medkursi.lv

Jānis Zaļkalns,

Latvijas valsts profesors gerontoloģijā,

Habilitētais medicīnas doktors, RSU

Būt atvērtam jaunām zināšanām par veselīgu dzīvesstilu, paskritiski izvērtēt savu līdzšinējo attieksmi pret režīmu, fiziskajām aktivitātēm, ēšanas paradumiem. Būt gatavam mainīt savā dzīvē lietas, kas nav kalpojušas labsajūtai. Apzināties pāri darījumus savai veselībai, tos koriģēt un atmest. Izvērtēt visus savus paradumus un izsvērt, kas turpināms un no kā jāatsakās. Domāt par saprātīgu diennakts ritmu. Lai labi gulētu naktīs, atteikties no pasnauduļošanas dienā. Arī tad, ja sāp gūža vai celis, tomēr celties, iet un darīt. Kaut arī dažkārt sāpju asara riešas acīs. Iegulēties ir bīstami!

Kustība ir dzīvība un dzīvība ir kustība. Gan smadzeņu šūnās, gan muskuļu šķiedrās. Būt aktīvam  –  cik vien un kā vien varu. Lai neiepatīkas atkarīgā loma. Tas, dažkārt, notiek ātri un nemanāmi. Mazbērni un bērni, labi būdami, visu sarūpē, atnes un pienes. Vai cik labi! Nekādu rūpju! Slikti gan. Lai viņi savu mīlestību un pateicību izrāda citādi – iesaistot, dodot iespēju piedalīties, iet, redzēt, gūt iepriecinājumu. Nesēdēsim mājās kā „nelaimes čupiņas”, iesim ļaudīs, jo cilvēkam vajag cilvēku. Būt juridiski vienam un justies vientuļi ir divas atškirīgas lietas.

Zinu daudzas gados vecākas personas, kuras, būdamas vienas, saka: „Tik maz laika kā tagad, man nav bijis nekad manā mūžā!” Tas ir brīnišķīgi. Tas liecina par to, ka cilvēks nevis eksistē, bet dzīvo – ir saglabājis šo dzīvot prieku, spēju iepriecināt citus un saņemt iepriecinājumu no citiem. Tas nodrošina pilnvērtīgu sociālo kontaktu tīklu, kas, gadiem ritot, likumsakarīgi samazinās, bet, vai esam piederīgi un līdzdalīgi, ir atkarīgs tieši no mums pašiem.

Plānot savu dienu, lai tā būtu manis gaidīta un saturīgi piepildīta. Kā esmu pārliecinājies, dzīves plānošanu dažādi seniori īsteno atšķirīgi. Kāda kundze izmanto plānotāju un ar prieku rāda, cik raiba un piesātināta ir ne vien nākošā nedēļa, bet atzīmes par darāmiem darbiem, tiksanās un cita veida aktivitātēm atzīmētas pat vairākus mēnešus uz priekšu. Zinu kādu senioru, kurš katru vakaru apsēstas pie galda, ņem vakar sastādīto programmu un izvērtē, kas un kā padarīts. Citi seniori to dara vienkārši galvā – izvērtē veicamos darbus un „ieraksta smadzenēs”.

Svarīga ir lēmuma pieņemšanas brīvība. Bez iemesla mēs nemaz neanalizējam, ka visos savas apzinīgās dzīves gados paši esam centušies pieņemt lēmumus par sev svarīgām lietām. Vecumdienās svarīgi to saglabāt. Dažkārt bērni vai mazbērni grib uzspiest savu viedokli kādā konkrētā dzīves situācijā. Arī tad, kad visi ģimenes locekļi senioram vēl tikai un vienīgi labu, pirmās un galvenās balsstiesības par sevi un savu dzīvi ir pašam senioram. Vislabāk,  ja ģimenē valda tāda savstarpēja cieņa un uzmanība vienam pret otru, ka brīdī, kad jāizlemj kāds omai vai opītim svarīgs jautājums, visi sanāk kopā, uzklausa viens otru, kopīgi vienojas, kā labāk. Nebūt spītīgam ir svarīgi – gan jaunībā, gan vecumā. Sen zināma patiesība – iespītēt mēs varam vienīgi paši sev.

Centīsimies nebūt arī stūrgalvīgi. Svarīgi visos sīkumos apspriest un izrunāt konkreto lietu, tad arī lēmums būs pareizais un visi, pirmkārt, seniors būs apmierināts.

Nodarbināt sevi – sakopt māju, pašam sevi, veikt pēc iespējas visus saimniecības un sagādes darbus, no rīta vingrot, pēc pusdienas nevis pazvilnēt uz dīvāna, bet gan doties ārā pastaigā vai spēkiem atbilstošos dārza darbos.

Svarīgi būt harmoniskam. Pirms daudziem gadiem augstas pētnieciskās kvalitātes žurnālā ieraugu raksta nosaukumu: „Ar influenci (nediferencēta saaukstēšanās) slimo nelaimīgi cilvēki”.  Pirmajā mirklī tas mani pārsteidza.  Vai pēkšņi kāds ir gatavs sniegt laimes definīciju? Protams, ka ne. Izcilu pētnieku grupa veica ļoti plašu pētījumu par cilvēka iekšējās harmonijas ietekmi uz viņa imunitāti. Izrādījās, ka cilvēki, kuri, kā paši atzīst, nekad nejūtas harmoniski, bet mūžīgi šaustās un raustās, atrodas hroniska imūndeficīta stāvoklī, kas atvieglo dažādu vīrusu un baktēriju darbību cilvēka organismā.Veidojas labvēlīgi apstākļi dažādu slimību izcelsmei.

Kādā sarunā ar sirmu kungu es speciāli viņam jautāju: „Jūs ārēji esat tāds mierīgs. Kā jūtaties?” Un viņš man atbildēja, ka es esmu pirmais ārsts, kurs uzdod šādu jautājumu, bet tas esot tieši priekš viņa. Bez kāda īstena iemesla šis vīrs garus gadus atrodoties izteiktā disharmonijā – nerodot mieru, esot sajūta, ja kāds iedegs sērkociņu, būs eksplozija. Šai viņa sajūtai neesot nekāda sakara ar viņa dzīvi, kura, paldies Dievam,  ritējusi bez īpašiem satricinājumiem. Šāda ilgstoša disharmonija ir nevēlama. Ko darīt? Strādāt pašam ar sevi. Neviens mūs nepazīst tik labi, kā mēs katrs pats sevi. Dievs, baznīca, laba grāmata, mūzika, pastaiga mežā vai gar jūru – mēs katrs konkrētā brīdī varam izvērtēt, kur rast spēka un atjaunotnes avotus.

Vairot prieku, neļauties beziemesla satraukumam, atgaiņāt nepamatotas domas. Dzīvot pozitīvā noskaņā.

Mēs nosirmosim skaisti, ja dzīvosim saziņā ar Dieva un dabas likumiem, domāsim labas domas, darīsim labus darbus, neskaitīsim gadus, bet izgaršosim katru savas dzīves dienu, pašu plānotu, organizētu un vadītu. Lai arī sirmā vecumā mēs varētu teikt – dzīve ir skaista.

Pārpublicēts no „Seniora veselības ceļvedis”, Pacientu Ombuds to veidojis ar Latvijas un Šveices sadarbības programmas finansiālu atbalstu