Dorothea Orem Pašaprūpes vajadzību teorija

Doroteja Orema dzimusi ASV Baltimorā. 1930. gadā beigusi Providences slimnīcas māsu skolu Ņujorkā, 1939. gadā  ieguva bakalaura grādu māsu zinībās Katoļu amerikāņu universitātē. 1945. gadā ieguvusi maģistra grādu māsu izglītībā Katoļu amerikāņu universitātē.

Strādājusi kā nodaļas māsa, vadījusi māsu skolu, bijusi māsu prakses direktrise slimnīcā, strādājusi Indiānas pavalsts Veselības departamentā un  ASV Veselības ministrijā, bijusi profesore un dekāne māsu zinību fakultātē Katoļu amerikāņu universitātē. 1970. gadā viņa nodibināja savu konsultāciju firmu.

Orema daudz rakstījusi, referējusi un saņēmusi dažādus apbalvojumus, kuru starpā ir goda doktora grāds no Džordžtaunas (Georgetown) universitātes. 1984. gadā Orema aizgāja pensijā, pārgāja dzīvot uz Džordžijas pavalsti, kur bauda dzīvi ceļojot, konsultējot un apmeklējot konferences, kur apskata viņas teorijas (Marriner-Tomey & Raile –Alligot. 1998.). Prof. Zaiga Priede  Kalniņa ar viņas teoriju iepazinās tuvāk vienā Oremas vadītā konferencē 1980. gadu sākumā. Viņa raksta, ka klausoties Oremas stāstījumā, teorija likās ļoti vienkārša un lietojama, bet tomēr tā satur sevī daudz dziļu jēdzienu.

            D. Orema apraksta trīs lielus jēdzienus māsu teorijās: pašaprūpes trūkums, pašaprūpe  un māsas darbības sistēma.

            Pirmā Oremas teorijas pamatideja ir pašaprūpes trūkums, kas satur zināšanas par pašaprūpi, pašaprūpes spēju, terapeitisko pašaprūpes nepieciešamību, attiecībām starp pašaprūpes trūkumu un māsas darba iespējām (Orem, 1971.)

            Otrs jēdziens ir pašaprūpe, kas apraksta to rīcības daļu, kas atkarīga no pašaprūpes spējas un kas regulē cilvēka iesaistīšanos dažādās ārējās un iekšējās pašaprūpes darbībās (Orem, 1991.) Pašaprūpe ir personiska spēja, ko iemācās sabiedrībā.

            Trešais jēdziens apraksta māsas darbības sistēmu, kas dod struktūru māsas darbībai un klienta aprūpes ievirzei. Tas apskata klienta un māsas lomu un viņu sagaidāmo struktūras darbību un to, kā māsa  ar  klientu strādā kopā, lai sasniegtu vēlamos mērķus (Orem, 1991.)  Cilvēku Orema apraksta kā biopsihosociālu būtni. Viņa uzskata, ka vesels indivīds ir spējīgs sevi aprūpēt un zina, kad viņam vajadzēs palīdzību, kad meklēt nepieciešamo informāciju, saprot tās nepieciešamību un ir gatavs to izlietot. Tātad indivīda spēja gādāt par sevi atkarīga no valodas saprašanas, inteliģences līmeņa un spējām sadarboties ar citiem cilvēkiem sabiedrībā. Šīs spējas indivīds lieto, lai iemācītos un pārzinātu pašaprūpes vajadzības. Bet tās pamazinās, kad cilvēks ir ievainots, slims vai ietekmēts no citiem faktoriem.

 D. Orema (1995.) uzskaita indivīda universālās pašaprūpes pamatvajadzības:

  1. Uzturēt pietiekamu gaisa izmaiņu
  2. Uzturēt pietiekamu šķidruma uzņemšanu
  3. Uzturēt pietiekamu barības vielu uzņemšanu
  4. Nodrošināt normālas izvadprocesu norises un to aprūpi
  5. Nodrošināt līdzsvaru starp aktivitāti un atpūtu
  6. Uzturēt līdzsvaru starp vēlmi būt vienam un uzturēšanos sociālā sabiedrībā
  7. Novērst apstākļus, kas var kaitēt cilvēka dzīvībai, darbībai un labklājībai
  8. Veicināt indivīda darbošanos un attīstību sociālā grupā saskaņā ar viņa iespējām,ierobežojumiem un vēlēšanos būt normālam (normalitāte)

 Orema pieņem, ka šīs astoņas universālās pašaprūpes pamatvajadzības veido iekšēju un ārēju stāvokli, kas uztur cilvēka struktūru un darbību, kā arī veicina indivīda fizisko un garīgo attīstību.

            Māsas darbība palīdz klientam viņa pašaprūpē. Tātad, veicot terapeitisku darbu, māsa palīdz klientam pašaprūpes darbībā, kad tas nevar rūpēties par sevi. Māsas darbība sastāv no pilnīgi, daļēji un atbalstoši kompensējošām darbībām. Kad klients pilnīgi nespēj fiziski vai garīgi par sevi rūpēties, māsa sniedz visu aprūpi – pilnīgi kompensējoša darbība. Kad klienta spējas ir daļēji ierobežotas, māsa sniedz veselības informāciju vai piemēro vidi, lai palīdzētu klienta sasniegt pašaprūpi – daļēji kompensējoša darbība. Lai paplašinātu klienta zināšanas par pašaprūpi, lēmumu pieņemšanu, uzvedības kontrolēšanu un izveicības iegūšanu, māsa izmanto atbalstoši izglītojošo sistēmu – atbalstoši kompensējoša  darbība (Orem, 1985.). Māsas prakse ir mērķtiecīga rīcība, kas gādā par cilvēku un par viņa pašaprūpi. 

            Veselību Orema (1995.) definē kā to cilvēcisko stāvokli, kas ļauj darboties saskaņā ar fizioloģisko un psihofizioloģisko darbību un bioloģisko struktūru. Šīs darbības ir savstarpējā saskaņā ar citiem cilvēkiem sabiedrībā. Veselības nozīme mainās, ja mainās indivīda biologiskās un cilvēciskās īpašības (Holder, 1993.). Ja indivīda spēja uzturēt veselības pašaprūpi ir ierobežota, attīstās slimība.

            Vidi uzskata kā katru vietu, kurā indivīds piedzīvo spēju nodrošināt pašaprūpes vajadzības. Tātad apkārtējai videi ir ievērojama nozīme cilvēka pilnvērtīgā attīstībā, dzīvības procesu normālā darbībā un radoša darba veikšanā. Tomēr Orema savos darbos piešķir videi maz uzmanības. Viņa atzīst, ka cilvēks un vide ir kopējas darbības vienība, kuru izmaiņas un ietekmes ir savstarpējas. Orema atzīmē, ka cilvēks un vide ir tikai atsevišķas daļas māsas uztverē un ka vajadzīga ļoti augsta līmeņa izpratne, lai tos aprakstītu kā atsevišķus faktorus (Orem, 1991.).

            Oremas teorijas lielākais devums ir pamatots cilvēka atbildībā par savu veselību. Aprakstošā teorijā viņa sniedz informāciju par māsas zinātnes jēdzieniem, ko lieto praksē jau ilgāku laiku. Teoriju var labi lietot kā praksē, tā izglītībā.

(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 85.-88. lpp.)

http://currentnursing.com/nursing_theory/self_care_deficit_theory.html

Komentējiet