medkursi.lv

Profesores Ārijas Karpovas rakstītais  Dzīves moto :

“Aizrautīga uzticība izciestām un pārbaudītām vērtībām

padara stipru un piesaista savējos. Aizrautība nodrošina

dzīves plašuma un dziļuma izjūtu”.

LU profesore emeritus,   habilitētā doktore psiholoģijā  Ā. Karpova

SOCIĀLI  PSIHOLOĢISKĀ   AINA   / kādā  pasaulē   mēs    novecojam/

Dabā gadalaiki mainās  nepārtraukti viens aiz  otra  no gada gadā –  cilvēka dzīvē vienu vienīgu reizi –  pavasari  nomaina  vasara, vasaru – rudens  un vēlāk iestājas ziema.   Šī vienīguma dēļ cilvēci vienmēr  interesējuši  veselības uzturēšanas  un dzīvesveida plānošanas jautājumi, lai saglabātu   dzīvessparu  un optimismu arī sirmajā rudenī un visa mūža garumā, cik katram to liktenis novēlējis.

21.gadsimta sākumā jau uzkrājušies tūkstošiem leģendu un rakstītu  darbu, kuri veltīti šim rudenim – cilvēkiem pēc 60-65 gadu sasniegšanas.

Līdzās savas dzīves pieredzei katrs var iepazīties ar literatūras un mākslas darbiem, filozofiskiem apcerējumiem, zinātniskām atziņām, kuru autori bijuši  bībeles gudrie, senie domātāji, mūsdienu rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki utt.

Un spriedumi ir tikpat dažādi, cik dažādi ir cilvēki un viņu dzīves unikālais, vienreizējais tecējums un redzējums. Mūslaiku rakstnieks Andrē Moruā atzinis, ka “vecums ir iznīdējams ieradums, kuram aktīviem ļaudīm neatliek laika”. Skan optimistiski. Latvijā izplatītākā ticība ir luterānisms, kura pamatlicējs Mārtins Luters spriedis pesimistiski: ”vecums ir dzīvā kaps”. Šie būtu galējie viedokļi.

Lai apjaustu un pārdomātu katra no mums perspektīvu, mazliet padomāsim par  cilvēka mūža garumu un kā tas mainījies gadsimtu gaitā. 12.gadsimtā Romas pāvests Inokentijs III, gudrs un cienīts vīrs, uzskatīja, ka 40 gadu vecumu sasniedz retais, bet 60-gadīgais jau ir rets izņēmums. Viduslaikos uzskatīja, ka  sievietes vidēji dzīvo līdz 30 gadiem, vīrieši – līdz 50 gadu vecumam, bet 60 gadi jau ir mūža robeža. 19.gadsimta beigu – 20.gadsimta sākuma domātāji bija daudz optimistiskāki savos spriedumos salīdzinot ar priekštečiem. Krievu fiziologs I.Tarhanovs uzskatīja par dabisku iespēju dzīvot 100 gadu ilgu mūžu, bet  vācu dabaszinātnieks J.Maiers pamatoja dzīves ilgumu – 120 gadus. Mūsdienu pasaulē japāņu, amerikāņu u.c. nāciju zinātnieki  jau saredz  normālu ilgdzīvošanu 125-150 gadus. Latvijā 20.gadsimta 80.- 90. gados katru gadu varējām saskaitīt līdz apmēram 300  simtgadnieku, kas tikai pierāda zinātnisko prognožu patiesīgumu.

Vēlīnā brieduma, saukta par gerontoģenēzi vai novecošanas periodu (dzīves vecumposmā pēc 65-70 gadu sasniegšanas) plašāka un dziļāka pētniecība pasaulē sākusies pirms apmēram 30-40 gadiem, sakarā senioru skaita krasu pieaugumu visā pasaulē, ko skaidro ar sociāli ekonomisko un medicīniski bioloģisko apstākļu uzlabošanos, īpaši ekonomiski attīstītajās valstīs. Zinātnieki vēl nav vienojušies par šī vecumposma sākumu. G.Abramova (2001)   analizējusi pazīmes, kuras ļauj uzskatīt, ka vēlīnais briedums sākas agri – jau no 36 gadu vecuma. G.Kraigs (2003) domā, ka tas sākas pēc 40 gadu sasniegšanas, vairums norāda uz 55 un 60 gadiem.  Katrā ziņā vairāk pētnieku vienprātības ir domā, ka sasniedzot vēlīno briedumu, cilvēka rīcībai nākotnē avansā ir vismaz 40 vai vairāk gadu, par kuru produktīvu izmantošanu – izdzīvošanu – izbaudīšanu jārūpējas (Cohen,2000;Kraig,2003). Grūti izvērtēt vai pārvērtēt šī garā posma nozīmi cilvēka dzīves ceļā. Katram šī dzīvesposma nozīme un jēga ir sava, atkarībā no  veselības, ģimenes stāvokļa un situācijas, materiālajiem apstākļiem, specialitātes un nodarbošanās. Sociokulturālu, bioloģiski medicīnisku u.c. labvēlīgu apstākļu ietekmē senioru skaits pasaulē joprojām palielinās, tostarp Latvija   apmēram pēc 2030.gada varētu būt lielā mērā solīdu, nobriedušu dāmu valsts. Ekonomiski attīstītajās valstīs katrs 3. līdz 5. iedzīvotājs ir seniors, Latvijā tāds ir gandrīz katrs ceturtais.

Vēlīnā brieduma pētnieki ir vienisprātis, ka sociāli ekonomisko apstākļu uzlabošanās un dažādu zinātniski tehnisko līdzekļu ieviešana tagadējām vai  tuvākajām paaudzēm palīdzēs ievērojami pagarināt mūžu, vienlaicīgi paaugstinot tā saturiskās pilnveidošanas iespējas.

