1. oktobris Starptautiskā Senioru diena
Atslēgvārdi: prof. V. Reņģe, senioru intelektuālās spējas, Senioru izglītība, Starptautiska Senioru diena
Svētki lielā mērā atspoguļo sabiedrībai svarīgas lietas.
Starptautisko Senioru dienu Eiropā atzīmē jau kopš 1991. gada un arī Latvijā tā iekļauta atzīmējamo dienu sarakstā.
Profesors V. Reņģe par vecāka gadagājuma cilvēku mācīšanos
Kad vēl nav par vēlu sākt mācīties?
Pēdējos 20 gados studējošo skaits Latvijā ir četrkāršojies! Un tas notiek, neraugoties uz demogrāfiskās krīzes turpināšanos un attiecīgi uz iedzīvotāju skaita samazināšanos Latvijā šajos gados. Vai mācīšanās aprobežojas ar jauniešu vecumu? Nebūt nē, vēlme mācīties ir ne tikai gados jauniem, bet arī gados vecākiem cilvēkiem.
Kāpēc ir nepieciešams mācīties, ja izglītība jau ir iegūta? Pirmkārt, tas ir darba tirgus, kas pieprasa izglītību. Daudziem, zaudējot iepriekšējo darbu, nākas pārkvalificēties. Tas nenozīmē, ka jāmācās būtu tikai bezdarbniekiem. Ne skolā, ne augstskolā nevar iegūt pietiekami daudz zināšanu un iemaņu, lai to pietiktu visam mūžam. Agrāk iegūtās zināšanas mūsdienās ātri noveco. Daudzās nozarēs (informātika, medicīna, tehniskā konstruēšana) liela daļa zināšanu noveco dažu gadu laikā (Cross, 1981). Svarīgākais ir iemācīties mācīties, lai zināšanas varētu turpināt iegūt visu mūžu. Otrkārt, mācības ne tikai palīdz konkurēt darba tirgū, bet arī palīdz saglabāt skaidru domāšanu, nodrošina psiholoģiskas labklājības izjūtu (it īpaši gados vecākiem cilvēkiem), aktīvu personības līdzdalību sociālajā un ekonomiskajā dzīvē. Cilvēki, kas veic intelektuālas darbības, ilgāk saglabā augstu intelekta līmeni un domāšanas spējas arī vecumdienās. Mācīšanās palēnina novecošanas tempu un novērš nevēlamos novecošanas blakus efektus (Schneider, 2003).
Ko nozīmē mācīties pusmūžā vai vēlāk? Daudzi ir skeptiski noskaņoti pret šādu iespēju, nereti dzirdamas iebildes: “Man jau vairs nav tas vecums.”, “To jau jaunībā vajadzēja darīt.” Tātad gados vecāki cilvēki bieži vien paši ir ļoti kritiski noskaņoti pret savām iespējām iemācīties kaut ko jaunu. Tas var būt saistīts ar pārmaiņām personībā, kuras sāk parādīties jau brieduma gados. Daudzi pētnieki (Eriksons, 1998; Frenkel-Brunswik, 1963; Levinson, 1978) pusmūža gadus saista ar dzīves vidus krīzi (mid-life crisis). Pirmais šo apzīmējumu sāka lietot Karls Gustavs Jungs jau 20. gs. 30. gadu sākumā (Jung, 1933), tomēr plašāk pazīstams šis apzīmējums kļuva, pateicoties Erika Eriksona darbiem 20. gs. 50. gados. Dzīves vidus krīzi cilvēks pārdzīvo vecumā no 40 līdz 45 gadiem, tai ir raksturīga nomāktības un apjukuma sajūta, šaubas par pareizo dzīves ceļa izvēli. Krīzes priekšnosacījumi ir apziņa par fiziskās novecošanās sākšanos, nāves neizbēgamību. Ja arī šī krīze nav tik traumatiska, kā to ir aprakstījuši Eriksons un Levinsons, tomēr pusmūža vecumā cilvēki sevi un savas attiecības ar citiem cilvēkiem sāk uztvert citādāk nekā iepriekš. Dzīves vidus krīzei ir divi risinājumi – ģenerativitāte un stagnācija (Eriksons, 1998). Ir cilvēki, kas 40 – 60 gadu vecumā jūt spēku pieplūdumu un pārliecību sevī, ir gatavi uzņemties atbildību par svarīgu lēmumu pieņemšanu, savukārt citi sāk zaudēt savu dzīves enerģiju, jūt, ka nespēj tikt galā ar savas dzīves problēmām (Kрайг, 2000). Ģenerativitāte izpaužas kā rūpes par nākamo paaudzi, lielāka personiskās atbildības sajūta par notiekošo sabiedrībā un radoša iniciatīva. Stagnācijas gadījumā cilvēks noslēdzas sevī, viņu pārstāj interesēt jebkas, kas nav tieši saistīts ar viņa personisko vajadzību apmierināšanu. Lai