Dzīvē vienmēr jāsprauž jauni mērķi

Ārste/rakstniece Ieva Bērziņa

Ārste/rakstniece Ieva Bērziņa

 

 

Pārdomu autore :

Ieva Bērziņa, kas visu darba mūžu 56 gadus veltījusi ārsta un sociālās aprūpes vadītāja darbam.

Uzrakstījusi septiņas grāmatiņas, biezākas un plānākas par lietām, kas aizskārušas sirdi pēdējo 15 gadu laikā.

 

 

,,Līdz pēdējam zobam!”

Uzrakstīju un satrūkos: vai tiešām jau par to? Padomājusi teicu sev: kad tad, ja ne tagad, kad zinu, pienāk arī pēdējā zoba laiks. Viss, kas ir sācies, reiz arī beidzas. Jautājums ir – kad? Vēl jāpaspēj kaut ko padarīt, jāpaspēj dzīves skaistumu baudīt, nepatikšanas pārdzīvot un dzīves nedienām pretoties. Ir vēlēšanās atklāt – īpaši jau tiem, kas  manus 7 „gara darbus”, iesietus vāciņos, vai vismaz daļu no tiem ir lasījuši un gribētu uzzināt: kā cilvēks, kas ilgus gadus valkājis ārsta balto virsvalku, ripojot pa dzīves kalnu uz leju, jūtas, domā, atceras. Vēlos uzmundrināt līdzīgi nedomājošos. No mana pirmā autobiogrāfiskā vēstījuma – grāmatiņas „Tikai cilvēki”, ko nodrukāja 2002. gadā Vītola izdevniecībā, jānokļūst līdz šodienai, kad pamazām vien laižos pa gadu kalnu uz dzīves ieleju.  Cerība ir muļķa mierinājums, un arī es ceru. Uz ko es ceru? Ja arī vairs ne uz dižie dzīves sasniegumiem un literāriem panākumiem, tad vismaz uz vieglu nobraucienu un cilvēka cienīgu nāvi. Līdz tam gribētos izbaudīt tos prieciņus, kas dod dienām saturu un krāsas. Mēs taču to esam pelnījuši?

Vairākus gadus rakstu dienasgrāmatu par ievērības cienīgiem notikumiem, emocijām, ritošās dzīves peripetijām. Par dažiem notikumiem gribētos pavēstīt plašāk un  ar šodienas skatījumu. Man nav jāpaļaujas tikai uz atmiņas trauslajām drumslām. Es lasu savus pierakstus, un atceros, kas bijis svarīgs ģimenē, darbā un manā dzimtajā Tirzā. Pastāv teiciens, ka visas nelaimes sākas no salīdzināšanas. Varbūt ne tikai nelaimes? Tā sveras arī dzīves vērtību mēri, brieduma domas un atziņas.

Sākšu ar vienu no pašas atziņām:

Vecums nav balva, bet brieduma un atvadu periods pēc trakā jaunības ziedēšanas laika. Baidies un gatavojies uz sastapšanos, kamēr vecums vēl pamalē un ievēro, ka tas nenāk viens, un vecuma pavadoņi mēdz būt ķēmīgi un apkārtējiem nepatīkami! Tikai dažreiz mūža gals ir ābeļziedu krāšņumā, ko vēlu noposta salnas.

Mana darba devīze  bijusi: Uz priekšu! Stūrēju pa  savu dzīves ceļu gan pie auto stūres gan pārnestā nozīmē.

Man vienmēr ir palīdzējusi dabas norišu vērošana: savā dienasgrāmatā 2007. gada janvārī atzīmēju: „Jaunais gads atnācis ar zaļu zālīti, uzziedējušas maijrozītes pašā dārza viducī, mazie nometnieki – putni uzrīko tādus kā mīlas dziesmu koncertiņus, laikam sajūkot no dabas piedāvātajiem brīnumiem. Sals glūn debesu malā, un dabas atmodu pārtrauc jauni pārsteigumi, kas drīz vien izpaužas ar skarbiem vējiem un nikniem puteņiem. Mežos lūzt koki, putenis nikni aizvelk ceļus. Daudzām dzīvajām radībām klājies grūti un tās nāk sirot tuvāk cilvēku mītnēm.”

