labo un mīlestības pilno.
„Kas stiprina bērnu. Audzināšana starp risku un pretošanās spējām” ir nosaukums publikācijai vācu valodā, kurā tiek analizēti daudzi bērnu dzīves kvalitātes pētījumu dati. No šiem pētījumiem var secināt no kurienes rodas veselība un tiek predisponēta uz visu dzīvi.

Ķermeņa, dvēseles un gara veselības pamati

Kādi ir Antonovska (Antonovsky) salutoģenēzes pētniecības, Maslova (Maslow) dvēseles pētījumu un „pretošanās spēju” galvenie argumenti? Šie argumenti ir apvienojami trīs pamataspektos, t.i. trīs attīstību un veselību veicinošos principos.
Ķermeņa līmenī darbojas Heterotsāzes princips. Vārds heterozstāze veidojies no grieķu valodas vārda hetero: savādāks un latīņu valodas vārda: stase: stāvoklis, tādejādi tas nozīmē: savādāks stāvoklis. Pretstatā grieķu valodas vārdam Homestāze (homöo: vienāds, līdzīgs), kas nozīmē līdzvērtīgs stāvoklis.
Pēc patogēniskā modeļa un saskaņā ar homeostāzes principiem, organismam ir tieksme saglabāt līdzsvarotu stāvokli, bet tādejādi rodas jautājums, kā šāds stāvoklis tiek sasniegts?
Pēc salutoģenēzes modeļa veselu organismu veido ne tikai homeostāzes stāvoklis, bet arī organisma spēja heterostatiskus stāvokļus pārvērst homestatiskos, kas liecina par organisma augstām procesa un pielāgošanās spējām.
Tātad, salutoģenēzes principa pamataspekts ir cilvēka spēja saskarties ar neparasto, ar konfliktiem un šajā saskarsmē kļūt stiprākam. Heterostāzes princips nozīmē iemācīties izturēt stresu un neizvairīties no tā, izprast ķermeņa un dvēseles izturību un iemācīties to paplašināt.
Šis salutoģenēzes princips atbilst antroposofās medicīnas principam: kas atspoguļojas piemērā, ka bērnam dziedinošāk, veselīgāk ir izslimot bērnu slimības. Tas veicina imūnsistēmas attīstību, pašregulācijas un pašatveseļošnās spējas. (Tā veidojas jautājums par vakcinācijas nepieciešamību, kas tiek plaši diskutēta sabiedriskajā telpā. Protams, vienmēr ir jāņem vērā vai katrs individuālais bērns ir gana spēcīgs, lai izturētu konkrēto slimību. To noskaidrot ir ārsta uzdevums. Ja bērns ir pārāk vārgs, lai izturētu konfrontāciju ar konkrēto slimību, tad, protams, saprātīgāk ir šo bērnu vakcinēt, vai, piemēram, ārstēt ar temperatūru pazeminošiem līdzekļiem vai antibiotikām. Tomēr tik pat svarīgi ir, lai masu vakcinācijas neliegtu bērnam iespēju saskarties ar visām bērnu slimībām un tādejādi neatņemtu iespēju attīstīt tālāk ejošas aizsardzības spējas. )
Tipiski patoģenētiskajam principam būtu sekojošais padoms: Vakcinējies pret jebkuru gribas vīrusu, izvairies no jebkura stresa un problēmām, lūdz, lai tevi atbrīvo slimības dēļ un pie jebkuras pašsajūtas pasliktināšanās ieņem medikamentus.