gan daļa pētnieku (Kрайг, 2000) uzskata, ka “dzīves vidus krīze” ir pārspīlējums un patiesībā attiecas tikai uz nelielu daļu pusmūža cilvēku, Eriksona aprakstītie šīs krīzes risinājumi nereti spilgti izpaužas pieaugušo cilvēku mācību procesā. Balstoties uz savu 25 gadu ilgo pieredzi šajā sfērā, varu teikt, ka daļa pieaugušo izrāda dzīvu interesi par jaunām zināšanām, citiem tās ir pilnīgi vienaldzīgas, viņi “tāpat jau visu zina”. Rodas iespaids, ka šie cilvēki savu dzīvi jau jūtās nodzīvojuši, viņiem “viss ir skaidrs”, “nekam tāpat jau nav jēgas”. Padomju laikā, kad strādājošajiem nācās apmeklēt dažādus “kvalifikācijas celšanas” kursus gandrīz piespiedu kārtā, cilvēki ar šādu stagnējošu noskaņojumu starp kursu apmeklētājiem bija sastopami samērā bieži. Mūsdienās, kad mācības visbiežāk ir paša cilvēka brīva izvēle, šāda attieksme pret jaunām zināšanām jau ir retums. Tie, kuri uzskata, ka zināšanu viņu dzīvei pietiek, parasti interesi par mācībām neizrāda.
No kā ir atkarīgs gados vecāku cilvēku pašvērtējums? Tas, kā vecāki cilvēki vērtē savas spējas, lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai viņi tās salīdzina ar jaunāku cilvēku spējām, vai arī no tā, kādas viņu pašu spējas bija agrāk. Tie, kuri vērtē savas spējas, salīdzinot ar viņu pašu agrākajām spējām, vai arī ar saviem laika biedriem, ir pārliecinātāki sevī, nekā tie vecie cilvēki, kuri salīdzina sevi ar jauniešiem. Amerikāņu psihologs Rejs Denijs (Denny, 1996) atzīmē, ka, neraugoties uz individuālajām atšķirībām intelektuālu uzdevumu risināšanā, kopumā cilvēkiem nav nopietnu mācību problēmu vismaz līdz 70 gadu vecumam.
Vēlmi mācīties var kavēt sabiedrībā plaši izplatītie vecu cilvēku stereotipizētie priekšstati par vecu cilvēku īpašībām. Tradicionāli veci cilvēki tiek uzskatīti par slimiem, nepievilcīgiem, aseksuāliem, seniliem, nekompetentiem, neefektīviem, lēnīgiem, rigidiem, skopiem, truliem, aizmāršīgiem, nabadzīgiem, vientuļiem un konservatīviem. Tajā pašā laikā šie stereotipi var būt visai pretrunīgi – tāpat veci cilvēki var būt gan gudri, gan plānprātīgi, gan nomākti, gan apskaidroti. Tomēr vecuma stereotipi pārsvarā ir negatīvi. Sūzana Fiske (Fiske, 1998) uzskata, ka tā ir sava veida psiholoģiskā aizsardzība pret vecuma tuvošanās draudiem, cenšanās distancēties no tā. Šādi stereotipi gados jaunākiem cilvēkiem kalpo arī par attaisnojumu savam privileģētam stāvoklim sabiedrībā, salīdzinājumā ar gados vecākiem cilvēkiem. Novērojumi liecina, ka, paši kļūstot vecāki, cilvēki sāk spriest par vecumu pozitīvāk. Negatīvie stereotipi ne tikai nostiprina jauniešu nelabvēlīgo attieksmi pret gados vecākiem cilvēkiem, bet iespaido arī vecāku cilvēku pašvērtējumu, liek viņiem sevi vērtēt no gados jaunāku cilvēku pozīcijām. Piemēram, Latvijā tikko sāk parādīties kursi pensionāriem interneta lietošanas apgūšanai. Daudzi to uztver ar neslēptu ironiju: “Ko vecs cilvēks var saprast no datora!” Vai problēma ir datora lietošanas sarežģītībā un gados vecāku cilvēku nespējā apgūt vajadzīgās iemaņas? Amerikāņu psihologi Maikls Hilts un Džeremijs Lipšulcs (Hilt, Lipschultz, 2004) ir veikuši pētījumu par amerikāņu pensionāru meklēšanas internetā ieradumiem. Izrādās, ka viņi mazāk uzmanības veltī ziņu portāliem, bet vairāk meklē savām specifiskajām interesēm atbilstošu informāciju. Tātad pat netiek apspriests jautājums, vai pensionāri spēj apgūt šādas iemaņas, tas šķiet pašsaprotami. Līdz ar to nākas konstatēt, ka problēma ir ne tik daudz gados vecāku cilvēku intelektā, kā interneta pieejamībā un sabiedrības attieksmē.
