medkursi.lv

Zemenes no Ivara Kukaiņa dārza       www.kukainis.lv

Selga Amata,

Rūta Bērziņa – Bērzīte „Aizslēposim pēc avotkresēm!”

Mēs jau to zinām, bet vai ņemam vērā? Savā grāmatā jautā bioloģe, bioķīmiķe, biotehnoloģe un biologijas zinātņu doktore Rūta Bērziņa – Bērzīte.  

1.  Latvijā ļaudis gaļu lieto vairak neka pietiekami, taču dārzeņus – gandrīz uz pusi mazāk nekā vajadzētu! Tapēc lielāka uzmanība pievēršama produktu attiecībai uz šķīvja: puse porcijas jāaizņem graudaugiem, dārzeņiem un zaļumiem – dažādu krāsu salātiem, pumpuriem un lapām.

1. Ja vien iespējams, lielveikalos pirkto dārzeņu un augļu vietā labāk izvēlēties savvaļā vāktos, paša audzētus vai no zemnieka, kurš strādā ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm, iegādātus. Masu patēriņam domātais visbiežāk tiek audzēts ar barības vielām piesātinātos substrātos, izmantojot dažādus stimulatorus. Produkcijas kvalitāti samazina arī ražas apstrāde ar uzglabāšanai un transportēšanai paredzētajām ķimikālijām, ilgstoša atrašanās bāzēs un veikalu noliktavās. Katrs šādas iedarbošanās veids atbilst noteiktām normām, taču negatīvais efekts, ko rada to summa, apzināts netiek. Turpretim savvaļas augos viss vērtīgais ir pietiekamā koncentrācijā un pareizās proporcijās, tāpēc pietiek ar pavisam mazu piedevu pamatēdienam – organisms saņem vajadzīgo, bet kuņģis netiek lieki izstaipīts.
2. Savvaļas augi, kā arī kultivēti augi un dārzeņi jāēd arī tālab, lai tiktu pie sarkanās, dzeltenās un oranžās krāsas pigmentiem – karotinoīdiem, antociāniem, flavonoīdiem un citiem antioksidantiem. Sarežģītā  mijiedarbē ar pārējiem mūsu sargkareivjiem tie cenšas nepieļaut organismā nonākušo kaitīgo vielu iesaistīšanos nevēlamās reakcijās vai nokļūšanu šūnu struktūrās – pērtver un neitralizē. Šos procesus var iedomāties kā milzīgu ūdenskritumu, kas brāžas pa daudzpakāpju kaskādi; viena norise izraisa nākamo. Karotinoīdus satur arī zaļie, sārtie un violetie augi, tikai hlorofila un citu vielu klātbūtne tajos pārejo krāsu pigmentus nomāc. Tāpēc organismam vajadzīgas ne tikai visas krāsas, bet arī to nianses, jo katrai sava specializācija.  Diemžēl, karotinoidi darbojas tikai kopā, cits citu papildinot, tāpēc apēdot kādu atsevišķu uzturvielu – vai tā sintezēta mākslīgi , vai izdalīta no augiem vai dzīvniekiem, vēlamo efektu panākt  nevar.
3. Importētos un sezonai neraksturīgos augļus un dārzeņus labāk atstāt tikai garšas ziņkāres apmierināšanai, jo tajos ir tāds bioloģiski aktīvo vielu sastāvs, kas mūsu reģiona ļaudīm visbiežāk nav piemērots. Jo tuvāk ziemeļiem, jo vairāk viss pakļauts krasām pārmaiņām – viens gadalaiks mijas ar otru, sausums ar mitrumu, karstums ar aukstumu. Piemērošanās šādām svārstībām katru dzīvo organismu gan norūda, gan rada tam papildus slodzi, sekmējot brīvo radikāļu veidošanos. Tā kā dabā viss atrodas energoinformatīvā sasaistē, katra zaļā šūna izstrādā atbilstošus ieročus, ar ko stāties nelabvēlīgajiem faktoriem pretī,  – dabiskos antioksidantus. C vitamīns ir viens no spēcīgākajiem dabiskajiem antioksidantiem, tāpēc skarbākos apstākļos augušiem  augiem tā ir vairāk. Un šo reģionu iedzīvotājiem paaudžu paaudzēs vajadzība pēc tā veidojas lielāka. Ja vienlaikus iestāda pāris „Antonovkas” šķirnes ābelītes gan Alūksnē, gan Krimā, viegli pārliecināties, ka augļu ķīmiskais sastāvs, īpaši C vitamīna daudzums, āboliem būtiski atšķiras.
4. Jāmācās pieņemt – visam, kolietojam uzturā, ir arī energoinformatīvais lauks. Garšaugi no paša aprūpētas dobes parasti šķiet labāki pat par ļoti kvalitatīviem anonīmas izcelsmes zaļumiem. Bet augļi un dārzeņi, kas gadu gadiem tiek ņemti no zināma audzētāja, ēdot sniedz lielāku labsajūtu un sāta sajūtu nekā nervozā steigā tirgū nopirkti.
5. Teicienā „Labāk iztiec ar malku ūdens, bet neēd kopā ar cilvēku, kas tev nevēl labu” ir lielāka gudrība, nekā to aptveram.
6. Nedēļas laikā uz šķīvja salātos jābūt visu varavīksnes krāsu augiem!  Pat ziemā, kad visgrūtāk dabūt violetos toņus, tikai reizēm drīkst paieties pretī savam slinkumam, trūkstošo aizvietojot ar balto, kas ir visu krāsu summa.