Katrs grib būt vesels, gaidīts,  svarīgs, noderīgs un pieprasīts savā ģimenē vai plašākā sociālā vidē, materiāli un finansiāli nodrošināts ar plašām izziņas un izaugsmes iespējām. Katrs vēlas, lai viņa mūža darbs tiktu attiecīgi novērtēts, neatkarīgi no tā, kādas iekārtas vai vēsturiski ekonomiskā režīma laikā būtu piedzimis, audzis un strādājis, kādā armijā karojis vai partijā darbojies utt. Daudz no nosauktā cilvēks nemaz nevar brīvi izvēlēties vai kaut kā apzinīgi  kontrolēt. Tām alternatīvām, ko izvēlas un pārbauda  nācijas un cilvēce, atsevišķās personības mūžs ir par īsu. Pašapziņa un prāts liek apzināties ierobežojumus, un, “tā kā kļūdīties ir cilvēcīgi”, atsevišķais cilvēks pieņem gan pareizus (konstruktīvus) , gan nepareizus (destruktīvus) lēmumus. Kā teicis Ē.Fromms,”mēs nevaram paspēt realizēt visas mūsu potences mums atvēlētajā dzīves laikā”. Un tikai saistībā ar citiem cilvēkiem, sapratnes, draudzības un mīlestības attiecībās “ dodot un gūstot” varam cerēt dzīves pēdējā taisnē  vai līkloču ceļos kaut daļēji apmierināt būtiskākās no vēlmēm, kas arī piepildītu ar optimismu un, iespējams, darītu laimīgus.

Vienlaikus būsim reālisti – pie visoptimistiskākajām prognozēm par cilvēka dzīves laika pagarināšanu – darbojas neatceļamais likums : laiks dzīvot un laiks mirt vai citiem vārdiem – visi cilvēki tāpat kā visas dzīvās būtnes ir mirstīgi. Pazīstams senlatīņu izteiciens atgādina :”Atceries par nāvi!” un tas iekļauts cilvēces viedāko baušļu fondā. Šis fakts  ir tik  neatvairāms, ka doma par nāvi nevienam nav traucējusi dzīvot tādu dzīvi, kādu tas lielā mērā pats ir izvēlējies atbilstoši katra vecumposma prāta spējām (potencēm un tendencēm) – īpaši sākoties vēlīnajam briedumam. Nāves neatvairamības apstākļos cilvēks iegūst īpašu dzīves izjūtu, dzīvošanas garšu, aizvien dziļāk izzinot tās īsto vērtību, pārdzīvojot stingro robežu starp “būt un nebūt”. Pie kam bez mistiskām šausmām vai pārdabiskām baiļu un trauksmes izjūtām. Garā dzīve ir rūdījusi gribu, pārdzīvojumu pieredze – lielāku vai mazāku zaudējumu  pārvarēšana (zaudēt=mazliet nomirt) – likusi un ļāvusi apzināties, cik trausla un atkarīga no dažādiem atgadījumiem un sakarībām ir cilvēka dzīve. Un tomēr līdzās apjautai un zināšanām par nepielūdzamo dzīves likumu – viss dzīvais reiz izgaist – cilvēks vienmēr ir centies šo likumu “apmānīt”. Šis pašapmāns visdažādākajās formās saistīts ar nemirstības idejas valdzinošo spēku, tās neatvairamo emocionālo mirdzējumu. Daudzi rakstnieki skāruši šo tēmu, parādot mūžīgās dzīvošanas arī ēnas puses. K.Paustovskis kādā stāstā parāda, ka  nemirstība varētu vērsties lāstā pār cilvēci. Dž.Svifts ieved Guliveru salā, kuras iedzīvotāji ir nolemti mūžīgai dzīvošanai, taču cieš no tā un apskauž mirstīgos. Lai cik bēdīgas un pretrunīgas  nebūtu mūžīgās dzīves iespēju prognozes, cilvēces vēsture liecina par ļaužu nerimstošām alkām dzīvot mūžīgi – uz zemes, debesīs vai cilvēku prātos.

Filozofs B.Spinoza, apspriežot “brīvā cilvēka” (un brīvdomāšana ir vēlīnā brieduma  vecumposma būtiska iezīme)  problēmu, parāda reālistisku un gaišu ceļu, kura izvēle katram pa spēkam. Brīvais cilvēks ne par ko tik maz nedomā, kā par nāvi. Brīvā cilvēka gudrība pastāv ne domās par nāvi (slimībām, zaudējumiem, neveiksmēm utt.,padodoties depresijai, apātijai, skaudībai, nenovīdībai utt.) , bet par dzīvi (iespējām, resursu avotiem utt.) – ilgu, pilnvērtīgu, sev un ļaudīm par prieku un iedvesmu – un par visu to, kā šādu dzīvi veidot, attīstīt, celt, uzturēt. Edvards Dīners, viens no mūsdienās attīstāmās pozitīvās psiholoģijas pamatlicējiem, ir jautājis, kas padara mūsu dzīvi garāku un kur atrast spēku dzīvot. Viņš arī atbildējis, ka rezultātu ietekmē citu cilvēku sniegtais atbalsts un iedrošinājums, laimes izjūtas biežums, spēja piedzīvot transcendenci, tas ir, spēja uz garīgiem pārdzīvojumiem un optimālo pieredzes gūšanas prieku (G.Svence,2009). Daudz no tā ir katra cilvēka paša prātā un rokās.

Turpmāk vēl…