Stereotipizēta uztvere saista vecumu ar pakāpenisku fizisko un garīgo spēju pavājināšanos – vecums kā ilgstoša un neizdziedināma slimība. Cik lielā mērā šie negatīvie stereotipi atbilst patiesībai? Pensijas vecuma cilvēkiem ir raksturīgas sūdzības par slimīgām sajūtām ķermenī, nereti rodas psihiski traucējumi, rodas izmisums un bezspēcība, kas izpaužas dusmās, pavājinās redze, dzirde, tauste, pasliktinās atmiņa, kļūst lēnāka domāšana (Kulbergs, 1998). Tajā pat laikā daudziem gados veciem cilvēkiem saglabājas dzīvesprieks, komunikabilitāte, seksuālās vajadzības, radošās spējas, palēninoties domāšanas tempiem, saglabājas domāšanas kvalitāte, spēja uztvert jauno. Cilvēka psiholoģiskās īpatnības vecumā ir atkarīgas no viņa veselības, izglītības, materiālā stāvokļa. Slimošana vecumā lielā mērā ir atkarīga no personas sociāli ekonomiskā stāvokļa (trūcīgu cilvēku veselības stāvoklis diemžēl ir sliktāks) un no iepriekšējā dzīves veida (smēķēšanas, pārmērīga alkohola lietošanas negatīvās sekas īpaši smagi liek sevi just tieši vecumā).
Tur, kur veci cilvēki ir galvenokārt trūcīgi, nesaņem pienācīgu medicīnisko aprūpi, kā tas, piemēram, ir Latvijā, negatīvās psiholoģiskās izpausmes galvenokārt ir dažādu slimību izpausmes rezultāts, nevis tieši vecumam kā tādam raksturīgās īpašības. Nelabvēlīga sociāli ekonomiskā situācija sekmē negatīvu vecuma stereotipu un aizspriedumu veidošanos. Kā jau iepriekš tika minēts, sabiedrībā pārsvarā ir izplatīti negatīvi gados vecu cilvēku stereotipi. To sekas ir atklāta vai slēpta vecāku cilvēku diskriminācija. Vēl nesenā pagātnē darba piedāvājumos tieši tika norādīti vecuma ierobežojumi. Visbiežāk darbā tika aicināti ne vecāki par 30, vai izņēmuma kārtā, ne vecāki par 40. Šādas prasības būtu attaisnojamas vienīgi tad, ja to prasa darba specifika, piemēram, darbs modeļu aģentūrā u. tml. Ja organizācija meklē nevis jau gatavus speciālistus, bet gan cilvēkus, kuru apmācīšanā tiks ieguldīti ievērojami līdzekļi, arī tad vecuma ierobežojumi ir saprotami. Gados jauni cilvēki šajā gadījumā būtu vairāk piemēroti ne tāpēc, ka gados vecāki nevarētu apgūt jaunas iemaņas un zināšanas, bet gan tāpēc, ka organizācija parasti ir ieinteresēta, lai mācībās ieguldītie līdzekļi atmaksātos. Jauni cilvēki organizācijā teorētiski nostrādās ilgāku laiku, nekā vecāki, līdz ar to ir lielākas izredzes uz mācībās ieguldīto līdzekļu atpelnīšanu. Taču vēl pirms neilga laika Latvijas presē varēja lasīt darba piedāvājumus, kuros tika meklēti cilvēki atbildīgam vadošam darbam, ne vecāki par 30 gadiem. Attīstītāko valstu prakse liecina, ka tikai pēc 40-45 gadu sasniegšanas cilvēki spēj veiksmīgi tikt galā ar augstāko vadītāju pienākumiem. Ja pirms desmit gadiem vēl varēja attaisnoties ar to, ka vecākus cilvēkus ir “sabojājusi” darba pieredze padomju laikā, tad tas vairs neizklausās tik pārliecinoši šodien.
