medkursi.lv

Pamatlicējs Eriks Eriksons. Dzimis 1902. gadā Vācijā. Tēvs dānis, kuru zēns nekad nav saticis. Patēvs ebreju tautības bērnu ārsts, un zēns audzināts pēc ebreju ģimenes tradīcijām.Tādēļ agri zēnam parādījies jautājums ”kas es esmu – dzimis Vācijā, tēvs dānis, māte ebrejiete”. Vidusskolā zēns mācījies viduvēji, viņu neapmierināja no dzīves atrautās skolas mācību programmas. Pēc vidusskolas beigšanas patēvs vēlējās, lai zēns studē medicīnu, bet Eriks izvēlējies meklēt sevi un devies apceļot Eiropu, pelnot iztiku kā zīmēšanas skolotājs. Vēlāk savos darbos Eriksons izsaka atzinību patēvam par to, ka viņš neiestājās pret šo audžudēla izvēli.  4 gadu laikā viņš apceļojis vairākas valstis, līdz Vīnē iepazinies ar Zigmundu Freidu un Annu Freidu (Z. Freida meitu) un apguvis bērnu psihoterapeita kursus. 1933. gadā, kad sākās ebreju vajāšana, viņš devās uz Dāniju, vēlāk emigrēja uz Ameriku. Tur strādāja Harvardas universitātē, vēlāk ieguva profesora grādu. Viņš ir vienīgais profesors ar vidusskolas izglītību. E. Eriksons uzskatīja, ka ne jau formālā izglītība un zinātnes grādi ir svarīgi, bet svarīgi ir atrast galveno dzīves aicinājumu un sekot tam. Cilvēkam vajag dot iespēju to meklēt. Viņš bija pateicīgs patēvam, ka tas neuzspieda savu gribu, bet atļāva dzīves ceļa meklējumus. E. Eriksons piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās, pētījis dažādu indiāņu cilšu bērnu audzināšanas tradīcijas. Apkopojot dažādās Eiropas valstīs apgūto pieredzi un Amerikas pētījumu rezultātus izstrādāja cilvēka psihosociālās attīstības teoriju, uzsverot, ka sociālā vide, cilvēki ap bērnu  ir tie, kas ietekmē bērna attīstību. Teorijas pamatā Z. Freida psihoseksuālās attīstības teorija, papildināta ar Eriksona atziņām. Nozīmīgākais darbs 1950. gadā  ”Bērnība un sabiedrība”, kurš kļuva populārs 60 gados, jo piepildījās E. Eriksona pareģojums, ka jaunatne, kas audzināta ar neizpratni, uzspiešanu, pamācīšanu, izpaudīs neapmierinātību, būs dumpis. 60 gados veidojās kontrkultūra, piemēram, hipiju kustība u.tml.

E. Eriksons miris 1994. gadā Amerikā.

Eriksona saistība ar psihoanalīzi

Freidu vairāk interesē Id, Eriksonu – Ego, sabiedrības ietekme uz cilvēka attīstību, adaptācijas procesu norise.

Sekojot Freida idejām, cilvēki domā, ka viņi ir savu vecāku pielaisto kļūdu sakopojums. Šāda pārliecība mazina atbildības sajūtu. Eriksons uzsver cilvēka personisko atbildību un brīvas izvēles iespējas. Cilvēks saistīts ar sabiedrību, kurā dzīvo, nedrīkst aplūkot cilvēka personību atrauti no sabiedrības, kurā viņš dzīvo.

E. Eriksona psihosociālās attīstības teorija

Pamatā Z. Freida psihoseksuālās attīstības teorijas idejas.

E. Eriksona teorijas atšķirības:

–                       aptver cilvēka psihologisko attīstību visā mūža garumā

–                       runā par ego attīstību

–                       katrā dzīves periodā rodas psiholoģiski jaunveidojumi un krīzes. Katrs pozitīvais jaunveidojums ir pamats nākošā perioda pozitīvam jaunveidojumam.