Savukārt salutoģenēzē izšķirošs jautājums ir: Kā, lai es iemācos tikt galā ar visām savām dzīves situācijām un kā, lai es esmu iekšēji un ārēji elastīgs? Kā, lai es kļūstu tolerants pret problēmām, stresu un ar stabilu raksturu?
Dvēseles līmenī salutoģenēzē ir svarīga saistības, saskaņotības izjūta (sense of coherence). Izjūta, kas veido visa esošā savstarpējo sakarību. Cilvēkam ir iespējams atrast savu dzīves mērķi tikai tad, ja viņam izdodas lielos un mazos apmēros saskaņot savu dzīvi ar kopējo pasaules sakarību.
Kā, lai iemācās izveidot šo saskaņotības izjūtu? Antonvskis (Antonovsky) uz šo jautājumu atbild pavisam vienkārši: Bērnam nepieciešams ar audzināšanu, iemācīties apmierinošu pasaules uztveri. Bērnam būtu jāsniedz iespēja iemācīties, ka pasaule ir:
•    Saprotama
•    Svarīga, vērtīga, jēgpilna
•    Un ar to ir iespējams tikt galā
Šajā sakarā, apmierinoša pasaules uztvere ir tad, ja tā palīdz izprast pašam sevi un tikt galā ar savu dzīvi tādā apmērā, kādā tā rada jēgu. Tā, piemēram, pēc Otrā Pasaules kara daudzi bērni, kuri piedzīvoja kara šausmas, vai bija par tām dzirdējuši no pieaugušajiem, bija nomākti ar daudzām bailēm. Tādēļ, ļoti nozīmīgi ir, ja bērnam tuvumā ir vismaz viens cilvēks, kuram viņš var uzdot jautājumus un kurš viņam spēj palīdzēt radīt šo saistības sajūtu. Tas var veicināt iespēju bērnam sadzīvot ar savām bailēm un raizēm, un radīt cerību, ka kaut ko ir iespējams darīt, lai pārvarētu traumas (kara) radītās bailes. Līdzīgā situācijā, kādā atradās bērni pēc Otrā Pasaules kara, šobrīd atrodas bērni, kas piedzīvoja 11. septembra notikumus Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tādēļ no vienas puses ir nepieciešams vairāk diskutēt un sniegt informācijas, kas palīdzētu izprast un pārstrādāt šos notikumus. No otras puses, tik pat svarīgi ir, lai bērnam, atkarībā no viņa vecuma ir kāds cilvēks – māte vai tēvs – kas to ir piedzīvojis, bet tomēr ir spējīgs bērnam izstarot cerību un uzticību dzīvei. Cilvēku spēja, pārdzīvot smagas dzīves situācijas un problēmas, bet tomēr saglabāt dzīves prieku un palikt „normālam” ļoti palīdz šādās situācijās.
Pretstatā citām ideoloģijām, pasaules uztveres radīšanai nav mērķa veidot konkrētus uzskatus. Daudz vairāk mērķis ir veicināt iekšēju pašizaugsmi, kurā cilvēks ar patstāvīgu mācīšanos un strādāšanu izprot pasaulē notiekošos procesus un saaug ar tiem.
Ja ļaunais tiek atpazīts, risks tam sekot vai tam nodoties ir mazāks. Atpazīstot un pretojoties ļaunumam pieaug iespēja darīt labo, mīlestības pilno un pareizo. Kā saka vecs ķīniešu sakāmvārds: Ir tikai divi veidi kā tapt gudram – caur izpratni vai sāpīgu pieredzi.

