medkursi.lv

       Anda Valdmane tiesību  zinātņu maģistra grāds jurisprudencē, profesionālā jurista       kvalifikācija.

Normatīvo aktu izstrāde par pacienta kā veselības aprūpes pakalpojuma saņēmēja tiesībām sākās ar ANO Ģenerālās Asamblejas 1948.gada 10.decembrī pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Deklarācijas preambulā konstatēts, ka „cilvēktiesību necienīšana un nicināšana noved pie barbariskiem aktiem, kas ir smags pārkāpums pret cilvēces sirdsapziņu”. Balstoties uz deklarācijas 3.pantā pausto, ka katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību, valstis ir spērušas nozīmīgus soļus indivīda tiesību aizsardzībai medicīnas jomā.

Definējot pacienta tiesības kā cilvēktiesības, pasaules medicīnas tiesību speciālisti atbalsta principu, ka cilvēka ķermenis ir neaizskarams. Proti, tikai cilvēka paša ziņā ir ļaut vai neļaut izdarīt medicīniska rakstura manipulāciju ar savu ķermeni. Šī tēze ietver sevī ne tikai informāciju par konkrēto ārstniecības veidu, manipulācijas tehniku, izmeklēšanas metodi, bet paredz saņemt cilvēka, šajā gadījumā pacienta piekrišanu jebkurai darbībai, kas tiek vai tiks veikta viņam medicīniska rakstura darbības ietvaros, atstājot viņa paša ziņā pieņemt vai nepieņemt lēmumu, kas balstīts uz ārstniecību.

1989.gada 20.novembrī Eiropas Padomes dalībvalstis vienojās turpmāk ievērot Konvenciju par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā. Šīs konvencijas preambula pauž skaidru un nepārprotamu nostāju cilvēka cieņas aizsardzībai : tā kā bioloģija un medicīna attīstās paātrinātā tempā un rodas sadarbība starp tautām un valstīm, cilvēku nepieciešams cienīt gan kā indivīdu, gan kā cilvēku dzimtas pārstāvi; jāveicina apziņa, ka nepareiza un ļaunprātīga bioloģijas un medicīnas izmantošana izraisa cilvēka cieņu apdraudošu rīcību.

Pēc Veselības inspekcijas datiem, pamatoto iesniegumu skaitam, kad iedzīvotāji sūdzas par ārstniecības kvalitāti ir tendence pieaugt. Veselības inspekcija, veidojot projektu Pacientu tiesību likuma grozījumiem Ārstniecības riska fonda darbībai, un, vadoties pēc statistikas datiem par visaugstāko sūdzību īpatsvaru par atsevišķām speciālistu grupām, apzinājusi speciālistu loku, kuru ikdienā ir vērojama visaugstākā konflikta iespējamība starp pacientu un ārstniecības personu. Riska grupu iedalījums skaidri parāda, ka visaugstākā domstarpību iespējamība ir specialitāšu grupām, kuras nodarbojas ar invazīvās ķirurģijas ārstniecības metodēm: ginekologi, ķirurgi, zobārstniecības speciālisti. Veselības inspekcija publiskajā pārskatā norāda: Analizējot iesniegumus par veselības aprūpes pakalpojumu veidiem, visvairāk pamatoto iesniegumu veselības aprūpes jomā 2011.gadā bijis par zobārstniecību. No izskatītajiem 37 iesniegumiem 18 tika atzīti par pamatotiem. Visbiežāk tika saņemtas iedzīvotāju pretenzijas par protezēšanas jautājumiem. Savukārt, par pamatotiem atzīti 36,1% izskatītie iesniegumi par ginekoloģiju un dzemdniecību (izskatīti 36, pamatoti 13). Kā cēloni šādam sūdzību pieaugumam, Veselības inspekcija min, ka „…atsevišķas grūtnieces neuzskata par nozīmīgu un neinformē ārstniecības personas par ieradumiem, bērnībā pārslimotām saslimšanām, hroniskām saslimšanām vai lietotiem medikamentiem. Grūtnieces veselības stāvokli un augļa veselības stāvokli var ietekmēt  vai pat izraisīt augļa bojāeju nepietiekami precīzi noskaidrotas grūtnieces saslimšanas, infekcijas, mātes un tēva ģenētiskie riski un grūtnieces kaitīgie ieradumi”. Jānorāda, ka Pacientu tiesību likums uzliek par pienākumu pacientam informēt ārstu par savu slimību anamnēzi.

Saskaņā ar Ārstniecības likuma 36.pantu, ārstniecības persona ir atbildīga par izraudzītās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām. Savukārt, ārstniecība, kā nosaka Pacientu tiesību likums, ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Pacientam ir tiesības pirms informētās piekrišanas došanas uzdot jautājumus un saņemt atbildes.

Daudzus gadu desmitus medicīnā tika kultivēts viedoklis, ka ārsta teiktais pacientam ir jāpieņem bez ierunām, citiem vārdiem- tika realizēts paternālais tiesību modelis starp konkrētiem tiesību subjektiem-ārstniecības personu  un pacientu. Šobrīd, kad Pacientu tiesību likums ir spēkā jau vairāk kā divus gadus, šādu saistību pieņēmums ir apšaubāms. Likums skaidri definē, ka informētā piekrišana ir pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm, savukārt. Civillikuma 1434.pants nodala situācijas, kad piekrišanu darījumam tiek dota ne vien pirms attiecīgās darbības, bet arī tad, kad to uzsāk, un pat vēlāk; pēdējā gadījumā to sauc par apstiprinājumu. Šos Civillikuma panta nosacījumus var attiecināt uz informēto piekrišanu , kad pacientam tiek sniegta vai nu plānveida, vai arī neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Pēc Veselības inspekcijas sniegtā pārskata, vērojams, ka ļoti bieži iedzīvotājiem rodas iebildumi par plānveida kārtībā sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem. Jau 2010.gada nogalē tika aktualizēts jautājums par nepieciešamību plašāk attīstīt medicīnas tūrismu, dodot iespēju Latvijas ārstniecības iestādēm lielākā skaitā sniegt medicīniska rakstura pakalpojumus. Līdz šim jau ir izveidots ārstniecības iestāžu saraksts, kurš šādus pakalpojumus ārvalstniekiem Latvijā sniedz, pakalpojumu izklāstā norādot uz  ambulatora vai plānveida medicīniska pakalpojuma pieejamību šajās ārstniecības iestādēs. Vienlaikus, katra no šīm ārstniecības iestādēm izstrādā nosacījumus informētās piekrišanas pilnveidošanai. Savukārt, vēl aizvien sastopamas ārstniecības iestādes, kuru izstrādātie dokumenti, kur tiek noslēgta vienošanās starp ārstniecības personu un pacientu ir nepilnīgi, pacientam nesaprotami, bezjēdzīgi attiecībā uz informētās piekrišanas kā dokumenta sākotnējo mērķi. Sastopamas ārstniecības iestādes, kuras, veicot apjomīgas plānveida ķirurģiskas manipulācijas, neuzskata par vajadzīgu izstrādāt informētās piekrišanas rakstisku apliecinājumu vispār.

Turpmāk vēl