Arī medicīnā togad nebija tas gludais ceļš, uz kuru mēs joprojām tiecamies. „Doktorāta” ēkā, kur atrodas Aprūpes nams, pirmajā stāvā ir ģimenes ārsta ambulance. No 1986. gada pēc Rīgas medicīnas institūta beigšanas – mana vecākā meita ir atgriezusies dzimtajā pusē un ir ģimenes ārste, kas arī uzrauga pa veselības līniju nama iemītniekus, mūsu klientus un ar padomiem veicina manu darbošanos sociālās aprūpes lauciņā. Atradu toreizējā (2007. gadaVeselības ministrijas kancelejas atsūtītu Ziemassvētku apsveikumu:

,,Ļaujies ceļam nezināmam,

Ļaujies zvaigžņu lietum debesīs!

Ļaujies vējam nezināmam

Un nevaicā, kur tevi aiznesīs!”

Labāk nepateikt!

Te man gribas atgādināt manas vecākās meitas – ģimenes ārstes interviju  (vairākus gadus atpakaļ) mūsu laikrakstā Dzirkstele. Ar šodienas skatījumu, tajā daudz kas ir bijis tālredzīgs un atgādināšanas cienīgs

Laukos ģimenes ārsts tiešām zina visu par visiem?

Laukos ģimenes ārsts tiešām ir kā ģimenes ārsts. Tam, ka esmu ar visiem pagasta cilvēkiem kopā izaugusi, ir gan plusi, gan mīnusi. Pluss ir tas, ka mēs cits citu pazīstam. Man nav jāprasa pacientam vai viņš lieto alkoholu un smēķē, jo to jau zinu. Man ir ļoti plašas intereses, tāpēc pacienti ar mani runā par visu iespējamo, kas viņiem uz sirds. Atnāk cilvēks pie manis un saka: “Tagad, dakterīt, manas slimības atstāsim, bet parunāsim par tomātiem, gotiņu un puķēm!” Ja viņš tā vēlas, tad runājam.

Vai laukos cilvēki prot cienīt ārsta laiku?

Pēdējos gados naktīs mani traucē tikai tad, ja ir ārkārtas situācija. Ir jāapzinās, ja nebūšu gulējusi savas četras stundas diennaktī, tad otrā dienā nespēšu stādāt. Ārsta darba specifika ir tāda, ka to nevar nolikt malā, tad, kad ir aizvērtas kabineta durvis. Neprotu rakstīt dokumentus, sēžot prakses vietā pie galda. Uzskatu, ka tā ir nepareiza nostādne, ka ārstam jānodrošina neatliekamā palīdzība pacientu pieņemšanas laikā. Nevaru pamest ambulanci un aizskriet, piemēram, uz ceļa, kur ir noticis nelaimes gadījums, vai cilvēkam ir infarkts, jo infarkts var sākties arī cilvēkam, kurš tajā laikā ir atnācis pie manis uz pieņemšanu. Ja pacients man zvana pulksten 9.00 no rīta un sūdzas par sāpēm sirdī, tad saku, lai sauc neatliekamo palīdzību… Pie ģimenes ārsta eksistē iepriekšējs pacientu pieraksts. Pie mums tas praktiski nav izdarāms, jo cilvēki ir pieraduši nākt un tā arī nāks bez pieraksta. Viņi ir gatavi gaidīt rindā.

Par kādām kaitēm sūdzas pacienti laukos?

