Vecums nenāk viens… Grāmatas atvēršanas svētki Tirzas Aprūpes namā II raksts
Atslēgvārdi: ārste Ieva Bērziņa, dzīves kvalitāte mūža nogalē, Tirzas veselības un sociālās aprūpes nams, vārda nozīme veco ļaužu aprūpes procesā
Doma rakstīt par vecumu radās Tirzas Sociālas un veselības aprūpes namā, kur nu jau desmit gadus strādāju par vadītāju. (līdz tam ēkā darbojās viena no mazajā lauku slimnīcām.)
Mieru mūsu ēkā liekas sargā trīs ceļmalā augoši dižbērzi, kas te iestādīti kādus simt gadus atpakaļ. Tie kalpo par nama simbolu un iedrošinātāju šeit ierasties varbūt uz visiem laikiem, un ik rītus aicina ļaudis pavērties, kā šūpojas zaru vingrās rokas: vai tās satraukti līgojas vējos un reizēm izmisīgi pretojas vētras auriem, vai arī zari rāmi un bezrūpīgi šūpojas pavasara smaržīgo lapu skavās un auklē arī kādu putna bērnu, vai mirdz sarmas vizuļos ziemās. Tirzas upe pie Aprūpes nama līkumo rāma un nesteidzīga, tāpat kā norises namā, kad liekas visi darbi padarīti un dzīves straume tikai nes un nes…Namā pajumti ik dienas atrod vidēji 22 darba nespējīgie ļaudis. No 2009. gada esam izveidojuši pie Aprūpes nama Veselības punktu, kurā sniedzam palīdzību arī pagasta cilvēkiem un visiem, kas griežas ar ārsta nozīmējumu uz procedūru. Mūsu iemītnieku ģeogrāfija ir plaša, tātad esam pietiekoši populāri. (te mīt arī rīdzinieki, jo cenas pie mums ir zemākas nekā galvaspilsētā)
Dažādi tautā sauc veco ļaužu namus: sākot no nievājošā – nabagmāja un beidzot ar oficiāli lietoto – aprūpes nams, pansionāts. Latvijā dotie skanīgi šo iestāžu nosaukumi: Saulstari, Novakare, Pēcpusdiena, saulainais ceļš un mūsu variantā Doktorāts, kas liecina, ka dzīvei te nav beigas, bet iespējamas arī cerīgas un visādi slavējamas pārmaiņas, arī atveseļošanās. Galu galā jau katrs pārliecinās, ka svarīgs nav nosaukums, bet gan iestādes saturs, ko nosaka un uztur šeit strādājošie un dzīvojošie cilvēki un noskaņojums, pārkāpjot slieksnim. Ļaudis, kas piedomā pie tā cilvēka mūža posma, kas jāvada šinīs sienās, gan nojauš, ka te ir tā pirmspēdējā pietura ceļā uz to pašu mākoņmāju, bez kuras neviens cilvēks nav palicis nedz arī no turienes atgriezies. Gribam mēs to vai negribam, bet esam visu mūžu ceļā uz Aizsaules dārzu – un mūs pavada cerība, ka tur ir atpestīšanas vieta no visām dzīves grūtībām, slimībām un dzīves noguruma. Reliģiozajiem cilvēkiem nenoliedzami ir vieglāk tikt pāri dzīvības un nāves slieksnim nekā pārliecinātiem ateistiem. Ikdienā ļaudis par to nedomā, neiedziļinoties dabas likumsakarībās, un tikai dzīves saulītei slīdot uz vakara pusi, sevi pieķeram pie domām par lielo dabas likumu – dzīvības un nāves robežas pārkāpšanu.
