medkursi.lv

Kristīne Pfafrote: veselības zinātņu bakalaura grāds, RSU Sabiedrības veselības fakultātes maģistrante,Sociālo zinātņu bakalaura grāds politikas zinātnē

Vienas no pacienta tiesībām ir tiesības būt informētam. Taču klīniskajā praksē veselības aprūpes profesionāļi ne vienmēr informē pacientu par visu. Ārsti un pacienta ģimenes locekļi no pacienta mēdz slēpt informāciju par pacienta faktisko veselības stāvokli, uzskatot, ka pacientam tā būs labāk, pieņemot, ka pacients mazāk uztrauksies vai kā citādi informācija par diagnozi varētu pasliktināt pacienta veselības stāvokli. Taisnīgi būtu, ja pacients zinātu savu diagnozi, arī par savām izredzēm izdzīvot, taču ārstniecības personāls mēdz neteikt taisnību, piemēram, par to, ka pacientam vairs nav daudz atlicis dzīvošanai. Ārsts un piederīgie vienojas, ka neteiks pacientam patiesību, uzskatot, ka tā būs labāk, bet vai tā ir ētiski? Taču Ārstniecības likuma 41. pantā ir noteikts, ka ārsts var nesniegt pacientam pilnīgu informāciju par slimības diagnozi un prognozi, ja uzskata, ka šī informācija var pasliktināt slimnieka veselības stāvokli. Tātad, ārsts ir tiesīgs nesniegt pilnīgu informāciju, ja uzskata, ka tā būs labāk. Šeit ieskicējas ārsta vienpusīga nolemšana, kas ir labi, kas nav.

Sevišķi sensitīvs patiesības teikšanas jautājums ir onkoloģijā. Teikt vai neteikt pacientam, ka viņam, piemēram, ir ļaundabīgs audzējs? Dilemma tā ir tādējādi, ka ārstam jāizvēlas – teikt taisnību vai nē, no vienas puses, ir jāsaka taisnība, jo ētiska ir tāda darbība, kas pauž patiesību, bet no otras puses, varbūt sī patiesība kaitēs tam, kam šī patiesība tiek pateikta.

Tomēr, ja pacients zinās, ka viņam ir ļaundabīgs audzējs, tad viņš varēs pieņemt lēmumus un rīkoties, izvēlēties turpmāku ārstēšanu, taču, ja pacients nezinās, ka viņam ir audzējs, ja ārsts būs pateicis, ka viss ir kārtībā, tad tas pacientam liegs turpmāku ārstēšanos, jo viņš vienkārši nezinās, ka ir jāārstējas.

Ņemot vērā utilitārisma teoriju, morāles standarts atbilst tādām aktivitātēm, kas vislielākā mērā veicina cilvēka labklājību. rīkojies tā, lai tava rīcība radīto lielāko labumu lielākam indivīdu skaitam. Skatot šo dilemmu no utilitāristu skatu punkta, rodas jautājums, vai šī patiesība pacientu darīs laimīgu? Vai tā darīs laimīgu viņa ģimenes locekļus? Taču no otras puses, patiesības uzzināšana ļaus pacientam un viņa ģimenes locekļiem pieņemt lēmumu. Utilitārismā galvenais ir rīcība, kas ir jādara.

Rīkojoties jāmēģina izsvērt, kāda rīcība radīs labo seku pārsvaru pār ļaunajām. Labums šeit tiek saprasts, kā reāla labsajūta, ļaunums savukārt ir sāpes un cita veida nepatika. Rīkoties tā, lai rīcības sekas radītu vairāk labuma lielākam skaitam un mazāk ļaunuma mazākam skaitam. Tā kā utilitārisma teorijā ir teikts, ka labums jāsaņem pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, tad patiesības teikšana būtu kā ieguvums ārstam un viņa komandai, proti, viņi ir tādi, kam var uzticēties. Var arī pieņemt, ka ieguvēji būs ģimenes locekļi, lai arī konkrētā ziņa nav iepriecinoša, ģimenes locekļiem labums būs tāds, ka viņi varēs viņu iespēju robežās plānot notikumus.