Pirmajā vietā joprojām ir sirds un asinsvadu saslimšanas. Tās veicina neveselīgs dzīvesveids, jo mēs pārāk maz kustamies, kā arī iedzimtība. Katru dienu cilvēkam vajadzētu strādāt tā, lai mugura tiek slapja, lai vismaz divdesmit vai trīsdesmit minūtes ir tā, ka sirds kāpj pa muti laukā, jo sirds treniņš balstās uz ilgstošas un vienmērīgas slodzes. Arī katram gadu desmitam ir raksturīgas savas īpatnējas slimības. Šobrīd pieaug dažādu atkarību skaits, piemēram, no narkotikām, alkohola, azartspēlēm, datora, portāla “draugiem.lv”, “orbi”un cita. Arī cilvēku ķengāšana internetā dažiem ir kļuvusi par atkarību. Komentāru rakstītāji lielākoties pat nezina, kāda ir medicīnas darbinieka specifika, ka vienmēr prasīt līdzjūtību no mediķa arī nevar.

Ģimenes ārstiem pārmet, ka viņi nevēlas dot nosūtījumu pie speciālista?

Dažkārt pacients nesaprot, kāpēc kļūstu pikta, ja viņš uzstāj, lai dodu nosūtījumu pie speciālista. Tādos gadījumos norādu, lai tad pats nosaka arī diagnozi, kuras dēļ šis konkrētais speciālists ir vajadzīgs. Ja cilvēks nav nācis pie manis uz pieņemšanu, nav veicis nevienu izmeklējumu, kā es viņu varu aizsūtīt pie speciālista? Savus pacientus uz pārbaudēm sūtu visur, kur vien var aizsūtīt. Man patīk mediķu atbildības dalīšana un pēc tam kopīga lēmuma pieņemšana, kā ārstēt pacientu.

Ja mediķis laikus nereaģē, cilvēks var nomirt, kā zēns no…?

Saprotu, ka bērna mātei sāp dēla zaudējums. Nezinu diagnozi, bet, ja tā bija, kā runā, osteomielīta kaut kāda toksiskā formā, tad mans teiktais mātei izklausīsies ļoti skarbi – tas iznākums jebkurā gadījumā ātrāk vai vēlāk būtu tāds, kāds tas ir tagad. Sabiedrībā izveidojies nepareizs priekšstats, ka dakteris var visu. Ārsts nav Dievs! Protams, diezgan bieži, dakterim izdodas “pašaut priekšā roku”, jo medicīna ir attīstījusies, tomēr pat ar visām modernajām aparatūrām un zināšanām neizdodas izglābt visus cilvēkus. Arī analīzes pie sasitumiem vienmēr nav jāveic.

Vai uzskatāt, ka ārsta atalgojums ir adekvāts viņa darbam?

Uzskatu, ka atalgojums vēl ilgi nebūs adekvāts ārsta darbam. Mēs citu labā ziedojam sevi, savu ģimeni un veselību. Starp citu, ārsti slimo daudz biežāk un ar daudz nopietnākām slimībām. Ja ārsts nevar uzturēt ģimeni, tad tas nav normāli. Ģimenē esam četri cilvēki. Esmu vienīgā, kas saņem algu, jo vīrs strādā lauku saimniecībā. Protams, paēduši esam, bet nezinu, kā izskološu bērnus, viņi ir divi, kuri dosies studēt ar gada intervālu. Ārstam nevajadzētu domāt, kādu zupu vārīs pēc smagās darbdienas, ko pirkt veikalā. Cilvēki norāda, ka dakterim jābūt smukam, bet diemžēl ne vienmēr viņš tāds var būt, jo laukos friziera un drēbnieka nav, nav sadzīves pakalpojumu, tāpēc es nevaru izsaukt tīrīšanas brigādi, kas, piemēram, nomazgā logus. Tas būtu tikai normāli, ja ārsts to varētu atļauties. Pēc tam, ka ģimenes ārsts ir samaksājis par māju un praksi, nekāds treknais kumoss pāri nepaliek.

Vai tas nozīmē, ka ārsta prestižs kļūs mazāks?

