medkursi.lv

        Autore Silvija Dimante,   supervīzore 

Izglītība: Rīgas 2.Medicīnas skola- medicīnas māsa; 1970

SDSPA “Attīstība”- Sociālā darbinieka kvalifikācija ar specializāciju medicīniskā sociālā darba pārvaldē; 2000

SDSPA “AttĪstība”,  Hamburgas Geštalta institūta  maģistra programma ( 3 gadi)- Geštaltaorientēta  Supervīzija; 2009

Darba pieredze: Medicīnas māsa- 1970-2000;

Sociālais darbinieks un sociālais  pedagogs- 2000-2002;

Ogres  sociālais dienests- Dienas  Centra vadītāja un studentu prakses supervīzore  2002-2006;

Kingstonupon Hull Barčesteras slimnīca – rehabilitācija –sociālais darbs 2008-2012;

Supervīzores un konsultanta  darbs kopienas centrā,KingstonuponHull,UK2008

 Pakalpojumu sniedzēju “izdegšana” darbā –  drauds un risinājums

    Autore Silvija Dimante,   supervīzore

   Sakarā ar straujajiem sociālajiem un ekonomiskajiem procesiem pasaulē un iedzīvotāju personīgās dzīves ekstrēmo raksturu, kā arī būtiskām darba satura un apstākļu izmaiņām dažādu profesionālās darbības nozaru speciālistu “izdegšana” darbā  iegūst arvien lielāku zinātnisko un praktisko aktualitāti.

Mūsdienu sabiedrībā ir pierasts meklēt veidus, lai uzlabotu sociāli atstumto, neizsargāto un maznodrošināto cilvēku dzīves apstākļus, lai celtu kvalitāti medicīnas aprūpē, bet maz pievērsta uzmanība pašu pakalpojumu sniedzēju garīgajai un fiziskajai labsajūtai. Sociālie darbinieki rūpējoties par citu labklājību bieži aizmirst par sevi. Profesionāļi būs sekmīgāki  un apmierinātāki savā profesionālajā darbībā, izprotot un respektējot arī savas vajadzības un atjaunojot iekšējos spēkus. Tāpēc svarīgi par “izdegšanas” problēmu, sekām un par profilaktiskajiem pasākumiem runāt un informēt darbiniekus savlaicīgi.

Profesionālās “izdegšanas” gadījumos  cieš profesionālā izaugsme, profesionālim rodas vēlme pamest darbu, notiek izmaiņas savstarpējās attiecībās gan darbā, gan ģimenē, parādās somātiskās veselības  problēmas, nereti  tieksme uz  atslābinošu līdzekļu lietošanu- alkohols, smēķēšana , narkotikas u.c

Bieži vien ir situācijas, kad sociālie darbinieki un medicīnas darbinieki ir nostrādājuši vienā darba vietā piecus, desmit un vairāk gadus  un nejūtas apmierināti. Viņi negrib un baidās iet prom no darba, jo nezina kas viņu sagaida nākotnē. Šāda situācija sevišķi raksturīga laukos, kur nav citas darba izvēles iespējas. Šī var būt profesionālās identitātes krīze. Darbs vairs nedod gandarījumu, un cilvēks nevar sevi realizēt. Krīze būtībā jau nav nekas slikts, svarīgi ir tas, kā mēs to risinām. Mums jāpieņem tāds lēmums, kas ved mūs uz izaugsmi un attīstību. Nogurums un neapmierinātība ar darbu ir tikai problēma sākumposmā. Iekšējās “izdegšanas” pazīmes ir līdzīgas depresijas izpausmēm- bezjēdzības sajūta, nogurums, grūti apvaldāmas emocijas, slikts miegs, mainās uzvedība, cilvēks norobežojas. Sākas uztveres traucējumi, galvassāpes, muguras sāpes, izmaiņas asinsspiedienā. Virsnieru dziedzeri pastiprināti izdala stresa hormonus –glikokortekoīdus, tie tiek pārtērēti un rezultātā cieš imūnā sistēma.

Šodienas situācijā “izdegšana” ir sasniegusi epidēmiskus izmērus un starptautiskie speciālisti prognozē kā vienu no lielākajām 21. gadsimta problēmām. Amerikas Nacionālās veselības un profesionālās aizsardzības institūta (NIOSII) pētījumi liecina, ka pašlaik vairāk nekā 35 miljoni cilvēku visā pasaulē sirgst ar hroniska noguruma sindromu klīniskā formā.

Pēc Vācijas pētījumiem 25% algoto darbinieku ir vienā vai otrā izdegšanas stadijā. Līdzīga situācija ir arī citās Eiropas valstīs.