–                       ģimene gatavo bēnu dzīvei konkrētā sabiedrībā

Zīdaiņa stadija      1. dzīves gads   iekļaušanās – inkorporācija

+ pamatuzticēšanās (iekšēja drošība, paļāvība)

–  pamatneuzticēšanās

Pamatuzticēšanās ir veselīgas personības attīstības pamats. Cilvēkam jāapzinās savas problēmas, un, būdams pieaudzis, viņš var tikt ar tām galā. Ja zīdainis pirmajā mūža gadā fiziski un emocionāli saņedm visu, kas nepieciešams, viņš saprot” man patīk šī pasaule”. Tādēļ bērniņu vajag ņemt uz rokām, šūpot, aijāt, teikt mīļus vārdus. Ja bērnu audzina pēc agrākajām tradīcijām ‘’neņem uz rokām – izlutināsi’’, vai bērns dzīvo agresīvā vidē, netiek apmierinātas viņa vajadzības, veidojas  negatīvais jaunveidojums – pamatneuzticēšanās. Tas var būt pamats negatīvam jaunveidojumam nākošajā stadijā.

Pirmais mūža gads ir pamats visai dzīvei, tādēļ ļoti svarīga sociālā vide, kura bērns aug un attīstās.

Agrās bērnības stadija    2. – 3. dzīves gads

+ autonomija, patstāvība

–  pastāvīga kauna un šaubu izjūta

Šajā vecumā svarīgi atbalstīt bērna darbošanos, veicināt patstāvību. Ja vecāki neļauj bērnam darīt pašam, nedod izvēles iespējas, norāj, nepārtraukti pamāca, rodas šaubas par sevi, kauna sajūta.

E. Eriksons uzskatīja, ka Rietumu kultūrā pārāk agri grib panākt tīrību, kārtību – kaunina, ja bērns neprasās uz podiņa, nav tīrīgs, kārtīgs. Viņš uzskatīja, ka tikai apmēram no 1,5 gadu vecuma bērns ar prātu saprot podiņa nozīmi. Bērna  audzināšanā ļoti liela nozīme ir uzslavai. Savukārt, ja uz bērnu kliedz, sit, sāpīgi soda, šinī periodā rodas agresivitāte, kas vēlāk nostiprinās kā rakstura īpašība.

Rotaļu vecums     4. -5. dzīves gads         Lokomotorā stadija

      + iniciatīva

–  vainas sajūta

Šajā vecumā bērni visu grib zināt, zinātkāre ir it kā uzbāzīga. Visu grib izdibināt, saprast, darīt to pašu, ko pieaugušie. Savas sajūtas realizē rotaļās. Ja bērnu nemitīgi kritizē, norāj, rodas vainas sajūta.

Kas ir kauns? Tā ir neērtības sajūta citu cilvēku priekšā. Vainas izjūta ir neērtības sajūta savā priekšā.

Šajā vecumā noslēdzas Superego veidošanās, vainas sajūtas veidošanās.

 Superego – ārējo prasību pāriešana iekšējās prasībās.

Skolas vecums     6-11 gadu vecums

+ spēja radīt kaut ko noderīgu

– mazvērtība

Notiek spēju un interešu attīstība. Bērns instinktīvi meklē to sfēru, kas atbilst viņa spējām, pārslēdzas no vienas jomas uz citām. Vecākiem tādēļ vajadzētu piedāvāt iespējas izvēlēties dažādas jomas: mūziku, mākslu, sportu, valodas un tml. Bērns izvēlēsies sev piemērotāko nodarbi. E. Eriksons uzsvēra: skola kompensē to, kas trūcis ģimenē.

Var parādīties hiperkompensācija:  pozitīvā -pārspēt citus ar labo un negatīvā – pārspēt ar slikto.

Agrās jaunības stadija – pusaudža vecums         12 – 18 gadi (25)

+  identitātes atrašana

–  identitātes difūzija

Identitāte ir cilvēka individuālais es. Identitātes atrašana – cilvēks no bērna kļūst par pieaugušo. Ļoti sarežģīts dzīves periods. Ja iepriekšējos dzīves periodos attīstība noritējusi ar pozitīvo jaunveidojumu veidošanos, identitātes krīze būs bez lieliem sarežģījumiem. Cilvēkam jāatrod atbilde uz 2 jautājumiem: kas es gribu būt (profesija) un kāds es gribu būt– morālā pašnoteikšanās.

Vienmēr jārespektē pusaudžiem raksturīgās īpatnības:

–                       maksimālisms- visu vajag šeit, tagad un tūlīt

–                       norobežošanās, subkultūra

–                       ideālu meklēšana

–                       neapzināta vēlēšanās nešķirties no bērnības

–                       apzināta vēlēšanās kļūt pieaugušam

–                       identitātes krīze

–                       dzīves skolotāju meklēšana

–                       nihilisms(noliegt iepriekšējās vērtības)

–                       saskarsmes īpatnības

Ja iepriekšējos dzīves periodos bijušas problēmas, var veidoties identitātes difūzija.

