Māsu zinātnes teorijas attīstība
Atslēgvārdi: māsu teoriju attīstības pārskats, Zaiga Priede Kalniņa
(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. )
Zaiga Priede Kalniņa 1960. gadā ieguva bakalaura grādu māsu zinātnē Ohaijo valsts universitātē (Ohio State University), 1965. gadā ieguva maģistra grādu māsu zinātnē Merilindas universitātē (University of Maryland) un 1987. gadā doktora grādu augstākās izglītības vadīšanā Vanderbiltes universitātē (Vanderbilt University). Viņa vairākus gadus strādājusi dažādās pozīcijās slimnīcās: par nodaļas māsu, virsmāsu, māsu prakses direktrises vietnieci. Mācījusi māsu zinātni dažādu līmeņu māsu programmās: divgadīgās universitātes programmās, četrgadīgās universitātes bakalaura programmās un maģistratūras programmās. Kopš 1989. gada ir Māsu zinātnes fakultātes dekāne un profesore Kardināla Striča universitātē Milvokos , Viskonsīnā (Cardinal Strich University, Milwaukee, WI, USA).
Kopš 1989. gada bieži bijusi Latvijā, kur sniegusi lekcijas un pārrunājusi māsu praksi ar plašām māsu auditorijām. Kopš 1991. gada bijusi viesu lektore Latvijas Medicīnas akadēmijas Māszinību fakultātē un kopš 1966. gada māszinību maģistratūras studijas.
Dr. Priede Kalniņa ir vairāku profesionālu rakstu autore gan angļu, gan latviešu valodā. 1991. gadā Dr. Priedes Kalniņas panākumus māsu izglītībā atzina ASV valdība, piešķirot viņai Fulbraita stipendiju darbam Latvijā, un 1997. gadā Dr. Priede Kalniņa bija Rotari Internacionālā kluba stipendiāte (Rotary International Club). Viņa ir vairāku profesionālu māsu organizāciju biedre un Latvijas māsu asociācijas goda biedre.
(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 209.lpp.)
Pateicoties Zaigai Priedei Kalniņai mums ir iespēja iepazīties ar māszinību teoriju pamatlicējām.
Māsu zinātnes teorijas pirmsākumi ir meklējami Florences Naitingeiles (Nightingale) darbos 19. gadsimta beigās. Vēlāk, kad liela ietekme bija romantismam un pragmātismam, māsas veltīja maz uzmanības prakses teorētiskajiem pamatiem. Pēc Otrā pasaules kara ASV „māsu zinātnes pētniecība” – galvenais zinātnes teorijas avots – savu uzmanību koncentrēja studentu izglītībai, nevis māsas praksei. Māsu zinātnes teorija turpina attīstīties, lielā mērā pateicoties māsu zinātnes doktora grādu programmu iedzīvināšanai un māsu pētnieču resp. zinātnieču un māsu prakses teorētiķu darbam.
Vēsturisks māsu teoriju attīstības pārskats
Gads | Teorētiķes | Teorijas nosaukums |
1859. | Florence Nightingale | Vides piemērošanās teorija |
1952. | Hildegard E. Peplau | Savstarpēji personiskā māsu teorija |
1961. | Faye Abdellah | Problēmu risināšanas pieeja klientu aprūpē |
1961. | Ida J. Orlando | Māsu procesa teorija |
1966. | Virginia Hendersone | Pamatvajadzībās pamatota teorija, definēja māsas praksi |
1969. | Myra E. Levine | Enerģijas saglabāšanas modelis |
1970. | Martha Rogers | Vienota cilvēka zinātne |
1971. | Dorothea Orem | Pašaprūpes trūkuma māsu teorija |
1972. | Betty Neuman | Veselības aprūpes sistēmas māsu teorija |
1976. | Sr. Collista Roy | Piemērošanās māsu teorija |
1978. | Madeleine M. Leininger | Kultūras aprūpes teorija |
1978. | Paterson & Zderad | Cilvēciska māsu teorija |
1979. | Margaret Newman | Veselība kā paplašināta apziņa |
1980. | Dorothy Johnson | Uzvedības māsu teorija |
1981. | Imagine King | Cilvilvēks kā visu ietveroša būtne |
1981. | Rosemarie Parse | Cilvēks – dzīve – veselība |
1982. | Nola Pender | Veselības veicināšanas teorija |
Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 48.lpp.