Kolista Roja (Callista Roy) Piemērošanās teorija
Atslēgvārdi: Callista Roy, cilvēks-biopsihosociāla būtne, Kalista Roja, piemērošanās teorija, regulējošais u izziņas piemērošanās veids, veselība un slimība
Mūķene Kolista Roja dzimusi 1939. gadā Losadželosā (Los Angelos) Kalifornijā un pievienojusies Svētā Džozefa Karondetas ordenim. Viņa ieguva māsu zinātnes bakalaura grādu 1963. gadā ”Mount St. Mary” universitātē un maģistra grādu māsu zinātnē Kalifornijas universitātē 1966. gadā. Pēc tam viņa mācījās socioloģiju, iegūstot maģistra grādu 1973. gadā un doktora grādu socioloģijā 1977. gadā Kalifornijas universitātē.
Māsu zinātnes maģistra programmas studijās Doroteja Džonsone viņu ierosināja attīstīt māsas prakses jēdzienu modeli. Tā kā Roja bija strādājusi ar bērniem un ievērojusi viņu lielo elastīgumu un spējas piemēroties fiziskām un psiholoģiskām pārmaiņām, viņa izvēlējās piemērošanās jēdzienu par struktūru savai teorijai. Teorijas modeli viņa attīstīja kā maģistratūras studente.
Roja mācīja un bija māsu zinātnes fakultātes dekāne ”Mount St. Mary” universitātē no 1968. gada līdz 1982. gadam. Šai laikā viņa praktiskāk izstrādāja savu teoriju. No 1983. gada līdz 1985. gadam viņa bija klīnisko māsu zinību stipendiāte neiroloģiskās zinātnēs Kalifornijas universitātē. Šai laikā viņa pētīja, kā māsas darbība ietekmē klientu ar galvas ievainojumiem atgūt iepriekšējās zināšanas spējas. Pēc tam viņa pārgāja uz Bostonas koledžas māsu zinātnes fakultāti.
Viņa ir daudz rakstījusi, referējusi, saņēmusi daudzus un dažādus apbalvojumus, divus goda doktora grādus un ir ievēlēta Amerikas māsu akadēmijā par biedri (Marriner-Tomey& Raile-Alligood, 1998.).
Pamata doma Rojas teorijā saistās ar indivīda piemērošanās spēju, piemēroties vides sprieguma cēloņiem. Piemērošanās modelis ir pamatots vispārējas sistēmas teorijā. Cilvēks ir apvienota sistēma, ko uzskata kā biopsihosociālu būtni, kas piemērojas. Tas, kas notiek starp vides prasībām un cilvēka reakciju, ir slodze (Roy& Roberts, 1981.).
Cilvēku ietekmē sprieguma cēloņi, ko uzskata kā centrālos uzbudinājumus. Tie tūliņ izsauc cilvēkā vajadzību pielāgoties. Cilvēks nemitīgi ir sadarbībā ar mainīgo vidi. Lai cilvēks atsauktos uz vides maiņām pozitīvi, viņam ir jāpiemērojas. Teorija pieņem, ka cilvēkam ir četri piemērošanās veidi: fizioloģiskais, pašuztveres jēdziens, lomu funkcija, savstarpējā atkarība (Roy, 1984). Cilvēks ir visu ietveroša būtne. Māsa sniedz aprūpi, lai veicinātu piemērošanos. Cilvēks arī lieto mehanismus, lai tiktu galā ar piemērošanos videi.
Ir divi piemērošanās veidi: regulējošais un izziņas. Attieksme starp šiem piemērošanās veidiem ir ļoti sarežģīta. Regulējošo veidu lieto, lai tiktu galā ar fizioloģiskiem uzbudinājumiem. Turpretim izziņas veidu vairāk lieto, lai tiktu galā ar psiholoģiskiem uzbudinājumiem, kurus lieto izziņā, spriešanā un emocijās. Regulējošie un izziņu mehānismi ir saistīti kopā uztverē. Cilvēka izturēšanās, kas parāda šo mehānismu lietošanu, sadalās četros piemērošanās veidos: izdzīvošana, augšana, reprodukcija un meistarība (Roy, 1984.).
Māsas darbības mērķis ir ietekmēt piemērošanos, lietojot četrus piemērošanās veidus, un mēģināt panākt klienta iesaistīšanos. Tas ir, māsa strādā ar klienta paša spējām tikt galā ar notikumiem (Roy, 1984.). Māsas darbība spēj palielināt, pamazināt vai uzturēt galvenos vai sekojošos un atlikušos uzbudinājumus tā, lai klients tiktu ar tiem galā. Galvenie uzbudinājumi sastāv no tiem cēloņiem, kas ļoti ātri saduras ar cilvēku, bet sekojošie faktori ir visi pārējie uzbudinošie faktori. Atlikušie uzbudinājuma faktori sastāv no vērtībām vai nostājas (Roy & Roberts, 1981.).
Veselību šai teorijā uzskata kā būtības stāvokli, kas saniedz visu ietverošu iesaistīšanās stāvokli. Tātad veselība ir pozitīva piemērošanās un veiksmīga tikšana galā ar vides sprieguma cēloņiem. Kad vides uzbudinājumi prasa vairāk no cilvēka nekā viņa piemērošanās mehānismi spēj dot, veselība ir apdraudēta un seko slimība. Slimību var aprakstīt kā nepietiekamu iesaistīšanos jeb nespēju piemēroties. Vides teorijā ir visi apstākļi, gadījumi un iespaidi, kas ietekmē attīstību un personas vai grupas izturēšanos (Chitty, 1997.).
Tātad, Roja apskata cilvēku kā atvērtu pielāgošanās sistēmu, kas atrodas nepārtrauktā saskarē ar mainīgu vidi. Uz cilvēku iedarbojas iekšējie un ārējie uzbudinājumi, kas izsauc noteiktas reakcijas. Reakcija var būt iedarbīga – cilvēks spēj pielāgoties savai videi piemēroties. Teorijas fokuss ir piemērošanās rezultāti un indivīda spējas konstruktīvi atsaukties uz ārējiem un iekšējiem uzbudinājumiem. Teorijas izpratne prasa iedziļināšanos visās teorijas sastāvdaļās. Teoriju lieto izglītībā, praksē un pētniecībā.
(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 93.-95. lpp.)
http://currentnursing.com/nursing_theory/Roy_adaptation_model.html