medkursi.lv

Nosirmot skaisti

Jānis Zaļkalns,

Latvijas valsts profesors gerontoloģijā,

Habilitētais medicīnas doktors, RSU

Cilvēka dzīvi salīdzinu ar saules loku – no lēkta līdz rietam.

Vecums ir likumsakarīgs noslēdzošais mūsu dzīves posms: Cilvēka mūža ilgumu ietekmē divu spēku mijiedarbība – no vienas puses, tā ir stiprības sistēmas, no otras – novecošanas fundamentālais mehānismi.

Kāds ir mūsu individuālais spēks un kā noritēs  novecošana, galvenokārt, ir atkarīgs no mūsu ģenētiskā koda, ko esam mantojuši no mūsu senčiem. Kad nebija zinātnes ģenētikas, ļaudis teica – jā, tajā dzimtā visi veseli kā ozoli un dzīvo raženu mūžu vai otrādi, jā – viņi tādi slimīgi, nav viņiem tāda zemes spēka.

Tātad, – pamatu pamats ir katra mantota ģenētiskā programma vai kā zinātnieki saka – genotips.

Taču nākamajā mirklī pēc nākšanas pasaulē cilvēks sastop daudzus un dažādus ārējās vides faktorus, kas veido viņa fenotipu. Fenotipa veidošana parāda  labi parāda, kas tad tajā mūsu „pūra lādē” ir – kā spējam pārvarēt tos vai citus fiziskus vai psiholoģiskus kairinātājus.

Dažkārt esmu dzirdējis sakām: „Nesaprotu, kā tas ir. Viens dzīvo tik pareizi, rūpējas par savas veselības veicināšanu un saglabāšanu, bet ar to veselību viņam kā pa celmiem. Otrs ņem no dzīves, ko tik var, smēķē, dzer uz nebēdu un viss ir kārtībā”.

Tieši  šāds pretēju dzīves stāstu salīdzinājums mūs vedina saprast, cik nozīmīgas ir mūsu no senčiem mantotas lietas, un tikai dzīvojot dzīvi mēs varam pārliecināties, cik stipri vai vāji dažkārt esam. No vecuma nav jābīstas, tas nav jāgaida. Ir jādzīvo dzīve, sajūtot tās garšu, apzinoties piederību savai ģimenei, tautai, valstij. Ar gadiem mūsu skrējiens dzīves ceļā kļūst rimtāks, esam kļuvuši viedāki visos dzīves jautājumos.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) aicina mūs aktīvai novecošanai, ar ko jāsaprot tas, ka līdz savam pēdējam elpas vilcienam cenšamies būt aktīvi, līdzdarbojamies, piedalāmies, organizējam savu dzīvi, vai kā es ar mīlestību allaž ar mīlestību mēdzu teikt „savu mazo pasaulīti”. Lielie darbi un dzīves uzdevumi palikuši pagātnē, šobrīd jādomā un jārūpējas par sevi, par to, lai ik diena sniedz to, par ko esam domājuši un uz ko esam cerējuši.

Cilvēks dzīvajā dabā no pārējām dzīvajām būtnēm atšķiras ar prātu, domu analīzi, emocijām.

Vecumā jāatrod sevis iepriecināšanas avoti. Neviens cits mūs nepazīst tik labi, kā mēs katrs pats sevi. Tāpēc vispirms jādomā par lietām, kuras mums palīdz „noskalot ceļa putekļus”, jo priekšā vēl daudz izaicinājumu. Būt tiem gataviem, uztvert tos kā iespēju. Svarīgi būt aktīviem savas dzīves plānotājiem, organizētājiem un īstenotājiem.

Daudzu gadu laikā uzkrāta liela pieredze, kas šobrīd jāliek lietā ne vairs profesionālā darbībā, bet savas dzīves plānošanā.

Censties būt pēc iespējas mazāk atkarīgiem no līdzcilvēkiem. Jābūt uzmanīgiem, jo atkarības loma var iepatikties. Lai tas nenotiktu, vispirms jāatskatās uz savu dzīvi un darbu.

Turpināt strādāt  šoreiz, pirmkārt, savā labā. Priecāties par katru padarīto, nevis nepadarīto darbu, skaitīt spertos, nevis nespertos soļus. Būt aktīvam.  Neviens mani vecumdienās nevar iecelt saulītē, ja to nevēlos es pats. Tas ir līdzīgi kā ar prieku –  lai es būtu iepriecināts, priekam jāsākas manī. Ciemojoties senioru klubiņos dažādās Latvijas vietās mani allaž sajūsmina tas azarts, ar kādu seniori nāk kopā, rīko dažādus pasākumus, konkursus. Viņiem mirdz acis! Tajās ir ierakstīts prieks dzīvot, prieks kopā nākt, prieks kopā darīt.

Novecošanas procesi, ja vien neesam slimi no mazām dienām vai no spēku gadu laika, netraucē pilnvērtīgai dzīvei vecumdienās. Spēka un stiprības resursi gadu gaitā mazinās, taču tie ir pilnīgi pietiekami seniora aktīvai dzīvei. Slimību gadījumos jābūt līdzdalīgiem, gataviem paškontrolei un sadarbībai ar ārstu. Kā allaž esmu teicis: „Es Jūs nevaru izārstēt, ja Jūs to nevēlaties. Jūs pats sevi nevarat izārstēt, jo neesat profesionālis šajā jomā, bet veiksme būs tad, ja mēs to darīsim kopā”. Pazīt sevi, savas varēšanas un nevarēšanas, savas gribēšanas un negribēšanas robežas. Tikai nesākt sevi žēlot! Viss, kas ar mani ir noticis, ir paša darba, bieži vien grūta un ilgstoša, rezultāts. Kavēties atmiņās….

Turpinājums sekos.

Pārpublicēts no „Seniora veselības ceļvedis”, Pacientu Ombuds to veidojis ar Latvijas un Šveices sadarbības programmas finansiālu atbalstu