Kā “izdegšanas” priekšnosacījums tiek minēta augsta psiholoģiskā  un intelektuālā slodze, atbildīgs darbs, lielas prasības, mazs sociālais atbalsts un neatbilstošs materiālais un garīgais atalgojums, kā rezultātā rodas izmaiņas profesionāļu darba spējās, kas ietekmē darba ražīgumu, kvalitāti un personas veselības stāvokli.

Viena no riska grupām, kam novērota bieža izdegšana darbā, ir sociālie darbinieki un medicīnas darbinieki. “Šo pārslodzi veicina fakts, ka klientu skaits uz vienu darbinieku ir ļoti liels. Pārslodzi rada arī pārlieku liela vēlme atrisināt klienta problēmas,” stāsta kāda sociālā darbiniece , kas atnākusi uz supervīziju.

“Mūsu darbs ir saistīts ne tikai ar klientu pieņemšanu sociālajā dienestā, bet arī ar cilvēku apsekošanu mājās, bet diemžēl mēs nezinām, kas mūs sagaidīs aiz tām aizvērtajām durvīm. Turklāt jūtam, ka mūsu darbu valsts maz novērtē. Stresu rada arī  fakts, ka mēs paši esam gandrīz tādā pašā sociālā stāvoklī kā mūsu klienti. Papildus rūpēm par to, kā palīdzēt klientiem, jādomā, kā pašiem izdzīvot līdz nākamajai algai,” stresa faktorus uzskaita supervizējamā.

Nav noslēpums par lielo Latvijas iedzīvotāju emigrāciju uz ārsvalstīm ekonomisko apstākļu dēļ. Tas  prasa katram īpašus iekšējo resursu mobilizāciju un spēku.

Supervīzora  klients pārsvarā  gadījumos ir dzīves grūtībās nonācis cilvēks, kurš saviem spēkiem nespēj pārvarēt darbā radušās problēmas, kā arī tās pārklājas ar personīgās dzīves problēmām. Ņemot vērā, ka empātija un iedziļināšanās klienta problēmsituācijā ir būtisks sociālā darba princips, darbiniekam nav iespējams izvairīties no tā saucamās ‘’sekundārās traumas’’. Uzklausot klientu problēmas, darbinieki netieši kļūst par daudzu traumējošu situāciju netiešiem lieciniekiem. Tas nereti atstāj uz darbinieku dziļu emocionālu iespaidu, izraisa dažādas jūtas  (piemēram, vainas sajūtu, trauksmi, dusmas, vilšanos utt.) ar kurām darbiniekam jāspēj tikt galā, lai viņš spētu profesionāli darīt savu darbu.

Līdzās emocionālai slodzei sociālā darba speciālistu  ietekmē arī daudzi citi darba un apkārtējās vides faktori, starp tiem, zemais darba atalgojums, sabiedrības vājā izpratne par supervīziju un  zemais profesijas prestižs, varbūt brīžiem nepietiekošs darba metožu klāsts u.c.

Lai speciālists spētu profesionāli darīt savu darbu un efektīvi palīdzēt klientam, viņam ar jāspēj tikt galā ar darba radīto spriedzi, jānodrošina nemitīga profesionālā pilnveidošanās. Viens no efektīviem veidiem, kā to darīt, ir izmantot supervīzora pakalpojumu.

Eiropā nav jomas, kur neizmantotu supervīziju. Supervīzija ir obligāta prasība, kas noteikta profesijas likumā, to  profesiju darbiniekiem, kas palīdz citiem.

Pēdējos gados līdzās supervīzijai attīstījušās citas konsultatīvās formas, kuru centrā ir darba jautājumu risināšana. Kaut gan psihoterapija, koučings, konsultācija, supervīzija ir atšķirīgas, tomēr dažkārt tās savstarpēji pārklājas. Supervīzijā pielieto vairākas supervīzijas formas- individuālo, grupas, komandas, organizācijas, kā arī koleģiālo.

Supervīzijas laikā supervizējamais konfidenciālos apstākļos gūst:

• emocionālo atbalstu;
• refleksiju par savu darbu;
• jaunu spēju un resursu atklāšanu sevī;
• izglītojas caur savu un citu pieredzi.

Latvijas supervīzoru apvienības un Latvijas supervīzoru asociācijas supervīzori, kuri ieguvuši Eiropas  līmeņa sertifikātu, sniedz supervīzijas dažādu profesiju pārstāvjiem.

Starp supervīzoriem ir speciālisti, kuriem pamata izglītība un zināšanas ir sociālajā darbā, medicīnā, psiholoģijā, pedagoģijā uc zinātnēs. Tās dod iespēju piedāvāt kvalitatīvu supervīzijas pakalpojumu visdažādāko profesiju pārstāvjiem.

Rakstu autore Silvija Dimante, Supervīzore    silvija.dimante@gmail.com

Turpmāk vēl..