Vecāka gadagājuma cilvēku kritienu problēma

Fragments no www.medkursi.lv  “Geriatrijas pamatu”  tālmācības materiāliem.

         Bieži vien veselības aprūpes darbinieki nepievērš īpašu nozīmi kritieniem, specifiska to novērtēšana nav paredzēta parastajā pacientu izmeklēšanā, kā arī tāpēc, ka daudziem cilvēkiem pēc kritieniem nav acīmredzamu ievainojumu. Daudzi cilvēki kritienus izskaidro kā normālu novecošanas parādību un baidās, ka varētu tikt ierobežotas viņu aktivitātes vai viņi varētu tikt ievietoti veselības aprūpes iestādē, ja bieži kritīs.

Epidemioloģija

         Vecu cilvēku kritieni ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma ar būtiskām medicīniskām un ekonomiskām sekām. Katru gadu aptuveni 1/3 sabiedrībā dzīvojošo veco cilvēku krīt, pansionātu iemītnieku vidū kritienu daudzums ir 3x lielāks.To var izskaidrot ar to, ka pansionātos dzīvojošie vecie cilvēki ir fiziski vājāki un, ka šajās iestādēs biežāk ziņo par kritieniem. ASV kritieni ir galvenais cēlonis nejaušai nāvei, un kā 7. nozīmīgākais nāves cēlonis cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem. Kritienu izraisītās nāvēs gadījumu skaita  rādītājs pakāpeniski palielinās,  palielinoties vecumam abiem dzimumiem un visām rasu grupām virs 75 gadiem.

         Vairums kritienu notiek telpās. Krišana nav saistīta ar noteiktu diennakts periodu vai gadalaiku. Veciem cilvēkiem vairums kritienu notiek veicot parastas aktivitātes, piem., staigāšanas laikā. Aptuveni 10 % kritienu notiek uz kāpnēm, turklāt nokāpšana ir riskantāka nekā uzkāpšana. Visbīstamākie ir pirmie un pēdējie pakāpieni. Ārā kritieni notiek uz ietves malām un sastatņu kāpnēm. Ārstniecības iestādēs kritieni vairāk notiek no gultas malas (kāpjot gultā vai no tās) un vannas istabā.

Etioloģija

         Pie kritieniem nav pieskaitāmi gadījumi, ko izraisījusi sinkope, lai gan cilvēks,  kurš krīt, var zaudēt samaņu kritiena rezultātā.

 Riska faktori:

  • sajūtu traucējumi (redzes, dzirdes, dziļā jušana);
  • gaitas traucējumi;
  • palīgierīču  lietošana staigājot;
  • asinsspiediena nestabilitāte;
  • novārdzinošas slimības;
  • neiroloģiski traucējumi;
  • skeleta un muskulatūras vājums;
  • līdzsvara traucējumi;
  • medikamentu lietošanas, asinsspiedienu pazeminošie un cukura līmeni pazeminošie līdzekļi;
  • pārmērīgs stress;
  • uztraukums, sakarā ar iepriekšējiem kritieniem;
  • apjukums, demence;
  • steiga (vajadzība urinēt, sevišķi naktī);
  • nepiemēroti apavi, čības;
  • nestabilas mēbeles, pārblīvētas telpas, paklāji un grīdsegas, slidens grīdas klājums, flīzes.

Visi riska faktori iedalās: iekšējie, ārējie un situacionālie.

Kritienu parasti izraisa iekšējo faktoru (individuāli traucējumi) un ārējo faktoru (apkārtējās vide notikumi) un situacionālu faktoru savstarpēja iedarbība.  Piem., veca sieviete ar osteoartrītu  un Parkinsona slimību (iekšējais faktors) paklūp, aizķeroties aiz grīdsegas malas (ārējais faktors), steidzīgi ejot uz vannasistabu (situacionāls faktors). Galvenais kritienu riska veicinātājs ir iekšējo faktoru klātbūtne.

