Profesores Ārijas Karpovas piemiņai

Ā.Karpova

Profesores Ārijas Karpovas rakstītais  Dzīves moto :

“Aizrautīga uzticība izciestām un pārbaudītām vērtībām

 padara stipru un piesaista savējos. Aizrautība nodrošina

 dzīves plašuma un dziļuma izjūtu”.

 

 

 

Dr.hab.psych.,prof.emeritus    Ārija Karpova

SOCIĀLI  PSIHOLOĢISKĀ   AINA       (turpinājums)

lekcija Pacientu Ombuda   semināros  senioriem 2011. gadā

Līdz ar to īsi  ieskicēsim vēlīnā brieduma būtiskākās  iezīmes, kas raksturotu   ap 65 gadus jaunu cilvēku.

Šajā vecumā cilvēks vairs nav tik spēcīgs fiziski – enerģijas krietni mazāk salīdzinot ar iepriekšējo vecumposmu. Pazeminās sirds un asinsvadu un imūnās sistēmas darbības efektivitāte. Organisma šūnu dzīvīgums krītas sakarā ar šķidruma samazināšanos, kas izraisa locītavu stingumu. Novecošana skar arī  nervu sistēmas darbību, pirmkārt, krītas tās jutīgums un tas nosaka organisma reaktivitātes palēnināšanos, jutīguma izmaiņas dažādos maņu orgānos. Vairums padzīvojušo cilvēku atklāj, ka  informācijas iegūšanai nepieciešams vairāk laika (Hoyer&Plude,1980). Apmēram vienai trešdaļai senioru pasliktinās dzirde, īpasi vīriešiem (Fozard,1990). Daudziem palīdz dzirdes aparāts, tacu ne visiem, jo aparāts līdz ar runas skaņām spēcina visus apkārtējos trokšņus. Šīs sadzirdēšanas grūtības nereti  padara cilvēku aizdomīgu, noslēgtu, dažkārt šķietami neadekvātu. Pasliktinās redze, jo krītas acs zīlītes (kristāliņa) plastiskums un  grūti fokusēt skatienu uz konkrētu priekšmetu, saredzēt sīkas detaļas, izturēt pārāk spilgtu gaismu, kaut kopumā uztverei nepieciešams 2-3 reizes spēcīgāks apgaismojums. Lai arī piemērotas brilles situāciju uzlabo, tomēr aizvien grūtāk kļūst ignorēt neaktuālus blakus kairinātājus (izdalīt figūru uz fona). Praktiski bez būtiskām izmaiņām saglabājas garšas sajūtas, īpaši  labā līmenī ir salduma sajūta, kas arī ļauj vecmāmiņām būt izcilām konditorēm un kulinārēm. Kļūdas šai ziņā saistāmas vienīgi ar ožas pasliktināšanos.

Augstākie psihiskie procesi – tīšā atmiņa un uzmanība, domāšana, runa utt., ja vien nav radušās sklerotiskas izmaiņas, labi saglabājas. Daudzi pētnieki atzīst, ka  intelekts, prāta iemaņas saglabājas ilgi un ir efektīvi, krītas vien informācijas pārstrādes un mehāniskās iegaumēšanas ātrums. Tomēr funkcionē kompensējošie mehānismi, kuri palīdz saglabāt izziņas procesus ikdienai nepieciešamā līmenī. Ja dzīves laikā darbs bijis saistīts ar pastāvīgu informācijas pārstrādi un izziņas treniņu (skolotāji, žurnālisti, zinātnieki utt.), izmaiņas galvenokart skar tempu (ātrumu), bet ne būtību. To apzinoties padzīvojušie ļaudis augsti vērtē precizitāti. Lēnīgums kļūst acīmredzams, ja situācija prasa iemaņas, kuras dzīves laikā maz vai vispār nav lietotas.

Senioru gudrības augstāko pakāpi – viedību mūsdienu zinātnieku vairākums uzskata par to sevišķo domāšanas sfēru, kurā tie ir pārāki par  jaunākajām paaudzēm. Viedība ( angļu val.wisdom)  ir cilvēka kā eksperta zināšanu sistēma, kura vairāk orientēta uz dzīves svarīgāko jautājumu risināšanu, ļaujot izdarīt izsvērtus spriedumus un secinājumus, balstoties  salīdzināšanas iespēju bagātīgajā dzīves pieredzē. Viedība ir sociāli psiholoģisks fenomens (parādība) un tajā izdala vairākas zināšanu kategorijas:

  • faktu zināšanas par praktisko dzīvi;
  • procedūru zināšanas par praktisko dzīvi;
  • kontekstuālas zināšanas, kas saistītas ar personīgās dzīves notikumiem un vēsturiskajām pārmaiņām;
  • zināšanas, kuras saistītas ar dzīves vērtību relativitātes /mainīguma/ apzināšanos;
  • zināšanas, kuras ņem vērā dzīves neprognozējamo mainīgumu.

