medkursi.lv

Betija  Ņumane ir dzimusi 1924. gadā lauku mājās Lovelas (Lowell) tuvumā, Ohaijo pavalstī. Dr. Ņumane pirmo māsu izglītību ieguva slimnīcas māsu skolā Akronā, Ohaijo 1947. gadā. Viņa pārcēlās uz Losandželosu (Los Angelos), kur strādāja dažādās vietās: nodaļas māsa, virsmāsa, skolas māsa, māsa fabrikā, un viņa arī apmācīja māsas slimnīcā. Viņa ieguva bakalaura grādu māsu zinātnē 1957. gadā Kalifornijas universitātē. Pēc tam viņa palīdzēja savam vīram iekārtot ginekologijas un dzemdniecības praksi, ko viņa arī vadīja. 1966. gadā viņa ieguva magistra grādu garīgās slimībās un konsultācijā un doktora grādu klīniskā psiholoģijā Pacifika rietumu universitātē 1985. gadā.

Dr. Ņumane bija ceļa lauzēja, kas iesaistīja māsas garīgās veselības kopšanā. Viņa attīstīja un mācīja garīgās veselības programmu māsām ar maģistra grādu. Dr. Ņumane ar Donu Akulainu (Donna Aquilina)  bija pirmās divas māsas, kas attīstīja māsas lomu kā padomdevēju krīzes centrā. Viņa arī attīstīja pirmo apmācību un prakses modeli māsām kā konsultantēm garīgā veselībā. Sekoja viņas māsas prakses modelis, kas paplašināja māsas praksi ar klienta mainīgo apstākļu ievērošanu. Šis modelis ietvēra jēdzienus, kā problēmu atklāšanu un aizsargāšanos no tām. Viņa ietvēra iepriekšējos modeļus un plašāk attīstīja savu aprūpes sistēmas teoriju.  Prof. Priede Kalniņa iepazinās ar Dr. Ņumani konferencē 1992. gadā un pārrunāja viņas teorijas lietošanu. Pēc Ņumanes domām  viņas teorija labi noderētu Latvijā māsu zinātnes studijās, jo teorija rāda struktūru, kā ņemt vērā daudzos apstākļus, kas ietekme veselību Latvijā.

Dr. Ņumane ir piedalījusies dažādās profesionālās aktivitātēs ne tikai ASV, bet arī ārzemēs (Marriner-Tomey & Raile- Alligood, 1998.).

Ņumanes teorijas pamatā slodzes samazināšana. Viņa redz cilvēku kā atvērtu sistēmu, kas sadarbojas ar vidi, lai aizsargātu saskaņu un līdzsvaru starp iekšējo un ārējo vidi (Neuman, 1989.).

Cilvēks ir atvērta sistēma, kas meklē līdzsvaru un saskaņu. Cilvēks sastāv no fizioloģiskiem, psiholoģiskiem, sociokulturāliem, reliģiskiem un mainīgiem attīstības apstākļiem, ko uzskata par kopumu. Nevienu daļu nevar apskatīt atsevišķi, jo katra ietekmē kopumu, kā arī kopums ietekmē katru daļu. Tāpēc katra apakšsistēmas darbība vai sistēmas daļa ir jāizvērtē, skatoties no visas sistēmas sakara (Neuman, 1989.). Cilvēku pastāvīgi ietekmē sprieguma faktori.

Vidi teorētiķe redz kā iekšējos un   ārējos sprieguma un pretošanos faktorus. Šie stimuli traucē cilvēku līdzsvaru jeb normālo aizsardzības veidu. Normālais aizsardzības veids ir cilvēka ”parastais vienmērīgais stāvoklis”. Šis stāvoklis apzīmē indivīda parasto ikdienišķo slodzi. Sprieguma faktori sastāv no (Neuman, 1982.):

1. Cilvēka iekšējā sprieguma jeb apstākļiem pašā indivīdā.
2. Sprieguma jeb apstākļiem starp indivīdiem.
3. Sprieguma ārpus indivīda.

Sprieguma faktoriem pretestību sniedz elastīga aizsardzība, kas ir dinamiska jeb spējīga mainīties un ir atkarīga no cilvēka sistēmām, kas reaģē mainīgos apstākļos.

            Ja elastīgā aizsardzības līnija nespēj cilvēku aizsargāt, normāla aizsardzība beidzas. Tas nozīmē, ka personas līdzsvars ir traucēts. Pretestība cīnīties mazinās vai zūd. Cilvēks  var atgūt līdzsvaru, vai seko nāve. Virziens ir atkarīgs no iekšējās pretesības spējām atjaunot līdzsvaru. Reakciju un prognozi ietekmē sprieguma faktoru daudzums, cik cilvēks ir spējīgs pretoties slodzei, kā arī, cik ilgi šie faktori ietekmējuši cilvēku.

            Ņumane apraksta māsas gādības saņēmēju kā indivīdu, ģimeni vai grupu, kas uztur augstāko kopējo labklājības līmeni.

            Labklājību  pielīdzina dinamiskai aizsardzības gādības sistēmai. Māsas prakses mērķis ir uzzināt, ko cilvēkam nozīmē aprūpe, un aizsargāt viņa aprūpes vērtības ir nozīmīga aprūpes daļa. Cilvēcīgu rūpēšanos var praktizēt, tikai sadarbojoties ar klientu. Māsas lietpratība sociālā, morālā un zinātniskā laukā nodrošina klientu ar cilvēcīgu aprūpi.

            Māsas aprūpe koncentrējas, lai mazinātu  sprieguma faktorus, kas ietekmē  vai varētu ietekmēt optimālu cilvēka darbību (Neuman, 1980.). Viņa šo mērķi sasniedz ar primāru, sekundāru un terciāru aizsardzību jeb novēršanu. Primāro aizsardzību panāk, savācot datus par indivīdu, lai atklātu un mazinātu riska faktorus, saistītus ar sprieguma stāvokli. Māsa plāno un rūpējas, kā arī izvērtē darbības, kas pastiprina normālo aizsardzību. Sekundārā aizsardzība ir piemērota vēlāk, kad sprieguma cēlonis ir izkļuvis cauri normālai aizsardzībai. Māsa koncentrē aprūpi uz klienta reakcijām. Terciārā aizsardzība palīdz atjaunot līdzsvaru.

            Ņumane veido komplicētu sistēmu modeli pret spriegumu reakciju un sprieguma mazināšanu. Klients ir sistēmu struktūra ar zināmām sadarbības sastāvdaļām, kas attīstās atvērtā sistēmā (Neuman, 1990.). Ja šo visu iesaistīto teoriju atspoguļotu diagrammā, tad klients atrastos apļa vidū ar vairākiem apļiem apkārt kā aizsargājošiem slāņiem. Klients ir nemitīgi pakļauts iekšējiem un ārējiem sprieguma faktoriem, kas prasa aizsardzību un reakciju. Ņumanes modeli var lietot visās klienta aprūpes ievirzes satāvdaļās. Sistēmas pieeja palīdz sakārtot lielu datu daudzumu lietojamā veida (Neuman, 1980.). Teoriju var lietot visās klīniskajās situācijās, un tā ir lietojama ar indivīdiem, kā arī ar ģimenēm vai grupām.

(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 89.-92. lpp.)

http://currentnursing.com/nursing_theory/application_Betty_Neuman’s_model.html