medkursi.lv

Nobeigums rakstu sērijai   Komunikācijas svarīgums veselības aprūpē

 Pacientu ombuds jeb pacientu tiesībsargs vēsta, ka ārstniecības personāls nespēj izskaidrot ar ārstniecības procesu saistītos jautājumus, kā arī ir pacientu nespēja izskaidrot savas veselības problēmas. Sūdzības ir arī par nelaipnu izturēšanos, neuzticību ārstam attiecībā uz noteikto diagnozi, pakalpojumu kvalitāti[1]. Arī  S. Dauškane, intervijā portālam www.medicina.lv, pauž, ka iedzīvotāji mēdz bieži sūdzēties par veselības aprūpes kvalitāti, kurā ietilpst ļoti dažādas lietas: gan sūdzības par informācijas trūkumu, gan par to, ka ārsts nav pietiekami daudz pastāstījis par diagnozi, prognozi, medikamentiem, blakusiedarbībām, un rezultātā ir radusies kāda problēma. Kvalitāte ir gan ārstniecības process ģimenes ārstu praksē, gan ārstniecības process stacionārā, gan izmeklējumi pie speciālistiem, gan arī tās sekas, kuras radušās pēc kaut kādas epizodes, kuru pacients ir pavadījis jebkuras ārstniecības personas uzraudzībā vai vienkārši pacients uzskata, ka viņš nav pietiekami informēts, lai sekmīgi turpinātu savu ārstniecības procesu[2].

Secinājumi

Nepieciešama gan pacientu, gan medicīnas darbinieku izglītošana. Pacientiem varētu paskaidrot, lai viņi paši ir saprotoši, lai paši saprastu, ka ārsta laiks ir limitēts, ka konkrētais pacients nav vienīgais, tāpēc svarīgi, lai pats pacients būtu konkrēts un neizplūstu garos stāstījumos. Bieži vien pacients dodas pie ārsta, jo viņam vajag kādu ar ko parunāt, taču jāsaprot, ka parunāt nav ārsta galvenais uzdevums, bet, protams, ārstam jābūt spējīgam pacientu uzklausīt, būt atvērtam un aicinošam. Līdz ar to pacientu varētu izglītot tādējādi, lai viņš sagatavojas jau iepriekš, ko teiks savam ārstam, kā arī jautājumus pacients varētu sagatavot jau iepriekš. Var pieņemt arī to, ka ārsts nezina, kura terminoloģija pacientam ir skaidra, kura nē, tālab svarīgi ir arī tas, ka pacients pats pārjautā to, ko viņš nesaprot. Šķiet, ka sliktas komunikācijas saknes meklējamas kaut kur dziļāk, nevis tikai attiecībās konkrētajā klīnikā jeb veselības aprūpes sfērā. Vai nav tā, ka sabiedrībā kopumā nav laba savstarpējā komunikācija? Arī sabiedrībā kopumā vērojama noslēgšanās, nedzirdēšana, līdzcilvēku neredzēšana. Iespējams, ka tas ir saistīts ar to, ka atrodamies posttotalitārā sabiedrībā, kurai līdz demokrātiskai  ir ejams ceļš. Iespējams, ka vēsturē rodami cēloņi arī vājajai ārstniecības personu un pacientu komunikācijai. 

Izmantotā literatūra

1. Apinis, P. Fragments no raksta “Medicīna aiz tirgus robežām”, http://www.delfi.lv/news/comment/comment/peteris-apinis-medicinas-etika-nekadi-nav-ievietojama-triade-arsts–pacients–nauda.d?id=18923517  
2. Čulkstena, S. Farmaceits vortālā. Doctus. Rīgā: Aprīlis, 2004.  
3. Ričika, D. Pacients pret ārstu. Doctus. Rīgā: Augusts, 2002. 
4. Stone, M. What patients want from their doctors, www.about.com
5. Torrey, T. Effective Patient – Doctor Communications,

http://patients.about.com/od/therightdoctorforyou/a/docpatientcomm.htm

1. http://law.jrank.org/pages/9110/Patients-Rights-Informed-Consent.html#ixzz0ZnVK9wYk
2. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/215404
3. www.medicina.lv  

[2] http://www.medicina.lv/lat/second4.php?page=news&cat=3&id=866

Kristīne Pfafrote: veselības zinātņu bakalaura grāds, RSU Sabiedrības veselības fakultātes maģistrante,Sociālo zinātņu bakalaura grāds politikas zinātnē