Ārsta profesija zaudē prestižu. Mūsu rajonā visjaunākā ģimenes ārste strādā L…. – viena pa visu rajonu, pārējie ir ārsti ar stāžu. Daudzi ārsti brauc strādāt uz ārzemēm, jo tur dakterus ciena. Es neesmu gatava aizbraukt, jo pārāk esmu ieaugusi Tirzā, bet būs, kas aizbrauks. Kāpēc to nedarīt, ja visai ģimenei atmaksā ceļa izdevumus, lai reizi mēnesī varētu atbraukt uz Latviju, dzīvokli, zviedru valodas kursus, komunālos maksājumus. Aizbrauc labi ārsti un medicīnas māsas. Mediķi ir gatavi strādāt, jo viņi spēj “pārlēkt savam augumam”. Tiks ielaistas arī dažādas slimības, jo ne visi pacienti varēs atļauties par uzturēšanos slimnīcā maksāt … latus par diennakti un vēl … par endoskopisku operāciju. Nesaprotu, vai valsts tiešām to nejēdz, ka līdz ar izdevumu samazināšanu samazinās arī ieņēmumi? Protams ir neracionāli uzturēt šīs daudzās valsts iestādes, bet tā ir sociālā garantija cilvēkiem, kas tajās strādā. Ar algu samazināšanu nebūs līdzēts, ir jārada jaunas darbavietas.

Kā vērtējat veselības aprūpi mājās?

Es par veselības aprūpi mājās neparakstos un neparakstīšos. Arī konkursam nepieteicos Kas tā par mājas aprūpi pēc operācijām? Nu atvedīs cilvēku no slimnīcas līdz viņa mājas ceļa galam, jo iebraukt nevar, kas viņu nesīs, kā tur nokļūs medmāsa, kurai nav sava transporta? Slimniekam arī ēst ir vajadzīgs, arī istaba jākurina. Labi – piesaistīsim sociālos darbiniekus, bet valsts budžets taču paredz visu samazināt. Ja cilvēkam ir, piemēram, kājas tromboze, viņa otrā dienā vairs var nebūt, jo medicīnas māsa var nepaspēt. Mājas aprūpe insulta slimniekam, bet kāda aprūpe, ja nav sakārtota infrastruktūra un slimnieka māja atrodas desmit kilometrus no pagasta centra, telefona nav? Rīgā veselības aprūpe var būt, jo iespējams izveidot mobilo sociālās un veselības aprūpes mājās vienību.

Kāds būtu jūsu ieteikums?

Mazajās lauku slimnīcās vai sociālās aprūpes centros vajadzētu veidot paleatīvās aprūpes nodaļu, uz kuru pacientus pārved no dārgās slimnīcas. Tam paredzēto naudu, valsts, piemēram, pārskaita uz Tirzas aprūpes centru, bet pacients pats maksā par ēšanu. Ai, cik labi viņš te būtu aprūpēts! Tāda nodaļa varētu būt arī Gulbenes slimnīcā, nosauciet to, kā vēlaties. Tad tas liecinātu, ka mēs domājam par cilvēkiem, bet šobrīd valsts domā tikai par sevi. Laukiem absolūti neder arī piedāvātais ārsta dežūrdienests sestdienās. Satiksmes nav, aptieka ciet, ārsts sēž. Ārkārtējā gadījumā pacients tāpat tiks vests uz Gulbeni, jo ļoti daudzi pamostas piektdienas pēcpusdienā ar slimību, kura ir sākusies jau pirmdienā.

Kādam vajadzētu būt ģimenes ārsta pacientu skaitam?

Lai ģimenes ārsts varētu normāli strādāt, viņam vajadzētu apkalpot 1000 pacientu. Es apkalpoju 1300, bet tas jau ir par daudz. Diemžēl viss ir saistīts ar naudu. Ja ģimenes ārstam nav vismaz 1800 pacientu, viņš nav tas pārtikušākais ārsts.

