Rekomendācijas: Kritienu profilakse gados veciem cilvēkiem

           Kristīne Pfafrote

 veselības zinātņu bakalaura grāds, RSU Sabiedrības veselības fakultātes maģistrante, Sociālo zinātņu bakalaura grāds politikas zinātnē 

 

 

 

 

1. Vadlīniju mērķis

Palīdzēt mājas aprūpē un sociālās aprūpes centros strādājošajām māsām sniegt kvalitatīvu aprūpi pacientiem, kuriem ir paaugstināts krišanas risks un līdz ar to palielināta kaulu lūzumu iespējamība. Kaulu lūzumu profilakse ietver šādus faktorus: krišanas iespēju samazināšana un traumu rašanās iespēju samazināšana. Vadlīnijas veicinās māsu zināšanas un prasmes identificēt tos pacientus, kam ir paaugstināts risks nokrist un tādējādi gūt lūzumus.

2. Situācijas analīze

            Latvija atrodas vienā no visstraujāk novecojošiem Eiropas reģioniem. Pēc demogrāfu aprēķiniem, līdz 2030. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits samazināsies par 12,6%, un vidējais vecums palielināsies. 2000.gadā vecāks par 65 gadiem bija katrs septītais Latvijas iedzīvotājs, 2030.gadā – katrs piektais[1]. Līdz ar to aktuālas būs tieši šī vecuma cilvēkiem sastopamās patoloģijas. Vecie cilvēki kļūst arvien atkarīgāki no apkārtējiem, no vides. Bieži tie nespēj sevi kvalitatīvi apkopt, tiem ir lielas novirzes veselībā – gan fiziskajā (vāja redze, dzirde, nespēj patstāvīgi pārvietoties vai vispār atrodas guļus stāvoklī), gan arī psihiskajā līdz pat vecuma plānprātībai[2].

            Vecumā palielinās nelaimes gadījumu risks. Nelaimes gadījumi vecumā ir samērā bieži, neskatoties uz piesardzību. Tie ir gan telpās, gan uz ielas. Pārejot ielu, vecais cilvēks nespēj paātrināt gaitu, tam ir traucēta gan redze, gan dzirde, gan kustību koordinācija, gan līdzsvara traucējumi, gan situācijas nenovērtēšana. Telpās nelaimes gadījumi biežāk saistīti ar vannas istabu – var būt applaucēšanās, kritieni[3].

            Virkne faktoru ir saistīti ar veco ļaužu krišanas risku. Literatūrā minēts, ka biežākie riski ir dezorientācija, trankvilizatoru lietošana, dzirdes vājums, iepriekš pārciesti insulti, akūtas slimības, kā arī osteoporoze un citas hroniskas slimības[4].

            Saistībā ar to palielinās nepieciešamība veicināt un nodrošināt kvalitatīvu veco ļaužu aprūpi Latvijā. Paredzams, ka līdz ar to būtiski palielināsies aprūpes mājās un sociālās aprūpes centru loma.

3. Vadlīniju mērķa grupa

Šo vadlīniju mērķa grupa ir cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem.

4. Vadlīniju process

4.1. Riska identificēšana

–         novērtēt krišanas vēsturi – māsai, aptaujājot pacientu, ir jājautā, vai pacients pēdējā gada laikā ir kritis. Jāaptaujā, cik bieži kritis, kur kritis un   krišanas raksturojums;

–         ir jānovērtē pacienta līdzsvars un gaita, tādējādi nosakot risku.

4.2. Risku novērtēšana.

Ja riski ir identificēti, tie tiek novērtēti, veicot komandas darbu, iesaistot citus speciālistus. Nepieciešams novērtēt:

–         osteoporozes risku;

–         pacienta bailes no kritieniem;

–         redzes izmaiņas;

–         neiroloģiskās funkcijas;

–         urīna nesaturēšanu;

–         vai dzīves vietā ir faktori, kas var veicināt krišanu, tas ir, novērtēt vides drošumu;

–         kardiovaskulārās sistēmas stāvokli;

–         kādus medikamentus pacients lieto.