Iekšējie faktori  ietver ar vecumu saistītās izmaiņas un traucējumus, kas ietekmē līdzsvara saglabāšanai nepieciešamās funkcijas. Tās ir vestibulārās, proprioreceptīvās un vizuālās funkcijas, kuru koordinēšana notiek smadzenītēs. Svarīgas ir arī izzināšanas spējas un muskuloskeletālā funkcija. Tādējādi, kāju artrīts (ar sāpēm un ierobežotu kustību amplitūdu un spēku) un plānprātība (ar saprātīguma trūkumu un nomāktību) palielina kritienu risku.  Reibonis ir bieži novērojams vecāka gadagājuma cilvēkiem un palielina kritienu risku.

Bieži niktūrija var būt kritiena cēlonis, jo veciem cilvēkiem ir grūtības piecelties un naktī aiziet uz tualeti. Metaboliski traucējumi (vairogdziedzera, glikozes, elektrolītu traucējumi), anēmija, dehidratācija, sirds un plaušu slimības,  arī  var palielināt kritienu risku, tāpat kā akūtas slimības.

 Lielāko kritienu un ar kritieniem saistītu ievainojumu risku veido iekšējie faktori (piem., vājums, līdzsvara traucējumi). Izolēšana var palielināt kritienu risku, jo pacienti cenšas atbrīvoties no gultas margu izmantošanas, cenšas pārrāpties tām pāri.

Traucējumi, kas palielina krišanas risku

Traucējumi Funkcionāla pasliktināšanās
Demence Centrāls process
Parkinsonisms, insults, mielopatija

Cervikāla un lumbāla spondiloze

Cerebrāla deģenerācija, karotīdu sinusa hiperjūtīgums

Perifēra neiropātija

 

 

Neiromotori traucējumi

Katarakta, glaukoma, veuma makulāra deģenerācija Redze
Akūts labirintīts, Menjēra traucējumi

Labdabīga paroksizmāla pozicionāla vertigo

Dzirdes traucējumi

 

Vestibulāri

Perifēra neiropātija (Diabetes mellitus)

Vitamīna B12 deficīts

Propriorecepcija
Artrīts, kāju, pēdu deformācijas

Varžacis, tulznas

Muskuļu, skeleta  traucējumi
Posturāla hipotenzija, metaboli traucējumi,

Vairogdziedzera slimības,

Kardiopulmonāli traucējumi u.c. akūtas slimības (sepsis)

Sistēmiski traucējumi

 Medikamentu lietošana ir nozīmīgs kritienu riska faktors. Krišanas risks pieaug līdz ar parakstīto zāļu skaita palielināšanos. Psihoaktīvie medikamenti ir tie, kas visbiežāk palielina kritienus ar gūžas lūzumiem.

Krišanas risku palielinošie medikamenti

Mehānisms Medikamenti
Uzmanību reducējošie vai CNS nomācošie Analgētiķi (opioīdi)

Psihoaktīvie medikamenti (antidepresanti,

ilgstošas iedarbības benzodiazepīni, fenotiazīni)

Traucēta cerebrālā asinsapgāde Antihipertenzīvie (vazodilatatori)

Antiaritmiskie, diurētiķi (sevišķi, ja pacients dehidratēts)

Toksiski uz vestibulāro aparātu Aminoglikozīdi lielās devās

Diurētiķi

Veicina ekstrapiramidālus sindromus Fenotiazīdi

    Ārējie faktori saistās ar 50 % kritienu. Vecie cilvēki, kas dzīvo sabiedrībā, vairāk ir pakļauti apkārtējās vides faktoru iedarbībai un ir fiziski mazāk novājināti. Ārējie un iekšējie faktori savstarpēji iedarbojas, palielinot kritienu un ar tiem saistīto ievainojumu risku, ja ir atbilstoši ārējie faktori, ja apkārtējā vide vai veiktie uzdevumi prasa lielāku posturālo kontroli un mobilitāti, ja situācijas prasa mainīt  pozīcijas (pagriešanās, pārvietošanās), ja pacients uzņemas risku vai pacients pārceļas uz pansionātu.