Vai jūs būtu gatava kaut mainīt savā dzīvē?

Nē. Arī no savas profesijas brīvprātīgi projām iet negrasos, bet dzīvē jau viss var gadīties. Pēc darba relaksējos fiziskajā darbā. Man interesē viss – daba, puķes, saka, man esot “zaļie pirkstiņi” Slimības dēļ darba nespējas lapu neesmu ņēmusi. Uzklausu arī savu vecāku viedokli, jo vecākās paaudzes ārstu viedoklis vienmēr ir noderīgs. Viņi uz dzīvi raugās citādāk. Jaunie ārsti arvien vairāk izmanto tehnoloģijas, līdz ar to pazūd gadiem ilgā praktiskā pieredze. Es jau pirmajā kursā zināju, ka nebūšu ķirurģe vai ginekoloģe. Atzīšos arī bērnu ārste esmu slikta, tāpēc nekautrējos piezvanīt uz Rīgu un lūgt speciālista palīdzību kāda mazuļa ārstēšanā. Laikam jau esmu savus pacientus izlutinājusi.

Minētā intervija sacēla kājās daudzus avīzes lasītājus, kas rakstīja arī nekaunīgus komentārus, tomēr pa šo laiku tik daudz kas ir mainījies un lasītāju reakcija tagad būt citāda, labvēlīgāka. Kapitālistiskās attiecības ienākušas arī medicīnā un tas ir normāli.

Mainās profesionālie uzstādījumi, top jaunas vadlīnijas, kas koriģē ārsta ikdienas darba procesus, mainās ne tikai uzskati par slimību izcelsmi un ārstēšanu, bet izzūd arī vecās vērtības. Daudz kas ir atkarīgs no nozaru ministru viedokļa, spējām un personīgā šarma. Dažus ministrus atceros un cienu, citi aizmirsušies, tātad nozares pūles  bijušas plika graša vērtas.

Veselības ministrs ap 2007. gadu bija lauksaimnieks pēc izglītības G. B., kas drīz veselības stāvokļa dēļ demisionēja, savas spējas tā arī neparādot. Mēs jau zinām, kāda substance veicina zemes auglību, bet vai tā substance bija vajadzīga medicīnai, tā arī nesapratām? Mēs ļāvāmies tam nezināmajam vējam, un drīz piedzīvojām jaunus ministrus. Nākošais, V. V. pēc profesijas bija vetārsts. Saka, ka ārsti rūpējas par cilvēkiem, bet vetārsti par cilvēci un ārsts var paārstēt arī dzīvnieku, bet vetārsts tikai slimo kustoni…Viņa vārdus un darbus neviens šodien nepiemin. Esmu piedzīvojusi arī daudzus citus Veselības un Labklājības ministrus. Katrs jaunieceltais kaut ko pozitīvu jau sabiedrībai darīja, vismaz cerēja kā ar vienu rokas vēzienu visu salikt pa vietām. Tikai cik ilgi palika atmiņā un ar kādu zīmi: plusu vai mīnusu? Ar cerībām un entuziasmu ārsti atsaucās Pētera Apiņa cerīgajai un mērķtiecīgajai darbībai. Viņš izjuta tādu kā personīgu rūpi par medicīnā strādājošajiem, un apciemoja veselības iestādes un uzdāvināja arī mums brīnišķīgi noformēto un izdoto Cilvēka anatomiju.