4.3.  Multifaktorālās darbības.

Pacientiem, kam konstatēts palielināts krišanas risks, lai novērstu kritienu iespēju nākotnē un palielinātu pacientu neatkarību un dzīves kvalitāti, jāveic multifaktorālas aktivitātes:

–         Pacienta motivēšana iesaistīties kritienu profilaksē;

–         Līdzsvara treniņi;

–         Aktivitātes, kas saistītas ar dzīves vides drošības palielināšanu;

–         Medikamentu lietošanas izmaiņas.

4.4.  Pacienta motivēšana iesaistīties kritienu profilaksē

–         Jānoskaidro, kuras tieši ir tās sfēras, ko pacients uzskata par lielāko risku viņa kritieniem, un, ko viņš pats vēlas savā dzīvē mainīt;

–         Izstrādājot krišanas profilakses programmu, ir jāņem vērā pacienta vēlmes un vajadzības.

4.5.  Līdzsvara treniņi.

Līdzsvara treniņi paredzēti tiem pacientiem, kam ir līdzsvara problēmas – nestabila gaita. Treniņa programma ir jāizstrādā priekš katra pacienta individuāli, iesaistot fizioterapeitu.

4.6. Aktivitātes, kas saistītas ar krišanas risku samazināšanu dzīves vietā.

Lai veicinātu kritienu profilaksi, ir svarīgi nodrošināt pacientam drošu vidi viņa mājās un sociālās aprūpes centros. Jāveic izmaiņas pacienta dzīvojamā vidē, lai atvieglotu ikdienas aktivitātes un novērstu krišanas risku. Pēc iespējas vairāk telpas jāpielāgo veca cilvēka vajadzībām, kā arī, iespēju robežās, jānodrošina ar palīglīdzekļiem. Nedroša vide palielina krišanas risku, piemēram, slidenas grīdas, roktura neesamība vannā u.c. Kā arī ir svarīgi, lai vecais cilvēks, kam ir līdzsvara traucējumi lieto palīglīdzekļus.

Profilakses līdzekļu – palīglīdzekļu lietošana:

–         pretslīdes paklāju lietošana. Tie ir ieklājami vannās, duškabīnēs, uz flīžu grīdas;

–         rokturis vannas istabā vai dušas telpā;

–         staigāšanas palīglīdzekļu lietošana. Spieķa lietošana ir tradicionāls palīgs cilvēkam ar pārvietošanās grūtībām,  ja sāp mugura,  ja apdraud kritiena risks;

–         gūžu aizsargs – ja cilvēks krīt uz sāniem, šāds aizsarglīdzeklis viņu var pasargāt no gūžas kaula kakliņa lūzuma.

4.7.  Medikamentu un vitamīnu lietošana.

Īpaša uzmanība jāpievērš psihotropo medikamentu lietošanai, jo tie pacienti, kas lieto šīs grupas medikamentus ir pakļauti lielākam krišanas riskam. Konsultējoties ar pacienta ārstējošo ārstu, ir pēc iespējas jāsamazina šo medikamentu lietošana, jo tie pastiprina krišanas risku. Tiek ieteikts lietot D vitamīnu. Uzturā jālieto produkti, kas satur kalciju – piena produktus, zivis, brokoļus, apelsīnus, mandeles u.c. D vitamīns veicina kalcija uzsūkšanos organismā. Labākais D vitamīna avots ir saule, kā arī produkti, kas satur D vitamīnu (aknas, olas dzeltenums, sālsūdeņu zivis).