Situacionālie faktori var ietekmēt ar kritieniem saistīto ievainojumu smagumu. Piem., vecam cilvēkam ir lielāka iespējamība gūt nopietnus ievainojumus, krītot no stāvus pozīcijas vai krītot uz sāniem, jo trieciens uz gūžu ir tiešs.

Visizplatītākie krišanu veicinošie faktori mājas apstākļos:

  • sliktas nestabilas mēbeles;
  • zemi ķebļi;
  • augsti krēsli un gultas;
  • grīdas virsma ir slidena, pārmērīgi vaskota, mitra;
  • netīras, nekoptas ielas un ietves, atkusnis, ledus u.c.,
  • nepietiekošs apgaismojums;
  • mājdzīvnieki, kas negaidīti nostājas ceļā;
  • elektriskie vadi;
  • cilvēku drūzma, grūstīšanās;
  •  iztrūkstoši vai nelīdzeni pakāpieni.

Komplikācijas

         Kritienu rezultātā var rasties ievainojumi, ieskaitot lūzumus. Līdz pat 2 % kritienu beidzas ar gūžas lūzumu. Citi lūzumi  var būt līdz pat 5 % kritienu gadījumos. Nopietni ievainojumi, piem., galvas un iekšķīgi ievainojumi, brūces var rasties līdz pat 10 % kritienu gadījumos. Vairāk kā 50 % kritienu veciem cilvēkiem rada kaut vai minimālus ievainojumus.

         Pēc kritiena dzīves kvalitāte var krasi pasliktināties. Vismaz 50 % vecu cilvēku, kuri pirms gūžas salaušanas varēja normāli staigāt, neatgūst tās kustīguma spējas, kas bija pirms lūzuma. Ja veci cilvēki pēc kritiena kādu laiku paliek guļot, var rasties dehidratācija, izgulējumi, skeleta muskuļu nekroze, hipotermija, pneimonija.

         Veci cilvēki pēc kritieniem nereti tiek hospitalizēti, kļūst vēl vairāk nespējīgi vai pat mirst. Ar kritieniem saistītie ievainojumi izskaidro apmēram 5 % hospitalizācijas gadījumu, kad tikuši hospitalizēti pacienti pēc 65 gadu vecuma.

         Kritieniem, kuru rezultātā nerodas nopietni ievainojumi, tik un tā var būt nopietnas sekas. Vecie cilvēki izjūt bailes no atkārtotas krišanas, samazinās mobilitāte, krīt pašapziņa. Daži cilvēki atsakās no ikdienas aktivitātēm, kā rezultātā rodas muskulatūras vājums, locītavu stīvums u.c.

Diagnoze

         Tā kā veci cilvēki bieži vien neziņo par kritieniem, viņiem par to būtu jāpajautā. Ja par kritieniem tiek ziņots, vispirms jānovērtē ievainojumi. Pēc tam jākoncentrējas uz iekšējo situacionālo un ārējo faktoru izpēti.

Anamnēze: sākotnējās izmeklēšanas laikā sākumā tiek uzdoti vispārīgi jautājumi, pēc tam pārejot pie specifiskākiem jautājumiem par to, kad un kur kritiens noticis un ko pacients darījis. Tipiski jautājumi ir:

  • vai pacientam bijuši tādi simptomi, kā paātrināta sirdsdarbība, elpas trūkums, sāpes krūšu kurvī vai reibonis kritiena laikā;
  • vai ietekmējuši kādi ārējie faktori;
  • vai pacients guvis ievainojumus un vai bijis spējīgs piecelties;
  • vai pacientam jau iepriekš bijuši kritieni;
  • vai bijušas veselības problēmas agrāk un tagad ;
  • kādus medikamentus lieto.

Vēlams iztaujāt kritiena aculieciniekus.

