Saskarsmes īpatnības intervējot un aprūpējot vecāka gadagājuma cilvēku

handsSaskarsmes īpatnības intervējot un aprūpējot vecāka gadagājuma cilvēku:

  • Intervijai izvēlas pacientam piemērotu laiku, par to savlaicīgi vienojoties, jo vecajam cilvēkam svarīgi savlaicīgi sagatavoties (sameklēt brilles, aiziet uz tualeti, piecelties no gultas, nomazgāties,
  • intervijas sākumā jāiepazīstina ar sevi, saviem pienākumiem pacienta aprūpē. Laiks, ko ieguldīsim sarunas sākumā, lai nodibinātu labvēlīgas attiecības, atmaksāsies vēlāk ar pacienta uzticību un vēlmi sadarboties. Personālam nepieciešama identifikācijas zīme, uz kuras lieliem burtiem redzams vārds un amats, lai vecais cilvēks varētu izlasīt, kas ar viņu runā;
  • interviju un pacienta izmeklēšanu veic aprūpes sniedzēji visbiežāk vienatnē ar pacientu.Vecais cilvēks labāk dzird un saprot, ja kontaktē ar personu divatā (lai neveidojas  ”kafijas galda efekts” t.i. kad vairāki cilvēki runā vienlaicīgi). Vecumdienās cilvēks slikti uztver informāciju, ja vienlaicīgi runā vairāki cilvēki;
  • intervijai, izmeklēšanas procedūrām vai nodarbībām ar veco cilvēku nepieciešams ilgāks laiks nekā ar jauniem cilvēkiem. Vecais cilvēks lēnāk domā un nepieciešams ilgāks laiks atbildēšanai. Aprūpes komandas darbiniekiem jābūt ļoti pacietīgiem.
  • svarīgi ievērot pareizu saskarsmi ar veco cilvēku: saskarsmes attālums  1 – 1,5m (izstieptas rokas attālumā),viens līmenis, acu kontakts, runāt lēni, skaidri, vienkāršā valodā, nepārtraukti uztverot, vai pacients saprot. Ja rodas šaubas, ka pacients kaut ko nesaprot, pajautāt: ”Vai saprati?”
  • vecais cilvēks bieži uzskata, ka sāpes vai veselības traucējumi ir normālas vecuma parādības un uz jautājumu ”Par ko sūdzaties ” var atbildēt noliedzoši;
  • vecie cilvēki bieži cieš no uzmanības trūkuma no apkārtējiem, tādēļ izmanto intervijas laiku ar veselības aprūpes darbinieku, lai izrunātos;
  • dažreiz intervijā nepieciešams pārtraukums, ja vecais cilvēks nogurst un pārstāj sekot norisēm, sāk raudāt vai negrib runāt. Svarīgi respektēt viņa jūtas un vēlmes;
  • bieži intervijas datus nākas noskaidrot no gados jaunākiem piederīgajiem, ja vecais cilvēks neatceras vai negrib runāt par savām problēmām. Dažreiz tās ir audzināšanas vai ģimenes īpatnības, kas traucē cilvēkam runāt par veselības problēmām, dažreiz aizspriedumi un stereotipi ”Nav jēga runāt, neviens tāpat nepalīdzēs”, “Vecs ir vecs, tur neko nevar darīt”, “Nav ko žēloties” u.tml.
  • veco ļaužu intervijās bieži jāizmanto cilvēka vēlme runāt par savu garo un vērtīgo, mūžu, dienas aktivitātēm un ģimenes stāvokli. Šī pieeja dos iespēju cilvēkam runāt par lietām, kas viņam nozīmīgas un parādīsies arī veselības problēmas. Ilgākais laiks, ko patērēs aprūpes darbinieks, atmaksāsies ar labvēlīgu kontaktu starp aprūpes veicējiem, pacientu un ģimeni;
  • veco ļaužu intervijās ļoti svarīga neverbālā komunikācija: poza, žesti, tonis, intonācija, asaras acīs, pauzes;
  • pacientam  jābūt apģērbtam un ar nepieciešamo aprīkojumu (brilles, dzirdes aparāts, zobu protēze, parūka u.tml.), lai viņš justos pēc iespējas ērti, droši un pilnvērtīgs;
  • dažreiz vecais cilvēks vēlas tuva cilvēka atbalstu, tad to nepieciešams nodrošināt. Daži pacienti vēlas runāt tikai vienatnē ar ārstu un māsas klātbūtne intervijas laikā viņiem traucē, bet bieži pēc sarunas ar ārstu māsa izskaidro ārsta teikto vienkāršiem vārdiem un privātāk.

Komentējiet