Džīna Vatsone (Watson) Aprūpes teorija
Atslēgvārdi: aprūpes teorija, cilvēka aprūpes vērtības, ķermeņa un dveseles harmonija, pašaprūpe, pašapziņa, pašcieņa, pašizveseļošanās, prāta, universālā psihiskā energija, vesela persona, Watson
Džīna Vatsone ir dzimusi 1944. gadā un jaunību pavadījusi mazā pilsētiņā Rietumvirdžīnijas pavalstī, kalnainā apvidū. Viņa ir jaunākais bērns astoņu bērnu ģimenē, kur viņa baudīja plašās ģimenes un vietējās vides pozitīvo devumu. Viņas māsas izglītība sākās slimnīcas māsu skolā, kuru viņa pabeidza 1961. gadā Virdžīnijas pavalstī.
Pēc māsu skolas absolvēšanas Vatsone apprecējās un ar vīru pārcēlās uz Kolorado pavalsti. Tur viņa mācījās Kolorado universitātē, kur ieguva bakalaura grādu māsu zinātnē 1964. gadā, maģistra grādu māsu zinātnē 1966.gadā un doktora grādu psiholoģijā un padomdošanā 1973. gadā.
Pēc doktora grāda iegūšanas Dr. Vatsone ir bijusi dažādās pozīcijās: Kolorado universitātes māsu zinātnes fakultātē bakalaura programmas vadītāja, citās fakultātes vadības pozīcijās, universitātes slimnīcā vadījusi māsu praksi, attīstījusi un vadījusi māsu zinātnes doktora programmu, bijusi fakultātes dekāne. Viņa arī noorganizēja un vadīja speciālu centru, kura mērķis bija cilvēcīga cilvēku aprūpe (Center for Human Caring). Centrā attīstīja, pētīja un sniedza klīniskas un izglītojošas programmas, pamatotas Vatsones cilvēcīgā aprūpes teorijā.
Viņa ir saņēmusi ļoti daudz apbalvojumu par savu pienesumu māsas praksē, izglītībā un teorijā.
Viņa ir saņēmusi ļoti daudz apbalvojumu par savu pienesumu māsas praksē, izglītībā un teorijā. Vatsone ir apbalvota ar četriem goda doktora grādiem, lasījusi neaprakstāmi daudz referātu par savu cilvēcīgo aprūpes teoriju ne tikai ASV, bet visā pasaulē. Viņa arī daudz darbojusies Nacionālajā māsu līgā (National League for Nursing) un bija tās prezidente no 1995. – 1996. gadam. Vatsone turpina strādāt Kolorado pavalstī. Vinas ģimenē ir divas meitas, kas jau nodibinājušas ģimenes (Marriner-Tomey & Raile- Alligton, 1998.)
Vatsones teorijas modelis ir vienreizējs ar to, ka tas liek uzsvaru uz cilvēka garu jeb dvēseli. Viņas ideāli ir saistīti ar viņas filozofiju un teoriju par cilvēcīgu rūpēšanos par garu, nevis vielu, uz plūdumu, nevis uz vispār pieņemto kārtību, uz būtnes iekšējo saprašanu un spēku, nevis apstākļiem (Watson, 1985.). Viņa arī uzskata, ka māsas prakses būtība ir aizsargāt cilvēka cieņu un cilvēcību veselības aprūpes sistēmā.
Vatsones teorijas pieņēmumi:
Māsas prakses pieņēmumi, kas pamato cilvēka aprūpes vērtības, izriet no Vatsones (Watson, 1988.) filozofijas,ka:
- Aprūpe un mīlestība sastāda galveno un universālo psihisko enerģiju, un
- aprūpe un mīlestība ir vajadzīga, lai cilvēki dzīvotu, un tas ir arī cilvēcības sastāvs.
Ir nepieciešams aprūpēt sevi un mīlēt sevi, lai rūpētos par citiem. Aprūpe nav rezultāts, bet veids, kā nonākt pie mērķa. Māsas spējas uzturēt idealoģiju un to iztulkot praksē noteiks māsas prakses ziedojumu sabiedrībai. Māsas prakse tradicionāli ir ietvērusi klienta aprūpi – veselībā un slimībā. Aprūpe ir māsas prakses degpunkts. Tomēr aprūpe ir saņēmusi maz uzmanības veselības gādības sistēmā. Aprūpes vērtība ir svarīga daļa, kas uztur prakses ideālus. Aizsargāt cilvēku aprūpes vērtību ir nozīmīgi. Cilvēcīgu rūpēšanos var īstenot tikai savstarpējā māsas un klienta uzticībā. Māsas spēja sociālā, morālā un zinātniskā plāksnē parādās viņas cilvēcīgā aprūpē. Šie pieņēmumi sniedz izskaidrojumu, ka attīstīt māsas praksi kā cilvēcīgu zinātni.