Pēc tam izdara fizisko izmeklēšanu pa orgānu sistēmām.

Kritienu novēršana un prognozēšana

         Aprūpes darbinieku iesaistīšanās vecāka gadagājuma cilvēku drošības uzlabošanā vērsta uz to, lai uzlabotu funkcionālās spējas, novērstu vai mazinātu kritienu skaitu un līdz minimumam samazinātu ar kritieniem saistītos ievainojumus. Dažkārt tiek ierobežota vecā cilvēka neatkarība, piemēram, pastaigas sliktos laika apstākļos. Lai gan kritienus nav iespējams pilnībā novērst, tomēr ir iespējams samazināt ievainojumu smagumu.

Aprūpe un izglītošana

Noderīgi ir novērtēt vecā cilvēka dzīves vietu, atklājot un novēršot kritiena risku

Kritienu risku palielinoši faktori mājas apstākļos un to novēršana

Vieta, faktors Risks Labojums Pamatojums
Apgaismojums Pārāk vājš

Pārāk tiešs

Neērti gaismas  slēdži

Nodrošināt pietiekamu apgaismojumu visās vietās

Samazināt žilbinošo gaismu, radīt vienmērīgu gaismu, netiešs apgaismojums vai caurspīdīgi abažūri

Ierīkot slēdžus tā, lai ir tūlīt aizsniedzami, ieejot telpā

 

Uzlabo redzes asumu un kontrasta jūtīgumu

Samazina kritienu risku ejot cauri tumšai telpai

Paklāji, grīdsegas, grīdas klājums Saplēsti,  cauri

Slideni

Salabot vai nomainīt saplēsto paklāju

Apgādāt grīdsegas ar neslīdošu kreiso pusi, piestiprināt, lai nesaritinās

 

Samazina kritiena risku personām ar traucētu iešanas spēju

Krēsli, galdi Nestabili, bojāti

Paroču trūkums krēsliem

Krēsli ar zemām atzveltnēm

Izmantot pietiekami stabilus krēslus un galdus, kas var izturēt vecā cilvēka svaru, kad tas atspiežas uz galda malas, krēsla parocēm un atzveltnēm; izvairīties no krēsliem uz ritentiņiem;

Salabot  trūkstošās kājas

Apgādāt krēslus ar parocēm, kas ir pietiekami izstieptas, lai ļautu atbalstīties  pieceļoties vai apsēžoties

Pagādāt krēslus ar augstām atzveltnēm

Palielina atbalstu personām ar traucētu līdzsvaru; palīdz pārvietoties

Palīdz personām ar proksimālo muskuļu vājumu, palīdz pārvietoties

Palielina atbalstu kaklam un pārvietojot svaru, neļauj pacientam nokrist atmuguriski

Mēbeles Aizšķērso ceļu Sakārtot mēbeles tā, lai neaizšķērso ceļu Novērš kritienus cilvēkiem ar pasliktinātu perifēro redzi
Virtuve

Skapīši, plaukti

Grīdas

Gāzes plīts

Galds

 

Pārāk augstu

Slapjas, slidenas

Grūti saskatīt skalu

Ļodzīgs, nestabils

Turēt bieži lietojamus priekšmetus jostasvietas līmenī. Pielikt plauktus, trauku skapjus aizsniedzamā augstumā

Novietot gumijas paklājiņus pie izlietnēm, virtuvē valkāt apavus ar neslīdošām zolēm

Skaidri iezīmēt pozīcijas ”ieslēgt”un ”izslēgt” uz skalām

Uzstādīt stabilu galdu, neizmantot trijkājus vai pjedestālveida galdus

Samazina kritienu risku sniedzoties vai pakāpjoties

Samazina paslīdēšanas risku

Samazina risku nosmakt gāzes noplūdes gadījumā, sevišķi, ja oža pasliktināta

Palielina atbalstu cilvēkiem ar gaitas traucējumiem

Vannasistaba

Vanna

Dvieļu pakaramie, izlietņu virsmas

Pods

Slidens vannas  dibens

Vannas mala, ko izmanto atbalstam

Nestabili, nedrīkst izmantot atbalstam pieceļoties no poda

Pārāk zems

Aprīkot ar vannas paklājiņu vai vannas sēdekli

Izmanto pārvietojamu atbalsta stieni uz vannas malas

Piestiprināt rokturus vai margas pie sienām, kas ir blakus podam

Izmantot paaugstinātu podu

Samazina risku paslīdēt vannā.

