medkursi.lv

Tālākizglītības kursu programmas  “Bērnu aprūpes psiholoģiskie un pedagoģiskie aspekti” izdales materiālu fragments

Audzināšana labajam

Neatkarīgi no tā, vai audzinot cenšamies palīdzēt dzīvot vai veidot par noderīgu sabiedrības locekli, tās pamatievirze ir audzināšana labajam. Cilvēka dzīve ir veltīga, ja viņš ik mirkli neizšķiras darīt labo.

Veidojot bērnu māju, rīcības brīvība, ko Montesori dod bērnam, ir saskaņā ar to, ciktāl spēj izpausties bērna patiesā būtība. Kad bērns ierodas bērnu mājā, viņa uzvedībā var novērot novirzes, kurām var būt dažādi iemesli. Viens otrs bērns ir orientējies uz aizstāvēšanos, viņš ir bijis apspiests,  mājas vidē nav varejis sekot savām veselīgajām tendencēm, nav atradis ar ko pabarot savu garu. Viņš nav atradis iespējas mērķtiecīgi darboties, koordinēt garu un kustības. Viņa darbošanos pārtrauca, viņam neļāva, un viņš aizbēga no realitātes maldīgās fantāzijās. Nesakārtotas kustības, nepietiekams kontakts ar realitāti vai sakāpināta velme atdarināt bērnam nereti raksturīga jau triju gadu vecumā. Cilvēka sākotnējo dabu it kā maska aizklāj daba, kas vērsta uz aizstāvēšanos un netiecas pēc labā. Svarīgākais audzinātājas uzdevums ir atsķirt bērna patieso aktivitāti atšķirt no neīstas, nesakārtotas un iekustināt viņa labo ES. Nav jābaidās sagraut to, kas nav labs, mums jābaidās, ka sagrausim labo. Spēja atšķirt  labo no ļaunā ir kā lukturis, kas mums jātur rokā, lai izgaismotu sev tumšo kārtības ceļu, kas ved uz pilnību. Montesori parāda, kā bērns caur nekārtību nonāk pie kārtības un normalizēšanās, ja viņam palīdz laba vide, atbilstoši izglītības līdzekļi un audzinātāja.

Ar praktiskās dzīves vingrinājumu  palīdzību  un darbojoties ar “Montesori materiālu” bērns nomierinās, pārvar novirzes un sāk pievērsties realitātei un sevi tai piesaistīt. Audzināšana bērnībā domāta tam, lai nodrošinātu veselīgus pamatus bērna psihiskai izaugsmei. Nav jēgas, skaidro Montesori, audzinātāja palīdzību virzīt uz atsevišķām bērna kļūdām un novirzēm. Audzinātājam uzmanība jāpievērš vienkāršajam un veselīgajam un jāpalīdz bērnam nodarboties ar labām lietām. Bērnu mājā un skolā jāvalda tādai atmosfērai, kas veicina labo. “Jā” paklausībai ir brīvā darba izvēles mērķis. Montesori uzsver, ka paklausība seko sadzirdēšanai un nav saistīta ar piespiešanu. Mazs bērns sākumā vēl nespēj paklausīt. Paklausību var uzskatīt par individuālās gribas augstāku formu. Kad bērns sevi sakārtojis, viņš spēj paklausīt, viņa dvēsele it kā pamostas tam, lai klausītu audzinātājai, kurai tā liek no jauna apzināties savu atbildību. [121.- 124.]

Audzinātāja pamatnostāja

Montesori skatās uz audzinātāju kā tādu, kurš palīdz bērnam dzīvot, kurš atzīst, ka bērns ir dzīva būtne, kas attīstās sava Elan vital vadībā, bet ir atkarīgs no līdzcilvēka palīdzības. Audzinātājs ar savu gribu atkāpjas iekšēji vadīta bērna, tā mostošās dvēseles un bērnā snaudošo spēku priekšā, kuri tam liek veidot savu personību, darbojoties ar lietām apkārtējā vidē. Montesori pirmajos nepārtrauktas augšanas dinamikas gados akcentē “pa pēdām ejošo audzinātāju”.

Audzinātāja  bērnu mājā pievērš uzmanību vides sagatavošanai bērniem, rūpējas par kārtību tajā un visu lietu samērību. Viņa nedrīkst aprobežoties ar kādas spēles vai mācību tēmas sagatavošanu un labām lekcijām. Ir patiesi jādzīvo līdzi visam šajā bērnu dzīves jomā.

Attiecībā uz mazākiem bērniem audzinātāja nostāja kā palīdzība dzīvot izceļas vairāk, nekā pie lielākiem bērniem, jo mazie ar vārdu palīdzību attīstās mazāk, nekā darbojoties un tiešā saskarsmē. Jo jaunāki bērni, jo vairāk to attīstībai nepieciešama darbošanās, kas iesaista bērnu kustības, vingrina un pārvērš par gara orgāniem tā sajūtas. Audzinātājs atkāpjas un atkāpjoties labāk redz bērnus. Kas grib kaut ko saskatīt, tam jāaizmirst pašam par sevi. Personiskās esības īpatnība ir tā, ka cilvēks iegūst savu ES, ja atsakās no sevis. Katrs audzinātājs, sagatavodams vidi bērniem un skolēniem, gādājot par atbilstošām lietām un iepazīstinot ar tām, rada ne tikai ārējo vidi, bet rada arī iekšējo telpu, kurā gaidīts jūtas bērns. Bērns jūt, ka viņu pieņem, atzīst un ar cieņu izturas pret viņa darbošanos. Pieaugušais  sargā bērna rotaļu telpu, mudina audzēkņiem meklēt pašiem sevi. Bērns iegūst drošību un spēj izpausties. Cilvēkam kļūt brīvam pirmām kārtām palīdz nevis ārējie līdzekļi un iespējas, arī ne apspiešanas likvidēšana; brīvībai svarīgākais un neaizstājamākais ir otrs cilvēks, ar kuru veidojas draudzīgas attiecības. Pedagoģiskā nostāja, kādu to redz Montesori, nozīmē , ka audzinātājs uzņem audzināmo cilvēku sabiedrībā un audzināmais atrod tur dzīves iespējas un savu uzdevumu. Cilvēka gars tiecas pēc neatkarības, tā ir bērna attīstības mērķis no brīža, kad viņš neapzināti sāk kaut kam pretoties, sāk pats ģērbties, grib pats ēst, un tā līdz pat darbam skolā. Audzinātāja galvenais tikums ir pacietība, spēja gaidīt, cerēt, neļauties dusmām un niknumam. Audzinātājai raksturīga atkāpšanās bērna noslēpuma priekšā. Viņa cenšas aiz bērna sekundārās dabas ar tās novirzēm atklāt bērna patieso, primāro dabu. Cilvēka daba bērnā rāda audzinātājam ceļu.

“Montesori pedagoģija”, Helēne  Helminga,  Apgāds Jumava,  2006.