4.8. Pacienta izglītošana un informēšana.

Tiek uzskatīts, ka pacienta izglītošana samazina pacienta bailes no kritieniem un uzlabo pacienta pārliecību par sevi[5]. Izglītošana var būt gan individuāla, gan grupās, taču labāk ir apmācīt pacientu individuāli, jo tad pacients jutīsies brīvāk un varēs uzdod interesējošus jautājumus. Taču jāņem vērā, ka izglītojot gados vecu cilvēku, pacientam un viņa piederīgajiem ir jāsniedz informācija mutiski un rakstiski, un saistībā ar krišanas novēršanu, ir jāietver šāda informācija:

–         Kas ir jādara, lai novērstu krišanas risku;

–         Informācija par krišanas novēršanas stratēģijām, piem., līdzsvara vingrojumiem; lēnu pozas maiņu;

–         Paskaidrot, kādi ir ieguvumi, novēršot krišanu, piemēram, pacienta neatkarības un dzīves kvalitātes uzlabošanās;

–         Sniegt norādes, kur var gūt padomus un palīdzību, piemēram, uzrakstīt, kur var iegādāties dažādus palīglīdzekļus;

–         Sniegt informāciju par aktivitāšu svarīgumu. Aktīvs dzīvesveids nozīmē, ka personas fiziskās, sociālās, mentālās, emocionālās un garīgās aktivitātes ir iekļautas  ikdienas dzīvē kā nozīmīga  sastāvdaļa.

4.9. Darbības, ko nevajadzētu ieteikt pacientam.

Tās ir darbības, kurām nav zinātnisku pierādījumu par efektivitāti.

–          Ātra staigāšana.

Nav pierādījumu, ka ātra staigāšana novērš krišanas risku. Literatūrā minēts[6], ka pacientu ātra staigāšana bez uzraudzības palielināja krišanas risku postmenopauzes vecuma sievietēm, kurām bijis kaulu lūzums pirms gada.

–         Zemas intensivitātes vingrojumi kombinācijā ar inkontinences programmu. Nav pierādījumi, ka šādi vingrojumu kompleksi samazina krišanas risku veciem cilvēkiem.

–         Grupu vingrojumi. Tas nenozīmē, ka šādi vingrojumi nav efektīvi vispārīgai veselības uzlabošanai, taču nav pierādījumu, ka vingrojumi grupās, kas nav izstrādāti konkrētajam indivīdam, samazina krišanas risku.

–         Redzes korekcijas. Nav pierādījumu, ka redzes korekcija kā vienīgā darbība novērš krišanas risku. Taču redzes korekcija var būt viena no multifaktorālas krišanas profilakses programmas sastāvdaļām.

5. Rezultāts un izpildes kritēriji

Vadlīnijas var ieviest, ja ir adekvāta darba plānošana, atbilstoši resursi, kvalitatīvs komandas jeb multidisciplinārs darbs, kas ietver sadarbību gan ar citiem ārstniecības un veselības aprūpes profesionāļiem, gan ar pacientu un viņa ģimenes locekļiem un piederīgajiem. Vadlīniju ieviešanai arī nepieciešamas atbildošas telpas. Vadlīniju ieviešanas tiešais rezultāts būtu izglītotākas māsas, ar kuru palīdzību tiktu izglītoti pacienti, tādējādi veicinot pacientu, kam ir lūzumi un citas traumas, kas rodas kritienu rezultātā, samazināšanos.

6. Literatūras saraksts:

  1. Daugule, I., Osteoporozes jautājumu līkloči. Doctus, 2004. gada aprīlis.
  2. National Institute for Clinical Exellence.

Falls. The assessment and prevention of falls in older people. Clinical   Guideline 21, November 2004.

  1. Globālais konteksts – iespējas un izaicinājumi

  http://www.latvija2030.lv/page/73

  1. www.osteoporoze.lv
  2. Osteoziņas. http://www.osteo.lv/files/OZ4.pdf    2007. Gada pavasaris.
  3. http://www.vec.gov.lv/vadlinijas.html
  4. www.medkursi.lv
  5. http://www.guideline.gov/content.aspx?id=13967&search=fall#Section396
  6. Prevention of falls and fall injuries in the older adult,

            http://www.rnao.org/bestpractices/PDF/BPG_Falls_rev05.pdf


[1] http://www.latvija2030.lv/page/73

[2] Veca cilvēka aprūpes īpatnības

[3] turpat

[4] http://www.rnao.org/bestpractices/PDF/BPG_Falls_rev05.pdf

[5] http://www.rnao.org/bestpractices/PDF/BPG_Falls_rev05.pdf

[6] The assessment and prevention of falls in older people

Komentējiet