Personām ar līdzsvara trauc.mazgāties sēžot

Palīdz pārvietoties

Palīdz apsēžoties uz vai pieceļoties no poda

Palīdz apsēžoties uz/vai pieceļoties no poda

Zāļu skapītis Neatbilstošs apgaismoj.

Zāles ar neskaidru etiķeti

Ierīkot spožāku apgaismojumu

Uzlīmēt skaidras etiķetes ar paskaidrojumiem ārīgi vai iekšķīgi.

Novērš nepareizu zāļu iedzeršanu

Palīdz izvairīties no nepareizu zāļu iedzeršanas

Durvis Slēdzenes Vannasistabas durvīm noņemt slēdzenes vai izmantot tādas, ko var atvērt no abām durvju pusēm Ļauj citiem iekļūt vannasistabā, ja gadījies kritiens
Kāpnes, kāpņu telpa

Augstums

Margas

Kāpņu konstrukcija

Pakāpienu stāvoklis

Apgaismojums

 

Pārāk augsti pakāpieni

Margu nav

Pārāk stāvas vai pārāk augstas

Slideni, bojāti

Vājš

 

Pārtaisīt pakāpienus, lai tie būtu līdz

15 cm augsti

Ierīkot un labi nostiprināt abās kāpņu pusēs; izmantot cilindriskas margas 3 – 5 cm attālumā no sienas

Ierīkot uz kāpnēm starpposmus (kāpņu laukumus)

Pakāpienus noklāt ar neslīdošiem materiāliem, salabot

Ierīkot piemērotu apgaismojumu gan kāpņu augšgalā, gan apakšā, lai skaidri iezīmētu pakāpienus, var izmantot pielīmējamās spilgtu krāsu vai atstarojošās strēmeles

 

Samazina paklupšanas risku personām ar traucētām pārvietošanās spējām

Nodrošina atbalstu; ļauj cilvēkam satvert margas vienalga ar kuru roku

Iespēja atpūsties, Novērš paslīdēšanu

Iezīmē kāpņu atrašanās vietu, it īpaši pacientiem ar pasliktinātu redzi vai uztveri

 Aprūpētāja vai māsas uzraudzība sevišķi nepieciešama vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri dzīvo vieni. Tad jānodrošina iespēja sazināties ar personām, kas var pēc iespējas ātri palīdzēt. Vecie cilvēki jāizglīto, ko darīt, ja viņi nokrīt un nevar piecelties. Noderīgs paņēmiens ir pagriezties no muguras uz vēdera, atstutēties uz ceļiem un rāpot uz vietu ar stingru pamatu un sazināties ar kontaktpersonu.

Literatūras avoti:

  1. Mark H.Beers, Robert Berkow ” The Merck Manual of Geriatrics” Merck Reseach Laboratories ,USA, 2000
  2. Andrējevs N., Andrējeva T. Praktiskā geriatrija. Iekšķīgās slimības vecāka gadagājuma pacientiem, – Rīga, 2006.
  3. Kvalitatīva aprūpe mājās. Rokasgrāmata. Rīgas Domes Labklājības departaments,Rīga, 2006.
  4. Krēgere Sandra ”Normāls novecošanas process. Psihogeriatrija” Rīga, 2001

Materiālu sastādīja: Margarita Rupenheite ārste, izglītības zinātņu maģistra grāds pedagoģijā        margarita@medkursi.lv

Komentējiet