Negatīvais aspekts patiesības teikšanai ir tāds, ka tā radīs bezcerību un mazinās ticību, ka ir iespējama atveseļošanās. Jebkurš cilvēks, uzzinot, ka viņam ir ļaundabīgs audzējs, sākumā to noliegs un varbūt būs depresīvs.

Utilitārisma pozīcijai atbilst patiesības neteikšana, jo skarbā patiesība sāpinātu pacientu. Arī literatūrā¹ ir minēts, ka utilitārisma piekritēji atļaujas neteikt patiesību, jo tā varētu sāpināt pacientu, jo seviški, ja ir runa par ļaundabīgu audzēju. Šāda pacientu neinformēšana par diagnozi raksturīga tad, kad ārsts uzņemas visu atbildību viens pats, labākajā gadījumā par diagnozi tiek informēti pacienta piederīgie. Līdz ar to pacientam tiek radītas ilūzijas, veltas cerības, ka viņš ir vesels un viss būs labi. Vai tas ir ētiskāk, nekā, ja pacients būtu sāpināts ļaunās diagnozes dēļ?

Deontoloģijā tiek runāts par to, kas ir jādara, kas ir pareiza problēmsituācijas analīze un, kāds ir problēmsituācijas risinājums. Atškirībā no utilitārisma, kas dod priekšroku ‘labsajūtai un laimei’, deontoloģijas piekritēji akcentē pienākumu. Tātad, ja utilitārisma teorija pieļauj patiesības neteikšanu, ja šī patiesība var cilvēkam nodarīt ļaunu, tad deontoloģijas skatījums ir citādāks. Deontoloģijas teorija attiecībā uz patiesības teikšanu paģēr patiesības teikšanu, neatkarīgi no izrietošajām sekām. Teikt patiesību tas ir pienākums. Tādējādi deontoloģijas piekritēji uzskata, ka jebkura melošana jeb noklusēšana, pateikšanas noklusēšana ir sliktums². Taisnības neteikšana pārkāpj autonomijas principu, proti, neuzzinot patiesību, pacients kā autonoma persona, kam ir sava brīva griba, nevar pieņemt lēmumus par tālāko terapiju, jo vienkārši viņš nezina, ka kaut kas ir jādara.

Pastāv problēma, ka ir arī tādi pacienti, kas patiešām nevēlas uzzināt savu diagnozi.

Savukārt, tikumu ētika uzsver konkrētā cilvēka izvērtējumu, cilvēks pieņem lēmumu atbilstoši savai morālei. Svarīgs aspekts ir konkrētā lēmuma pieņēmēja raksturs. Rīcība ir uzvedība ar nodomu, bez nodoma nav rīcības³. Tikumu ētika pieņem, ka pastāv cilvēkam piemītošas īpašības – tikumi – kas arī nosaka viņa rīcību un rīcībā parādās tas, kāds ir pats cilvēks. Tikumu ētikā netiek ņemts vērā, kāds būs rezultāts vai kādas būs rīcības sekas. Svarīgs ir cilvēka raksturs, kādu lēmumu tas pieņems. Un tikumu ētikā varētu arī tikt ņemts vērā veids, kādā patiesība tiek pateikta. Tikuma ētikā tiek ņemta vērā individualitāte, šajā gadījumā – medicīnas darbinieka individualitāte. Ārstniecības persona var lietot prātu, intuīciju, lai rīkotos atbilstoši konkrētajā situācijā. Tikumu ētika pauž atbalstu tādiem aspektiem kā godīgums un taisnīgums. Tas ir tikums būt godīgam un taisnīgam, līdz ar to arī patiesības teikšana ir taisnīga un godīga.

Izmantotā literatūra:

1. Buken, N.O. Truth Telling Information and Communication with Cancer Patients in Turkey. Journal of International Society for the History of Islamic Medicine, Vol. 2., 2003.
2. Palmer, M., Moral problems in Medicine. Lutterworth Press, 2005.
3. Ricci, M.D. et al. Ethical Analysis of Breast Cancer Diagnosis. Einstein, 2007, 5 (3), 220-224, pp.
4. Rubenis, A. Kas ir tikumu ētika? Izdevumā: „Filozofija”, Latvijas Universitātes raksti. 687. Sējums, Rīga, 2005.