Māsu zinātnes teorijas attīstība

(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. )

Zaiga Priede Kalniņa 1960. gadā ieguva bakalaura grādu māsu zinātnē Ohaijo valsts universitātē (Ohio State University), 1965. gadā ieguva maģistra grādu māsu zinātnē Merilindas universitātē (University of Maryland) un 1987. gadā doktora grādu augstākās izglītības vadīšanā Vanderbiltes universitātē (Vanderbilt University). Viņa vairākus gadus strādājusi dažādās pozīcijās slimnīcās: par nodaļas māsu, virsmāsu, māsu prakses direktrises vietnieci. Mācījusi māsu zinātni dažādu līmeņu māsu programmās: divgadīgās universitātes programmās, četrgadīgās universitātes bakalaura programmās un maģistratūras programmās. Kopš 1989. gada ir Māsu zinātnes fakultātes dekāne un profesore Kardināla Striča universitātē  Milvokos , Viskonsīnā (Cardinal Strich University, Milwaukee, WI, USA).

Kopš 1989. gada bieži bijusi Latvijā, kur sniegusi lekcijas un pārrunājusi māsu praksi ar plašām māsu auditorijām. Kopš 1991. gada bijusi viesu lektore Latvijas Medicīnas akadēmijas Māszinību fakultātē un kopš 1966. gada māszinību maģistratūras studijas.

Dr. Priede Kalniņa ir vairāku profesionālu rakstu autore gan angļu, gan latviešu valodā.  1991. gadā Dr. Priedes Kalniņas panākumus māsu izglītībā atzina ASV valdība, piešķirot viņai Fulbraita stipendiju darbam Latvijā, un 1997. gadā Dr. Priede Kalniņa bija Rotari Internacionālā kluba stipendiāte (Rotary International Club). Viņa ir vairāku profesionālu māsu organizāciju biedre un Latvijas māsu asociācijas goda biedre.

(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998.  209.lpp.)

Pateicoties Zaigai Priedei  Kalniņai mums ir iespēja iepazīties ar māszinību teoriju pamatlicējām.

Māsu zinātnes teorijas pirmsākumi ir meklējami Florences Naitingeiles (Nightingale) darbos 19. gadsimta beigās. Vēlāk, kad liela ietekme bija romantismam un pragmātismam, māsas veltīja maz uzmanības prakses teorētiskajiem pamatiem. Pēc Otrā pasaules kara ASV „māsu zinātnes pētniecība” – galvenais zinātnes teorijas avots – savu uzmanību koncentrēja studentu izglītībai, nevis māsas praksei. Māsu zinātnes teorija turpina attīstīties, lielā mērā pateicoties māsu zinātnes doktora grādu programmu iedzīvināšanai un māsu pētnieču resp. zinātnieču  un māsu prakses teorētiķu darbam.

Vēsturisks māsu teoriju attīstības pārskats

      Gads Teorētiķes Teorijas nosaukums
1859. Florence Nightingale Vides piemērošanās teorija
1952. Hildegard E. Peplau Savstarpēji personiskā māsu teorija
1961. Faye Abdellah Problēmu risināšanas pieeja klientu aprūpē
1961. Ida J. Orlando Māsu procesa teorija
1966. Virginia Hendersone Pamatvajadzībās pamatota teorija, definēja māsas praksi
1969. Myra E. Levine Enerģijas saglabāšanas modelis
1970. Martha Rogers Vienota cilvēka zinātne
1971. Dorothea Orem Pašaprūpes trūkuma māsu teorija
1972. Betty Neuman Veselības aprūpes sistēmas māsu teorija
1976. Sr. Collista Roy Piemērošanās māsu teorija
1978. Madeleine M. Leininger Kultūras aprūpes teorija
1978. Paterson & Zderad Cilvēciska māsu teorija
1979. Margaret Newman Veselība kā paplašināta apziņa
1980. Dorothy Johnson Uzvedības māsu teorija
1981. Imagine King Cilvilvēks kā visu ietveroša būtne
1981. Rosemarie Parse Cilvēks – dzīve – veselība
1982. Nola Pender Veselības veicināšanas teorija

Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998.  48.lpp.

Komentējiet