Trešais izšķirošais un mūsdienās viens no grūtākajiem faktoriem, ir iemācīties garīgas pretošanās spējas. Caur uzticību cilvēces attīstības gaitai un jēgai izveidot dzīvesprieku, it īpaši šajās dienās, ir viens no cilvēces grūtākajiem uzdevumiem. Cik gan daudz šobrīd nav cilvēku, kuriem ir depresija, jo viņi ir zaudējuši ticību attīstībai, Dievam un cilvēkiem. Masu mēdijos publicētās ziņas par nežēlībām, vardarbību, korupciju, karu un katastrofām ir kļuvušas neizturamas daudziem cilvēkiem. Slimības, narkotikas, medikamentu neadekvāta lietošana, kas var izvērsties izmisuma rīcībā, kā terors vai pat pašnāvība, ir sekas šādai garīgai pārslodzei.
Tādēļ šobrīd ir nepieciešams radīt tādu pasaules uztveri, kas ļauj ļaunumu, negatīvo un destruktīvo izprast un tikt ar to galā.

Trīs pamatprincipi

Pirmais princips ir apzināti veidota attieksme pret Dievu un garīgo pasauli: Es esmu ar Dievu un Dievs ir manī. Es esmu absolūti neaizskarama būtne. Kā Šolžeņicins citē savā darbā „Gulaga Arhipelāgs”, kad kāds krievu zaldāts viņam ar savu netīro zābaku vēlās iespert sejā, un viņš guļot zemē redz šo zābaku tuvojamies, saka: „Tu vari iznīcināt manu ķermeni, bet tu nepiekļūsi manam garam.”
Visspēcīgākie pretošanās spēju resursi veidojas saskarsmē ar Dievu, mistiskajā pieredzē vai arī identitātes pārdzīvojumā, piedzīvojot paša Es kā mūžīgo būtību.
Otrs neievainojamības princips, kurš mobilizē pretošanās resursus ir starpcilvēcisko attiecību princips. Bieži cilvēki, kuri piedzīvojuši ekstrēmas situācijas, stāsta, ka pārdzīvojuši šo situāciju tikai tāpēc, ka viņi sajutuši dziļu saikni ar vienu vai vairākiem citiem cilvēkiem. Tā, piemēram, Nelsons Mandela (Nelson Mandela) stāsta, ka pārdzīvot cietumu viņam palīdzējusi apziņa, ka ārpusē viņa sieva turpina cīņu. Tuvums, siltums, uz uzticību balstītas starpcilvēciskās attiecības – vai pret tēvu vai māti, vecvecākiem, draugiem, mīļotajiem cilvēkiem – iedarbojas aizsargājoši, cilvēks vairs nejūtas viens, pamests, bet nepārtrauktas mīlestības pārņemts un balstīts. Šo spēku var iegūt arī ja cilvēkam ir spēcīga saikne ar kādu mirušo. Tas, kurš ir spējīgs izjust šo spēku un sniegt viņu arī citiem ir spējīgs pretoties vissarežģītākajās situācijās. Tad cilvēks apzinās, ka dzīvot ir vērts, neskatoties uz situāciju, kurā viņš šobrīd atrodas, jo šai situācijai ir savs laiks un tā pāries.
Kā trešais princips, pēc salutoģenēzes pētniecības statistikas datiem, tika atklāts un saistīts ar naudu un īpašumiem. Cilvēks savus īpašumus, kā, piemēram, villu Maljorkā vai bankas kontu Šveicē uztver kā lielu pretošanās spēju resursu. Ja es apzinos, ka es, pateicoties šiem materiālajiem resursiem spēšu sakārtot savu dzīvi, pēc tam, kad es būšu izkļuvis no šis apgrūtinošās situācijas, tad tas kalpo man par lielu motivāciju un spēku avotu.
Šie trīs principi apvieno sevī drošības, identifikācijas, t.i. „Būt” kā, eksistences piedzīvošana materiālā, dvēseles un gara līmenī, īpašības.

Izmantot veselības avotus – jaunie uzdevumi medicīnā

Uz heterostāzes un paša ķermeņa imunitātes aktivizēšanu balstītie salutoģenēzes pamatprincipi paver plašas iespējas visām modernās medicīnas nozarēm.
Pie tā pieder arī veselīgs uzturs ar spēcīgi un veselīgi augušiem pārtikas produktiem. Pārstrādāt šos pārtikas produktus organismam sagādā daudz vairāk piepūles, kā uzņemot jau sagatavotus konservētus produktus vai mākslīgus vitamīnus. Viss, kas ir iepriekš pagatavots, nesniedz organismam nepieciešamo slodzi. Veselīga uztura pamatprincips ir aktivizēt, nevis atslābināt un saaudzēt.
Arī antroposofo medikamentu mērķis ir stiprināt pacienta imunitāti un tādejādi paša pacienta pretošanās spējas. Šo darbu ķermenim nav nepieciešams noņemt, bet šie medikamenti palīdz organismam aktivizēt viņa pretošanās spējas, attīstīt un mobilizēt viņa pašatveseseļošanās spējas.
Uz bērnu orientēta audzināšana palīdz nospraust vecumam atbilstošas robežas un sniegt nepieciešamo palīdzību, tādejādi palīdzot viņam iepazīt un attīstīt sevi.
Svarīgi ir, lai bērns savā apkārtnē var piedzīvot cilvēkus kā paraugus, ar kuru palīdzību viņš iemācās pretoties izaicinājumiem un tikt galā sarežģītās dzīves situācijās. Bērniem ir jāsniedz iespēja domstarpībās ar pieaugušajiem iepazīt sevi un savus spēkus, pašiem iepazīt savas spējas un stabilizēties. Labu audzināšanu raksturo atklātība, mīlestība un cieņa vienam pret otru. Pamatus labai audzināšanai veido atklātība, godīgums, jo, neskatoties uz to cik svarīga ir mīlestība un autonomija, tai nav stabilitātes, ja tā netiek balstīta un pavadīta ar atklātību, godīgumu – mīlestību sapratnes līmenī. Ar skaidru domāšanu, kas nozīmē veselību garīgā līmenī, bērns iemācās izprast pasaules kārtību un tajā orientēties.
Ja bērns saplēš kādu mantu, viņš dodas pie pieaugušā un uzticības pilns jautā: „Vai tu vari man to padarīt atkal veselu?”
Vesels nenozīmē tikai „viengabalainību/veselumu”, bet arī veselību. Veselība ir integrācija, visu funkciju sadarbība. Bet tā nozīmē arī veselumu, svēto mūsos.

http://www.vesels.lv/raksti-par-veselibu/esi-vesels/salutoenze.html