Aprūpes namā satiekam arī mūža novakares it kā pēkšņi pārsteigtos, kas tāpat kā vairums ļaužu aktīvajā dzīves posmā nav domājuši par vecuma nenovēršamību. Pārkāpjot aprūpes nama slieksnim, daudzi krīt izmisumā kā bērni, izjūtot neskaidras bailes no nezināmā. Vienus kā vientuļus un bez apgādnieka un tuva rada gala palikušos namā ievieto pašvaldības, kas bieži zobus sakodušas gadiem maksā ne mazas summas, apliecinot, ka neviens mūsdienu sabiedrībā nepaliek bez sociālās palīdzības, arī tad, ja dzīves pienesums sabiedrībai bijis visai pieticīgs. Citus aprūpei atved gādīgie un ne vienmēr pārtikušie piederīgie, jo vairākumā gadījumu nav citas izejas: pašiem darba dzīve ārpus mājas, un vecais cilvēks, viens dzīvokļa četrās sienās atstāts, var reizēm izrādīties kā bezpalīdzīgs bērns gan nokrītot un laužot kaulus, gan vientulībā jūkot prātā. Ir vēl viena kategorija senioru, kuriem pašiem mūža darbīgajos gados ir izdevies iekrāt pietiekami, lai vecuma galu pavadītu svešu ļaužu aprūpē un tādejādi justos daudz – maz neatkarīgi. Ak, cik tādu tomēr ir maz! Mazās pensijas neļauj būt neatkarīgam no ģimenes, kurai pietiek savu problēmu un ne vienmēr ir pienācīgi apstākļi un laiks vecā cilvēka uzturēšanai. Aprūpes nams vairumā gadījumu nodrošina tikai cilvēka primārās vajadzības: uzturu, jumtu virs galvas, tīrību. Bieži mājas dzīves ieradumi velkas līdzi, šeit trūkst tikai tāda nieka kā dvēseles komforta, piederīgo vai bijušo līdzcilvēku klātbūtnes vismaz svētku reizēs. No ilgu pilniem skatieniem liekas spētu nodilt logu un durvju ailes, jo acis tik bieži veras uz to pusi, no kurienes gaida savējos…Kamēr vien darbojas prāts…
Nonākusi šinī vidē kā iestādes vadītāja esmu nu jau vairāku gadu garumā izgājusi savdabīgo praksi, pārtopot no ārsta par sociālās aprūpes iestādes vadītāju. Kā bērns vispirms mācās burtus un liek tos kopā līdz iemācās salasīt un saprast jēgu, tā arī personāls, strādājot ikdienā paredzētos darbus, mēģinu saprast to, par ko agrāk bijusi tikai nojausma: – Jā, paties`! Vecums ne vienmēr ir patīkama sildīšanās mūža veikuma piesaulītē! Tas nav nekāds sods, bet nav arī nekāds apbalvojums. Laikam ejot, esmu visās aprūpes lietu peripetijās jau pabijusi kā saka – vai līdz ausīm, un arī vērtību mērs kļuvis citāds nekā ārsta darbā. Esmu pārliecinājusies, cik grūti saprast to, kas notiek vecā cilvēka sirdī un prātā un tikai speciāli apmācīts cilvēks, kas pārzina gan slimības, gan veselības problēmas un aprūpes specifiku, var veikt šādu darbu. Vajadzīga liela cilvēkmīlestība. Viss ir jāizgaršo, jāapjauš un jāizjūt uz savas ādas, lai saprastu te notiekošo un zinātu, kā rīkoties konfliktu reizēs un apjaust, ka paša vecums pienāks ne saukts, ne gaidīts… Vieglāk jau būtu – mazāk iedziļināties un nepielaist daudz ko tuvu pie sirds. Staigāt ar svešu plecos uzkrautu nastu nemaz nav tik viegli, sevišķi, ja svešās nastas arī agrāk spiedušas plecus un sirdi. Tomēr visām lietām ir divas puses – gaišā – optimistiskā un pesimistiskā – tumšā. pieturamies pie gaišākās un mēģinām pozitīvo dot arī citiem, saprotot, ka tā ir vieglāk visiem un visupirms – arī pašiem aprūpes darba veicējam. Ir tāds teiciens, ka vecums nenāk viens un taisnība vien ir, jo vecuma pavadoņi bieži nav tie labākie un patīkamākie ceļa biedri. Protams, gadās izņēmumi. Tāpat kā bērns nav pieaudzis cilvēks miniatūrā, arī vecais cilvēks nu nepavisam nav tikai ar gadu nastu kā apbalvojuma ordeni pie krūtīm, tikpat ņiprs un domājošs, kā brieduma gados. Dzīves dzirnavas daudzus mūsu tagadējos aprūpējamos pamatīgi malušas, pārmalušas un izmainījušas. Ieradumi un slimības, vecuma īpatnības darījuši savu, un mūža gala pēdējais cēliens daudziem izvēršas par visai nepatīkamu pārdzīvojumu. Ar to gan nākas samierināties, galu galā apjaušot, ka tāpat kā no ēnas saulainā laikā arī no dzīves vecuma gala nav iespējams izbēgt. Kā padarīt to tīkamāku? Kā pieņemt vecumu? Aprūpes nama darbinieku it kā netiešs pienākums ir uzturēt labu noskaņojumu. Darba laiks ir