Ar katru jaunu ministru turpinājās reorganizācija, optimizācija un gaišas cerības medicīnas nozari ātrā tempā attīstīt kā ārzemēs. Tā tas turpinās līdz pat šim laikam, jo arī Rīga nekad nedrīkst būt gatava… Neviens ministrs nesāk visu no gala, tomēr katrs jau mācās tikai no savām kļūdām, un ļaunākais, kas notiek, ir tikai demisija: nesāpīga, tomēr nepatīkama procedūra. No Labklājības ministriem man visvairāk atmiņā palikusi Dagnija Staķe, kas arī atklāja mūsu iestādi 2002. gadā. Man viņas kā cilvēka bija bezgala žēl, kad dega Reģu pansionāts: izmisums sejā, bezpalīdzība, ugunstrakumu vērojot un, protams, sekoja ministres demisija. Vainīgais tika atrasts! Notikums par baiso ugunsgrēku atbalsojas vēl līdz mūsu dienām. Daudzās iestādēs pēc tam ierīkoja, un pārbaudīja sociālas aprūpes iestāžu ugunsdrošības sistēmas, rakstot ugunsdrošības pārbaužu aktus. Mēs novērsām konstatētos trūkumus, jo katram sava atbildības nasta jānes un sava āda dārga. Mācījāmies no citu kļūdām.

Ar cerībām sekojām nākamo labklājības ministru idejām. Jaunie pretendenti nāca ar savu komandu, reformu koncepciju, bet mēs vienalga darījām savu ne tik vieglo, bet jau pierasto darbu, un pa reizei brīnījāmies, īsti neizprotot, kurp mūs vada un vai reformas attaisnosies? Katrā ziņā radās iespaids, ka daudzie reformētāji neizprot sociālās aprūpes situācijas perifērijā un domā tikai par savas partijas reitingiem, sava maka biezumu, bet sociālās palīdzības un veselības jautājumiem starp citu. Atvainojos, ja esmu maldījusies!     

  Ar gadiem mēs pamazām zaudējam draugus, savos dzīves ceļos aizklīst radi, piezogas vientulība un nemeklē vainīgos, jo to vienkārši nav. Neviens nav vainīgs arī tad, kad rudeni nomaina ziema. Tā ir dzīves dialektika. Nākas samierināties vai iet pa dzīves taku tālāk: satikt, pazaudēt, atrast gan jaunus draugus, gan ar darbošanos atgaiņāt vientulību – bezdarbības māsu, uzbāzīga, apnicīga un pelēka kā īsā ziemas diena.

Protams, katrs darbs dod pieredzi, un, jo ilgāk strādā, jo pieredzes nešļava kļūst pierastāka un domāšana tālredzīgāka. Vai varbūt otrādi? Jo ilgāk darba nastu nes, jo negaidītāki tā izšļūk no rokām?

Šinīs gados man zudušas ilūzijas par vecā cilvēka vietu mūsu sabiedrībā, par problēmām, kuras ik dienas gāžas virsū aprūpes nama darbiniekiem. Vai valstī valda nostāja: nav pensionāra, nav problēmu? Liekas, ka arī daudzās ģimenēs zudusi tradīcija cienīt un godāt veco cilvēku sirmās galvas. Daudz ko nosaka pensionāra maciņa biezums. Arī uz Aprūpes namu biežāki viesi ierodas tieši pensijas dienās, un vecīši jau nav skopi! Kā tu nedosi, ja atnācis mīļais radinieks vai vecais draugs? Var padomāt: Te jau visi aprūpējamie siltumā, paēduši, pieskatīti. Kam viņiem tā kabatas nauda? Ka tik man labi! Starp citu, atvēlētie 10% kabatas naudas no pensijas bieži aiztek alkohola un smēķēšanas renē, un šīs pensijas procentu dienas pārvēršas par īstu elli personālam, kad jācīnās ar īslaicīgā prieka sekām un nekārtībām, ko esam pieļāvuši. Esmu mēģinājusi dažādi cīnīties, un beidzot atzinusi, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Apbrīnoju to tuvredzību, kas valda sociālās aprūpes laukā, kad cilvēkiem, kas nelietīgi izniekojuši savu mūžu, valsts ( t. i. tauta no saviem nodokļiem) piemaksā milzīgas summas par aprūpi arī tiem, kuri neko labu dzīves laikā nav paveikuši sabiedrības labā.

