Virginija Hendersone Pamatvajadzību teorija
Atslēgvārdi: cilvēka pamatvajadzības, cilveks, māsas prakse, Māsu darba principi un prakse, slimība, veselība, Virginia Henderson
Virdžinija Hendersone dzimusi 1897. gadā ASV Virdžīnijas pavalstī. Māsas izglītību ieguva Vašingtonas Armijas māsu skolā, DC, kuru absolvēja 1921. gadā. Hendersone strādāja par sabiedriskās aprūpes māsu Ņujorkā. Pēc tam viņa sāka strādāt māsu skolā. Pēc pieciem gadiem Hendersone sāka studijas un ieguva bakalaura un maģistra grādus māsu zinātnes izglītībā Kolumbijas universitātē.
Viņa ir definējusi māsu zinātni, izdevusi grāmatu „Principles and practice of nursing” (Māsu darba principi un prakse). Viņa definē māsu darbību, kā palīdzību indivīda slimības un veselības aktivitāšu veikšanā, veicinot veselību un atveseļošanos, ko var sasniegt, ja ir spēks un zināšanas.
Aprūpes procesa mērķis ir palīdzēt klientam sasniegt neatkarību, cik ātri vien iespējams. Slimību viņa apraksta kā neatkarības zaudēšanu.
V. Hendersones māszinību teorija (1955.) ietver cilvēka pamatvajadzības:
- Normāla elpošana
- Adekvāts uzturs un šķidruma uzņemšana
- Ķermenim nevajadzīgo vielu izvadīšana
- Kustēties un darboties vēlamajā pozīcijā
- Miega un atpūtas veicināšana
- Piemērota apģērba izvēle, apģērbšanās un izģērbšanās
- Normālas ķermeņa temperatūras saglabāšana, piemēroti ģērbjoties, mainot vidi
- Ķermeņa higiēnas un aizsardzības ievērošana
- Izvairīšanās no apkārtējās vides briesmām un citu ievainošanas
- Saskarsme ar citiem, emociju, vajadzību, baiļu vai domu izpaušana
- Rīkošanās saskaņā ar savu reliģiju
- Darbs, kas sniedz gandarījuma sajūtu
- Piedalīšanās dažādos atpūtas pasākumos (brīvā laika izlietošanas pasākumos)
- Mācīšanās, zinātkāres apmierināšana, kas nodrošina normālu attīstību un veselību, pieejamo veselības iestāžu izmantošana.
Agrāko laiku māsu teorētiķes pamatoja māsu praksi klientu vajadzībās. Hendersone aizstāvēja māsas darbu kā mākslu un profesiju, kas ir patstāvīga un atšķirīga no medicīnas, ko lieto vēl mūsdienās. Māsa palīdz cilvēkam, slimam vai veselam, veikt tos pienākumus, kas attiecas uz veselību, veselības atgūšanu vai mierīgu nāvi, ko viņš pats veiktu bez palīdzības, ja vien viņam būtu nepieciešamais spēks, griba vai zināšanas (Henderson, 1966.). Māsas darbs jādara tā, lai klients iegūtu neatkarību, cik vien ātri iespējams. Šo darba īpašību un uzdevumu daļu māsa sāk un kontrolē; viņa ir lietpratīga šajā jomā.
Cilvēku Hendersone uzsver kā neatkārtojamu indivīdu, kam vajag palīdzību, lai panāktu veselību un patstāvību vai mierīgu nāvi. Indivīdu un ģimeni viņa uzskata par vienību. Māsas gādība ir palīdzēt cilvēkam veikt tos pienākumus, kas tam būtu pa spēkam, ja vien tam būtu nepieciešamā veselība. Māsas prakse palīdz klientam kļūt neatkarīgam vai rūpēties par sevi sabiedrībā.
Veselību Hendersone apraksta kā indivīda spējas darboties fizioloģiski patstāvīgi ar nepieciešamo spēku, gribu un zināšanām.
Slimību viņa apraksta kā neatkarības zaudējumu. Vide sastāv no ārējiem faktoriem un ietekmēm, kas virza dzīves izveidošanu (Henderson, 1966.)
Hendersone raksta, ka māsa ir pagaidu samaņa nesamaņas klientam, vēlme dzīvot tam, kurš vēlas pašnāvību, kājas klientam pēc amputācijas, acis tam, kurš zaudējis redzi, pārvietošanās iespēja zīdainim, zināšanu un uzticēšanās avots jaunai mātei, valoda tam, kurš ir par vārgu, lai runātu (1966.).V. Hendersone mira gandrīz 100 gadu vecumā 1996. gadā.
(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 79.-81.lpp.)
http://www.aahn.org/gravesites/henderson.html