Informētās piekrišanas problemātika, sniedzot ārstniecības pakalpojumu 2. raksts
Atslēgvārdi: Anda Valdmane, Ārstniecības riska fonds, informētā piekrišana, kaitējums pacientiem, kompensācija par nekvalitatīvu ārstēšanu, nekvalitatīva ārstniecība
Anda Valdmane tiesību zinātņu maģistra grāds jurisprudencē, profesionālā jurista kvalifikācija.
Pacientu tiesību likums nenosaka obligātu informētās piekrišanas rakstveida formu. Medicīnas tiesību juristi skaidro šo nosacījumu ar viedokli, ka tādējādi informētās piekrišanas rakstveida forma būtu nepieciešama ikvienā situācijā, kur pacientam tiktu veikta jebkura ārstnieciska manipulācija. Šādam viedoklim var piekrist, jo piekrišana ārstniecībai tiek dota gan mutvārdiem, gan ar darbību- piemēram, sniedzot roku medicīnas māsai, kura gatavojas paņemt no vēnas asins paraugu, gan rakstveidā- parakstot piekrišanas ārstniecībai veidlapu. Tomēr, tiek norādīts, ka ja tiek paredzēts plānveida veselības aprūpes pakalpojums, ir nepieciešams informēto piekrišanu noslēgt rakstveida formā. Arī pacientam pietiek laika iedziļināties nosacījumos, kā arī- uzdot sev neskaidros jautājumus ārstniecības personai
Civiltiesību izpratnē, kad tiek konstatēts darījuma dalībnieku gribas īstuma defekts, pastāv iespējamība, ka darījums nav spēkā. Šādus gribas defektus nākas arī konstatēt, kad tiek noslēgts klasiskais līgums starp pacientu un ārstniecības personu par ārstniecības pakalpojuma sniegšanu. Ja informētās piekrišanas būtība sevī ietver neverbālu, piemēram, sniegt roku, lai māsa paņemtu asinis analīzēm, informācijas iegūšanu, izpratni par sagaidāmā notikuma- ārstniecības gaitu, kā arī pacienta autonomijas- brīvprātības principu, atsevišķi gadījumi, kad pēc veiktās ārstniecības pacients vēršas tiesību sargājošajās institūcijās, par to neliecina. Rodas šaubas vai pacients ir tiešām sapratis visu sniegto informāciju informētajā piekrišanā, ko apliecinājis ar savu parakstu. Nereti arī informētās piekrišanas nosacījumi nav pietiekoši konkretizēti-bieži iztrūkst pietiekama informācija par paredzamajiem riskiem ārstniecības laikā. Informētā piekrišana sastādīta sarežģītā juridiskā terminoloģijā, kas pacientam ir grūti uztverama, kā arī- informētā piekrišana satur pārāk daudz organizatoriska rakstura informācijas, un pacients nespēj uztvert būtiskas detaļas konkrētajā dokumentā.
Civillikuma 1427.pants paredz darījumā spēkā esamību, ja divpusējam vai vairākpusējā darījumā tiek panākts visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Neizdarot skrupulozu izskaidrošanas darbu par paredzamo ārstniecību pacientam, nav īsti saprotams kādas saistības uzņēmusies arī ārstniecības persona.
– Vai ārstniecības persona uzņēmusies pacientu ārstēt, vai izārstēt, ņemot vērā ārstniecības pakalpojuma kā atlīdzības līguma jēgu, gadījumos, kad pakalpojums tiek sniegts par maksu?
– Vai pacients ir saņēmis to, ko viņš sākotnēji domājis- panākts sākotnēji domātais pakalpojuma„efekts”?
– Vai informētajā piekrišanā ir fiksēti visi hipotētiskie rezultāti- prognoze, kas sagaidāma no ārstniecības pakalpojuma?
– Vai nav vērojamas pušu gribas īstuma defekta pazīmes?
– Ja nav sākotnējā cerētā rezultāta, tad kas tieši ir panākts?
Civiltiesiskā atbildība tiesību subjektiem rada saistības, kuras izriet no līgumiskajām (ex contractu) un ārpuslīgumiskajām (ex delictu) attiecībām. Dokumentāli nefiksējot ārstniecības pakalpojuma iespējamo gaitu informētās piekrišanas veidā, kā arī- saņemot savādāku rezultātu, kā iepriekš cerēts, tiesību subjektiem-pacientam un ārstam bieži rodas ex delictum saistības, kas nebūtu noticis, ja puses iepriekš savstarpēji būtu sīki un konkretizējoši vienojušās par rīcību un iespējamajiem riskiem, kas saistīti ar ārstniecības pakalpojumu. Nepietiekoša uzmanība informētās piekrišanas izdarīšanai ārstniecībā apšauba līgumslēdzēju pušu brīvprātības principu.
Veselības Ministrija paredzējusi novirzīt vienu miljonu latu nodokļu maksātāju naudas kompensāciju izmaksām par pacientiem nodarīto kaitējumu, kas radies nekvalitatīvas ārstniecības rezultātā. Šāda summa tiek paredzēta tikai Ārstniecības riska fonda darbības sākumā, turpmākās naudas apjoma korekcijas izdarot atbilstoši kompensācijas kopējās summas gadā korekcijām, atbilstoši, konstatēto kaitējumu pacientiem, dinamikai turpmākajos gados. Pieaugot pacientu skaitam, kuri potenciāli varētu būt kompensācijas par nekvalitatīvu ārstniecību saņēmēji, valsts būs spiesta kopējo kompensācijas summu palielināt. Viens no veidiem, kā šādu situāciju ir iespējams novērst-skaidri un saprotami nosacījumi informētajā piekrišanā, sniedzot medicīnisku pakalpojumu. Šī jautājuma pastiprināta pētīšana ir valsts, sabiedrības un jebkura indivīda interesēs.