paredzēts aprūpējamā apkopšanai, paēdināšanai, sasildīšanai un tas ir arī sarunu laiks. Vārds var mierināt un vārds var arī sagraut. Psihoemocionālais komforts reizēm šķiet vērtīgāks nekā tīra gulta un garšīgs ēdiens. Ne vienmēr izdodas uzturēt to labo omu, pēc kuras tiecas katrs. Neveiksmes piemeklē tāpēc, ka ļaudis ir tik dažādi pēc sava rakstura un dzīves pieredzes. Tas, ko runājam ar bijušo skolotāju, nederēs tādam cilvēkam, kurš pazaudējis spēju spriest, nodzēries un nav aktīvās dzīves laikā dzīvē izlasījis nevienu grāmatu, pat ne kalendāru, un nu, beidzot ieradies aprūpes namā saņemt to, kas liekas viņam pienākas kā ordenis pie krūtīm. Ir arī tādi cilvēki! Vieni mūsu aprūpējamie izrādās sirds gudri, pašpārliecināti un gudri cilvēki, no kuriem paši varam daudz iegūt, citi pavisam pretēji – uzstājīgi un bez gala prasīgi, bieži apātiski, neadekvāti, ir visādi, arī alkohola apsēstie. Taču visi, pārkāpjot nama slieksni, kļūst mūsu klienti un ievietoti aprūpe, kā tagad moderni saka, pirkt sociālā aprūpes nama pakalpojumu. Attiecības reizēm veidojas ļoti grūti. Ir speciālas medicīnas nozares, kas pētījušas veco cilvēku psihiskās un mentālās īpatnības, fizioloģiskās norises, tomēr ne jau viss dzīvē notiek pēc grāmatām. Katrs gadījums ir atsevišķs īpašs, un daudz ko nospēlē arī nojauta, kas balstās uz zemapziņu un pat instinktiem. Vajadzētu ikvienam, vēl možam un jaunam esot, rēķināties, ka vecums ir aiz kalniem, tomēr tas ir dzīves ieprogrammēts. Tikai tie, kas aiziet aizsaulē jauni, nepiedzīvo vecumu. Zūdot patriarhālajām ģimenes attiecībām un atdaloties no ģimenes agrā jaunībā, zūd daudzas, agrāk tik pierastās attiecību saites, kad zem viena jumta dzīvoja vairākas paaudzes. Nesen kāda sabiedrībā pazīstama rakstniece man kā, starp citu, ievaicājās: ,,Kādas jūs gribētu vai iztēlojaties savas bēres?” Es no šī tiešā jautājuma samulsu. Par to nav nācies domāt arī man. Tātad arī es neesmu gatava, ciešā tuvumā ar vecajiem cilvēkiem dzīvodama, un varbūt arī minētā rakstniece par to nopietni nedomā. Tomēr reizēm der padomāt! Lai darītu skaidrāku to mūža posmu, kas seko mums kā ēna no pat piedzimšanas, arī veltītas manas pārdomas. Katra jauna diena aprūpes namā atnāk ar rīta ausmu un diena nobeidzas ar zvaigžņu mirdzumu debesīs vai apmākušos un tumšu debesjumu. Te nav cietums, te neiesloga uz noteiktu termiņu, te rit viena dzīves daļa, kurā arī jāmeklē prieks un ikdienas patikšana. Kādā rudens dienā dzejolītī sarindojās vārdi, kas saderas ar iepriekš teikto:
Klāt rudens rēns, jau aizslīd dzērvju kāši,
Un salnas pirksti ziedus kniebj.
Tik Miķelīši, saules sasmēlušies,
Vēl karaliski zied, un biti aicina un galvas nenoliec.
Kā Miķelīši iesim pretī gadu salnām,
Un arī sniega pārslas uzņemsim ar prieku!
Ir arī ziemai skaistums savs, tāpat kā vecums nāk ar mūža balvu.
Ir ziema pārdomu un jauna pavasara gaidīšanas laiks.
Ja Dievs vēl dos…Mēs tiksimies. Ja nē, tad Aizsaulē tu mani sameklē!
Tur laiks būs apstājies, un piederēs mums mūžība…
Jaukākais, ko gaida mūsu aprūpējamie, ir dažādie kultūras pasākumi, pašdarbnieku koncerti. Šeit svinam dzīves jubilejas, saldinot ikdienas pelēcību. Par šīm gaišajām dienām liecina foto albūmos sakārtotās fotogrāfijas. Par tradīciju kļuvusi arī draudzes locekļu un mācītāju viesošanās. Tas ir nenovērtējams sniegums, jo garīgums un uzmundrinājums ir labākās zāles vecuma galā. Nekad neteiksim: ,, Es tur nekad nenonākšu!” Nekad nesaki- nekad! Mainās laiki, mainās attiecības sabiedrībā un ģimenēs. Viss mainās un daudzreiz arī uz labu.
No visa pārdzīvotā, strādājot par Aprūpes nama vadītāju, radies romāns Vecums nenāk viens, kas manā radošajā biogrāfijā ir pēc skaita ir septītais. Paldies Aprūpes nama personālam, kas palīdzēja satvert ķimerīgās domas ar savu aprūpes dienasgrāmatu ierakstiem! Paldies maniem draugiem, kas neskopojās ar padomiem un ziedoja savu laiku sadarbībai, pārlasīšanai un uzmundrināšanai!
Grāmatu izdod Vītola izdevniecība Gulbenē.
Ārste un rakstniece Ieva Bērziņa