Identitātes difūzijas pazīmes:

–         apātija

–     laika apstāšanās sajūta

–         mērķa izjūtas trūkums

–         interešu trūkums

–         svārstīgs pašvērtējums

–         racionalizēšanas princips (es nedaru, jo negribu, bet man ir spējas)

–         bailes no patiesas tuvības

–         subkultūra

Identitātes difūzijas periods var ilgt vairākus mēnešus un pat gadus. Izeja no identititātes difūzijas: izaug un kļūst par pieaugušo, bet dažreiz nelabvēlīgi varianti – iesaistās sociāli nelabvēlīgās grupās,bet dažreiz var arī neredzēt citu izeju kā pašnāvibu.

Negatīvās identitātes veidošanās: ja pusaudzis nevar apliecināt sevi ar labo, apliecina sevi ar slikto, pievērš citu uzmanību ar to, ko sabiedrība nosoda (muļķojas, lamājas, uzkrītoši uzvedas un gērbjas un tml.) Bieži vien vecāki un skolotāji ar savu bāršanos veicina negatīvās identitātes veidošanos.

Jaunības stadija   19 – 25 gadi

      + spēja veidot tuvas attiecības (mīlestība)

–  vientulības izjūta

Šinī dzīves periodā cilvēki veido tuvas attiecības, ja iepriekšējos periodos uzkrāta pozitīva pieredze. Ja pārsvarā negatīvie jaunveidojumi – parādās vientulības sajūta. To novēro, ja izveidojies spēcīgs Superego – mazvērtības kompleksi, nemitīgi sevi ierobežo, bikli, nedroši, kautrīgi.  Iekšējās vientulības sajūta.

E. Eriksons rakstīja, ka daudzi jaunieši dzīvo ar bērnības rētu dvēselē: pamatneuzticēšanās, pastāvīga kauna un šaubu izjūta, vainas sajūta, mazvērtība, identitātes difūzija.

Personības brieduma stadija       25 – 50(60) gadi (līdz aiziešanai pensijā)

+ radošā produktivitāte

–  stagnācija

Periods, kad cilvēki strādā, veido ģimenes, audzina bērnus, sasniedz dzīves mērķus. Šajā periodā raksturīga  dzīves vidus krīze ( 45+5 gadi). Cilvēks saprot, ka dzīve nav bezgalīga, apjauš to attiecībā pret sevi. Ja cilvēkam izveidojies pozitīvs pašvērtējums, spēja veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, dzīves vidus krīze var paiet tik pat kā nemanāmi. Smagos gadījumos depresija, apātija, svārstīgs pašvērtējums, šaubas attiecībās ar tuviem cilvēkiem, jaunu attiecību meklējumi, paškritiski, negatīvi vērtē iepriekšējo dzīvi. Izeja no dzīves vidus krīzes: jaunā ceļa meklējumi (jauna ģimene, jauna izglītība, profesija, aizraušanās), sliktāks variants – stagnācija, kad dzīve it ka apstājas tai periodā, kad sākās dzīves vidus krīze. Cilvēks pārstāj interesēties par jauno, dzīvē pagātnē, uzskata es visu zinu, man neviens neko neiestāstīs.

Personības integrācijas stadija                50 – 60 …

+ savas personības kā vienota veseluma izjūta

– izmisums, bezcerība

Dvēseles miers – personības kā vienota veseluma izjūta, iekšējā harmonija, saskaņa pašam ar sevi. Dažreiz nepieņem savu vecumu tādu, kāds tas ir.

Izmisums, bezcerība, ja nav apmierināts ne ar sevi, ne ar citiem, redz visu drūmās krāsās. Vaino citus, uzskata, ka dzīve neizdevusies.

Literatūras avoti:

1.  Reņģe V. ”Psiholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas” – Rīga, Zvaigzne ABC,1999. 112.-126.lpp.

2.. Torp-Jensen K., Nielsen B. ’’Nursing process theories’’, lectures, Bornholm medical college, Denmark. 1995.

E. Eriksona teorija ir ļoti noderīga visiem veselības un sociālās aprūpes profesionāļiem, jo palīdz izprast cilvēkus dažādos dzīves posmos.