Man vecie ļaudis šķituši tik dažādi: reizēm bezpalīdzīgi,  raudulīgi, uzmanību prasoši, nesavaldīgi akūtās dzīves situācijās, reizēm naivi, neprognozējami, bet reizēm tik mīļi savā vientiesībā. Savā ikdienas darbā aprūpes iestādes darbinieki cenšas pagriezt vecā cilvēka domas uz pozitīvo pusi, iedvest dzīvesprieku un kaut mazu optimisma dzirksti. Tomēr panākumi bieži izpaliek arī personāla noslogotības un mazā atalgojuma dēļ, kas padara strādājošos maz atbildīgus un cilvēkus pārņem rutīna. Vēroju kā savstarpējās attiecībās reizēm iemājo egoisms un augstprātība. Veco ļaužu – mūsu klientu dienas reizēm drūzmējas dzīves koridorā kā pelēkas večas – vienādi līkas un greizas. Kas viņu garu iztaisnos? Ir ļaudis, kuriem nepatīk savu gadu cipars un sajūtas, slimību izpausmes, kas pie ikdienas rūpēm un domām ķeras kā dadži pie apģērba un traucē izbaudīt to, ko liktenis kā pozitīvu bonusu devis šodien. Reizēm rodas vēlēšanās izstāstīt lielo patiesību par to mūsu „aprūpes ķēķi” un visu to nepatīkamo, ar ko nākas sastapties, bet vēl laikam neesmu tam nobriedusi, un par to jau arī rakstīju iepriekšējā sacerējumā „Vecums nenāk viens.” Sūra ir patiesība, ka dzīve vecuma galā daudziem paliek tukša eksistence, kad rodas jautājums: Kāpēc gan es dzīvoju? Man jau tik daudz gadu! Nekas iepriecinošs vairs nespīd! Es tomēr esmu jutusi nepieciešamību uzmundrināt savus klientus, veicinot rosību, cerību un ticību labajam līdz pēdējam zobam un arī pēc tam, aicinot, ciparu, kas izsaka mūža ritējumu, ignorēt! Taču dzīve diktē savus noteikumus. Katrs ir tik jauns, cik jūtas! Bet, ja nu sajūtas viļ? Arī būt, kā tautā saka, bērna prātā, nemaz nav tik slikti. Optimisms ir kā dzīves sāls! Arī kucēna prieks ir uzmundrinošs.

Manā darbā vienmēr ir ļoti noderējušas medicīnas zināšanas, reizēm tās ir arī traucējušas, jo labāk ir nezināt, neredzēt, nesajust dzīves tumšās puses – tad miegs naktī mierīgāks! Apmeklētie 5 mēnešu pēcdiploma apmācības kursi psihiatrijā man devuši saprašanu par vistrauslāko cilvēka sfēru – psihi, un man bieži ir bijis kauns, kad vecais cilvēks kļūstot bīstams sev un apkārtējiem, jānosūta ārstēties uz psihoneiroloģisko slimnīcu, cerot, ka klientu vai nu apārstēs vai arī mēs to vairs nesatiksim… Jo vecāki ļaudis, jo vairāk psihiatrijas problēmu. Cilvēki to dīvaini uztver. Ja slima sirds vai kāds cits orgāns, to apspriež, stāsta radiem un katram, kas uzklausa, kamēr pret psihiskajām slimībām sabiedrībā jūtu tādu kā kaunu un noliegšanu, tas ir tabū.        

Vecums ir viena liela cūcība, un tas pienāk ne saukts, ne aicināts un mēs to varam vai nu pieņemt vai ignorēt. Saka jau, ka vecumu katrs pats sev pelna visu mūžu, bet ne visi izvelk to labo lozi, kad bez problēmām vari sadzīvot ar saviem sakrātajiem gadiem, fizisko nevarēšanu un garīgajām pārmaiņām, ko parasti ievēro līdzcilvēki un radinieki. Vecums jau nav gadi, bet sajūtas. Arī trīsdesmit gados var sajusties vecs, bet sirmais vecums mēdz būt pieņemas un atnest komforta sajūtu gan miesai, gan garam.  