Cilvēks spēj pārkāpt (transend) laikam un vietai, un tam pieder gars, dvēsele jeb būtība, kas atļauj pašapzināšanos, augstāka līmeņa apziņu, un spēku izlausties (transend) no tā, ko apzīmē kā “sevi”. Cilvēka dzīve ir nepārtraukta laikā un vietā. Rūpēšanās sadarbība un cilvēcīgs virziens ir māsas prakses morālais ideāls.
Cilvēcīga aprūpes ievirze satur enerģijas lauku un veido saistību ar prātu, ķermeni un dvēseli, kā arī saistību ar citu cilvēku pārdzīvojumiem. Neveselība ne vienmēr nozīmē specifisku slimību, bet ir subjektīvs nemiers, kurā “pats” kā “es” ir atdalīts no paša kā “man piederīga”. Pretēji, veselība ir prāta, ķermeņa un dvēseles stāvokļa harmonija, kurā “es” un “man piederīgais” ir līdzsvarā. Vesela persona ir spējīga uztvert dažādas lielas atšķirības. Māsas prakses mērķis ir palīdzēt indivīdam paplašināt prāta, ķermeņa un dvēseles harmoniju, kā rezultātā rodas pašapziņa, pašcieņa, pašizveseļošanās un pašaprūpe (Watson, 1988.).
Šī teorija pieņem, ka māsas prakses augstākā līmenī māsai ir saskare ar indivīda emocijām un subjektīvo pasauli kā ceļu uz iekšējo “es”. Prāts un dvēsele nav ierobežotas laika un vietas ziņā pie fiziskās pasaules. Māsa var sasniegt iekšējo “es” caur prātu, ķermeni un dvēseli, ja fizisko miesu neuztver kā atdalītu no augstākās sevis izjūtas. Gars jeb iekšējais “es” (geist) dzīvo pats sev un ir radniecīgs cilvēcīgajai īpašībai būt brīvam; mīlestība un rūpēšanās ir universāli pieņemtas īpašības. Slimība var būt slēpta no citu acīm un prasa atrast nozīmi “iekšējā” pārdzīvojumā. Visa indivīda pieredze zināmā laika brīdī sastāda viņa fenomenoloģisko lauku. Fenomenoloģiskais lauks jeb indivīda ietvars sastāv no subjektīvām iekšējām jūtām un nozīmēm, ko viņš lietām, pārdzīvojumiem vai notikumiem piešķir pagātnē, tagadnē un nākotnē. (Watson, 1985.). Indivīds mēģina apmierināt fenomenoloģiskā lauka vajadzības. Te ieskaita aprūpi, mīlestību, vērtību un vajadzību saņemt pozitīvu uzmanību, pieņemšanu un saprašanu. Indivīds arī cenšas sasniegt savienojumu ar dzīvi, indivīda dzīves transendenci, un atrast saskaņu ar dzīvi. Visas vajadzības palīdz pamata cerībai sasniegt garīgu sevis realizēšanu un nodibināt prāta, ķermena un dvēseles savienojumu. Saskaņa ir savienojums ar saskaņas izjūtu starp “es” un sevis uztveri, un sevi kā pārdzīvojumu, kā arī saskaņu starp subjektīvo realitāti (personisku fenomenoloģisku lauku) un ārpusēju realitāti (pasauli tādu, kāda tā ir).
Tas, kā notiek aprūpe, ietekmē māsas un klienta rīcības izvēli. Ja māsa savā aprūpes darbā iesaistās un iejūtas otra cilvēka pieredzē, atveras un paplašinās cilvēcīgo spēju robežas. Personiski iesaistīta iejušanās otrā cilvēkā ir atkarīga no (Watson, 1988.):
- Morālas uzticēšanās, kas pastiprina cilvēka cieņu un atļauj indivīdam noteikt savu nozīmi.