Tāpat maldīgs ir priekšstats, ka cilvēka intelektuālās spējas mazinās līdz ar vecumu. Amerikāņu sociālās attīstības psihologs Kevins Darkins (Durkin, 1995) min vairākus pētījumus, kuri parāda ierasto stereotipu maldīgumu. Šeit ir jāņem vērā, ka vienu spēju (piemēram, uztveres ātruma) pavājināšanās var tikt kompensēta ar citām spējām (uz dzīves pieredzi balstīti spriedumiem). Gados vecāku cilvēku intelekts lielā mērā ir atkarīgs no viņu nodarbošanās. Tie, kuri aktīvi turpina izmantot savas spējas vai iemaņas, saglabā tās pietiekami augstā līmenī, katrā ziņā augstākā, nekā jauni cilvēki, kuri šīs iemaņas vai spējas regulāri neizmanto. (Baltes et al., 1986; Shaie, 1990). Gados vecākiem cilvēkiem, kuriem nākas daudz domāt, izrādīt iniciatīvu, patstāvīgi pieņemt lēmumus, ir raksturīgs augstāks intelektuālā elastīguma līmenis, nekā tiem, kuri ikdienā veic vienkāršu rutīnas darbu (Schooler, 1987). Protams, būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka vecums vispār neietekmē intelektuālo spēju pavājināšanos. Vecums negatīvi ietekmē t. s. “fluīdo” jeb “plūstošo” intelektu – spēju ātri risināt jaunas problēmas, analītiski spriežot, iegūt pareizus secinājumus, īsā laikā apgūt jaunus uzdevumus (Salthouse, 1992). Pētījumi rāda, ka ar vecumu toties uzlabojas t. s. “kristalizētais” intelekts – spēja saglabāt un efektīvi izmantot iegūto informāciju (Baltes & Baltes, 1990). Īpaši jāatzīmē komunikācijas prasmju attīstība vecākiem cilvēkiem. Viņiem ir raksturīga labāka cilvēku izpratne, spēja ņemt vērā otras puses viedokli konfliktu gadījumos (Blanchard-Fields, 1987; Pratt & Noriss, 1994).
Arī cilvēku radošā darbība daudzos gadījumos sasniedz savu kulmināciju tieši dzīves otrajā pusē. Klods Monē savu slaveno “Ūdensrožu” sēriju uzgleznoja 73 gadu vecumā, Benjamiņš Franklins izgudroja bifokālās lēcas 78 gadu vecumā, Bernardam Šovam bija 48 gadi, kad viņš uzrakstīja savu pirmo lugu (Denny, 1996), slavenais arhitekts Frenks Loids Raits pabeidza Gugenheima muzeja projektu 91 gada vecumā, Mikelandželo izgleznoja Siksta kapelu Vatikānā, kad viņam bija 89 gadi (Csikszetmihalyi, 1996). Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt, minot J.V. Gēti, Ļ. Tolstoju, kuru ģeniālie darbi tapa sirmā vecumā, gan daudzus citus piemērus talanta uzplaukumam vecumā. Atgādināšu tikai, ka arī Eriks Eriksons savu pirmo grāmatu (Erikson, 1950) publicēja 48 gadu vecumā.
Dažādā vecumā ir atšķirīga attieksme pret mācībām. Jauniešiem nereti pats svarīgākais šķiet diploma iegūšana. Vecākiem cilvēkiem svarīgākas ir iegūtās prasmes un zināšanas, nevis diploms. Bieži vien dziļāka izpratne par daudziem jautājumiem, it īpaši psiholoģijā, rodas tikai, pateicoties dzīves un darba pieredzei. Semināros, kur apmāca vadītājus, man nereti ir nācies dzirdēt izteikumus: “Ja es to būtu zinājis agrāk! Kāpēc to nemācīja augstskolā? Tad tas būtu bijis īstajā laikā!” Diemžēl tā tas nav. Studentiem bez darba pieredzes bieži vien ir grūti izprast apgūstamo zināšanu praktisko lietderību. Viņiem vēl nav nācies saskarties ar situācijām, kurās šīs zināšanas būtu varējušas palīdzēt. Tāpēc mācītais tiek uztverts galvenokārt kā priekšnosacījums atzīmes iegūšanai eksāmenā un pēc eksāmena nokārtošanas tiek laimīgi aizmirsts, jo netiek praktiski izmantots. Pieaugušie mācībās vairāk tiecas atrast risinājumus problēmām, ar kurām viņiem nākas saskarties dažādās dzīves situācijās.
Kā redzam, tad šķērslis tālākajai izglītībai visbiežāk ir nevis līdz ar vecumu vērojamā intelektuālo spēju samazināšanās, bet gan sabiedrībā izplatītie aizspriedumi un to ietekmē veidojusies neticība savām iespējām. Sākt mācīties par vēlu nav nekad.
Profesors Viesturs Reņģe 2008. 04.
http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=143&show=803&act=read