Savās darba gaitās, ņemoties sociālās aprūpes nozarē, esmu atskatījusies, atklausījusies gan to mazumiņu pozitīvā, kas sastopams cilvēka vecuma galā, gan veselu gūzmu nepatīkamā un nenovēršamā. Esmu drošinājusi gan sevi, gan savus klientus, ka nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk. Gadiem ejot, manas domas ir mainījušās uz slikto pusi. Atceros to dienu un pat stundu, kad pēkšņi sajutos veca. Pārdomājot šo mistisko gadījumu, tā arī neesmu sapratusi, vai tā notiek ar visiem, vai tikai ar mani. Bija tā: sēdēju kapos uz soliņa, gaidot sev pazīstamu un tuvu cilvēku – Grietiņu atvedam uz sagatavoto mūžīgās atdusas vietu.  Bija rudens, oktobra sākums, rēnā novakare jau pati par sevi rosināja uz skumjām, un tad vēl priekšā stāvošā atvadīšanās. Apkārt valdīja klusums, pa vienai krita rudens salnu kostās koku lapas, blakus jauna sieviete ar grābeklīti nokasīja piederīgo atdusas vietu. Pret grābeklīša zariem skrapstēja smilšu graudi. Aina likās sireāla un šķita, ka apstājas arī laiks. Nāves un iznīcības tuvums, pirmsbēru noskaņojums un pārdzīvojums radīja manī kādu fizisku sajūtu, kuru es apzīmēju – mans vecums. Tagad es zinu, ar kuru brīdi manī ienāca vecuma sajūta. Pati sev pirmo reizi mūžā jutos stīviem kauliem, vecīgu gaitu un laikam jau Grietiņa, aiziedama mūžībā, atdeva man savu vecumu. Pašai viņai to vairs nevajadzēja, viņas vecums bija beidzies un sākusies mūžība. Un tā es cīnīšos ar viņas doto vecumu, pretošos, centīšos neredzēt un nedzirdēt apkārtējo reakciju, kad vecums kļūst ārēji nepievilcīgs.  Mēģinu saskatīt pozitīvo, kas krājies līdz ar gadiem. Esmu tanī vecumā, ko apzīmēju par pēdējā zoba laiku. Vienmēr paturu prātā, ka dzīves spars un optimisms palīdz nevērojot gadus, cerēt uz gaišām vecumdienām un reizē arī saprotu, ka cerība jau ir tas muļķa mierinājums, kuru izjūtam mēs visi. Tomēr no cerības izstaro gaišas domas, un tas ir tas dzinējspēks, kas mūs virza pa dzīves kalnu tā viegli un mīksti lejup, cerot, ticot un mīlot. Cerība ir dzinējspēks, kas mūs virza pa dzīvi kalna galu tā viegli un ar interesi par rītdienu.  Priekšā visiem tas laiks, kuru saucot par viedumu un būt viedam esot iespējams tikai vecumā. Izlasīju, ka viedums atnākot pēc astoņdesmit gadu sasniegšanas. Izpētīju interneta meklētājā vieduma definīciju, tapu gudrāka un sapratu, ka viedums ir zināšanas, dzīves pieredze un gudrība. Tas esot visuma likums un sirdsprāts. Ir atkal atrasts jauns mērķis, kuram tuvoties.

Dzīvē vienmēr jāsprauž jauni mērķi, un nevajag noskumt, ja tie nav sasniedzami. Galvenais ir tiekties.

Rakstītā autore :

Ieva Bērziņa, kas visu darba mūžu 56 gadus veltījusi ārsta un sociālās aprūpes vadītāja darbam.

Uzrakstījusi septiņas grāmatiņas, biezākas un plānākas par lietām, kas aizskārušas sirdi pēdējo 15 gadu laikā.

 

Komentējiet