- Māsas spējām apliecināt cilvēka subjektīvo nozīmi.
- Māsas spējām pareizi uztvert otra cilvēka iekšējās jūtas.
- Māsas spējām novērot un īstenot otra cilvēka vietu pasaulē un izjust kopību ar viņu.
- Māsas dzīves pieredze, uztvert jūtas citu cilvēku stāvoklī un citu jūtu izvēli (tas prasa no māsas personisku augšanu, attīstību un briedumu).
Māsu prakses darbības apzīmē kā aprūpes apstākļus (curative faktors), un tajā ieskaita audzināšanu, veidošanu, kultivēšanu un lietošanu (Watson, 1988.):
- humānas – altruistiskas vērtības,
- ticību – cerību,
- jūtīgumu – citos un sevī,
- palīdzību – uzticēšanos cilvēcīgām aprūpes attiecībām,
- spēju izteikt pozitīvas un negatīvas jūtas,
- radošu problēmu atrisināšanas aprūpes ievirzi,
- transpersonīgu mācīšanos/iemācīšanos,
- atbalstu, aizsargāšanos un/vai garīgi pareizu labošanos fiziskā, sociālā un garīgā vidē,
- humānu vajadzību palīdzību,
- eksistenciālu – fenomenoloģisku garīgu spēku.
Vatsones teorijas galvenā vērtība ir viņas uzsvars uz pieredzes novērtēšanu no indivīda viedokļa, kurš to ir izjutis un nozīmīgi pārdzīvojis. Viņa koncentrē uzmanību sevišķi uz to, ko indivīdam nozīmē pieredze, nevis tikai ārējie novērojumi un spriedumi. Māsu aprūpes mērķis ir klientu aprūpe, kas veicina cilvēcīguma, cieņas un savas personīgās brīvības saglabāšanu (Watson, 1985.).Šis mērķis ir daudz plašāks nekā vienkārša slimības ārstēšana vai veselības uzlabošana. Piemēram, māsas var nodrošināt ar cilvēcīgu aprūpi bezcerīgi slimu klientu, kam nekāda ārstēšana nevar palīdzēt. Cilvēcīga aprūpe ir māsu prakses pamats, kas ir godīga un pašaizliedzīga, augstu vērtē klienta vēlmes un apietas ar viņu kā ar indivīdu, kas pelna uzmanību, pat ja tam ir jāmirst. Vēl viens svarīgs Vatsones darba atzinums ir viņas uzsvars uz “nozīmi, attiecībām, sakariem un paraugiem” (Watson, 1985.). Koncentrējot uzmanību uz pieredzi indivīda skatījumā, Vatsone notikumus analizē nevis šķirti, bet gan saistībā ar to nozīmēm. Piemēram, tikko nomiris kāds vecāks cilvēks. Šo notikumu varētu aplūkot izolēti un tīri fizioloģiskā sakarībā. Tomēr tam varētu būt dažādas nozīmes pārējo ģimenes locekļu skatījumā. Iespējams, ka daļa no ģimenes locekļiem nāvi uztver kā mierinošu atvieglojumu, kamēr citi zaudējumu uztver kā iemeslu bēdām.
Vatsones darbu trūkumi atrodami terminoloģijas lietojumā, kas daudziem lasītājiem svešs. Lietoto terminologiju ļoti grūti pareizi aprakstīt latviešu valodā, jo daudziem vārdiem nav tulkojuma. Bez tam, negribot Vatsone atstāj iespaidu, ka māsām ir pārcilvēcīgas īpašības. Viņa neapskata māsas kā cilvēcīgas būtnes ar spēju ierobežojumiem. Vairākus aprūpes apstākļus gandrīz nevar skaidri iemācīt studentēm – nākotnes māsām. Piemēram, attīstīt cilvēcīgu – altruistisku vērtību sistēmu. Tāda vērtību sistēma atspoguļo māsas visas dzīves ieguvumu, ko ietekmē personiskā pieredze, ētika, ticība, kultūra. Šie faktori sakrīt ar māsas praksi, bet ne vienmēr tos pēc vēlēšanās var apmierinoši attīstīt, pirms uzsāk māsu karjeru. Šos jēdzienus var intelektuāli attīstīt, bet nevar sagaidīt, ka tos pieņems iekšēji un attīstīs automātiski (Duldt& Griffin, 1985.)
(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 96.-101.lpp.)