Īpaši pētīta viedības kognitīvā (izziņas) vērtība  (P.Baltes,1993), atzīstot, ka šīs zināšanas:

1)    saistās ar svarīgu un sarežģītu jautājumu risināšanu – dzīves jēga, mērķi, iespējas utt.;

2)    ir ar augstu kvalitāti vai līmeni;

3)    ir plašas, dziļas, izsvērtas un īpašās situācijās lietojamas;

4)    iekļauj prātu un labestību, augstas morāles līmeni, kas kalpo gan personīgai labklājībai, gan plašākai sabiedrībai;

5)    sasniegt ir grūti, taču ļaudis to nesējus ātri atpazīst un atzīst.

Aprakstītais viedums bieži ir vēlīnā brieduma galvenais kapitāls. Un tā kā darbaspēju saglabāšana pēc 70 gadu sasniegšanas nav retums, bet drīzāk ir masveida parādība, atliek kopt, uzturēt un likt lietā šo kapitālu.

Pieredzes  bagātais seniors, respektējot savu veselību, fiziskās iespējas un īpašos dzīves apstākļus, var veidot savu unikālo piemērošanos dzīvei, turpinot personības attīstību vēlīnajā briedumā un sirmajā vecumā. Britu psihologs D.Bromlejs aprakstījis dažas piemērošanās ievirzes, par kurām katram ir vērts padomāt.

  1. Konstruktīvā ievirze, ja seniors iekšēji līdzsvarots, mierīgs, apmierināts ar emocionālajiem kontaktiem ar apkārtējiem, kritisks pret sevi, ar humora izjūtu un pacietību saskarsmē. Viņš pieņem novecošanos kā faktu, kad jānoslēdz profesionālā karjera,optimistiski izturas pret dzīvi un uzskata nāvi par dabisku parādību bez izmisuma un žēlabām. Viņi uzticas apkārtējo palīdzībai.
  2. Atkarības ievirze raksturīga pasīviem senioriem, kuri tendēti uz atkarību no citiem. Viņiem nepiemīt augsti centieni un viņi viegli pamet profesionālos pienākumus. Ģimenes vide nodrošina viņiem drošības un iekšējas harmonijas izjūtu, tāpēc tos nemoka emocionāla nelīdzsvarotība un stress.
  3. Aizsardzības ievirze raksturo pašpietiekamus ļaudis ar “psiholoģiskām bruņām”, jo tie pilnībā aizņemti ar profesionālo darbību. Viņi atbalsta vispārpieņemtos uzskatus, izvairās paust personīgo viedokli, nemīl runāt par savām problēmām. Dzīves ārējā forma tiem svarīgāka par  iekšējiem pārdzīvojumiem. Taču viņus var nomākt bailes no nāves, kaut tie maskē savu nevarību, pastiprinot ārējo darbošanos.
  4. Naidīguma ievirze raksturīga “dusmīgajiem senioriem”, kuri ir agresīvi, aizdomīgi, nesavaldīgi un vienmēr var izteikt daudz pretenziju apkārtējiem – tuviniekiem, draugiem un sabiedrībai kopumā. Viņi nav reālisti vecuma fakta pieņemšanā, nevar samierināties ar vecumu saistītiem zaudējumiem, apskauž jaunākos, pretojas nāves neizbēgamībai un baidās no tās.
  5. Naidīguma ievirze , kas vērsta pret sevi, raksturīga senioriem ar negatīvu dzīves bilanci. Viņš izvairās no atmiņām par pagātnes neveiksmēm un grūtībām. Viņi nesaceļas pret novecošanos un pasīvi pieņem likteņa sitienus. Neapmierināta mīlestības un līdzjutības vajadzība izraisa depresiju un sevis žēlošanu. Nāvi gaida kā atbrīvošanos no ciešanām.

Protams, iespējamas šo ieviržu kombinācijas.

Senioriem piemīt vajadzība daudz laika veltīt pārdomām par to, kā pagājusi dzīve un ko vēl varētu paveikt. Mūsu plānoto nodarbību mērķis – veicināt senioru sociālo integrēšanu (iesaistīšanu) lomās un grupās, lai panāktu pozitīvu funkcionēšanu – psiholoģisku labklājību, apmierinātību ar sevi un dzīvi dažādos darbošanās veidos līdz pēdējam elpas vilcienam.

Dr.hab.psych.,prof.emeritus:    Ārija Karpova

2011.gada 4.jūlijā.

 

Komentējiet