medkursi.lv

Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998.

Klasiskā pieeja norāda, ka attīstība notiek posmos, kurus pārdzīvo cilvēks savā dzīves laikā. Posmu kvalitāte atšķiras, bet posmu secība ir noteikta, un cilvēks nevar izlaist vai pieprasīt citādu posmu kārtību. Vienā posmā sasniegtais veido pamatu nākošā posma sekmēm. Cilvēki atšķiras ar spējām, cik ātri var tikt cauri šiem posmiem, un katra indivīda attīstības līmenis ir ģenētiski noteikts. Attīstības teorētiķi: Salivans (Sullivan), Piažo (Piaget), Kolbergs (Kohlberg), Freids (Freud), Eriksons (Erikson), Maslovs (Maslow), kuru darbu lieto māsu teoriju attīstībā.

Salivana (Sullivan) personu savstarpējā teorija

Salivans (1953.) pamato savu teoriju ar domu, ka cilvēka nostāja un personība attīstās no attiecībām ar viņam nozīmīgiem cilvēkiem. Viņš pieņem, ka personiskā individualitāte  attīstās atsevišķos augšanas posmos. Tos ietekmē kultūras atšķirības, sevišķi vēlākajos attīstības posmos. Pozitīvi sasniegumi agros attīstības posmos ietekmē vēlākos. Pēc Salivana šos posmus sauc: zīdaiņa laiks, bērnība, pusaudža posms, pirmspieaugšanas posms, agrais pieaugšanas posms, vidējais pieaugšanas posms, vēlais pieaugšanas posms, brieduma gadu posms. Katrā posmā cilvēks cenšas panākt apmierinošas attiecības un drošību attiecībās ar viņam nozīmīgiem cilvēkiem. Šie cilvēki, atspoguļojot  pozitīvu uzskatu par indivīdu, dod viņam drošību. Kad drošība panākta, bažas ir novērstas. Bažas traucē cilvēku attiecības un sazināšanos.

Attīstības posmu apzināšanās palīdz māsai virzīt terapeitiskās attiecības ar klientu, lai mazinātu viņa bažas un lai saprastu iespējamos iemeslus viņa problēmām.

(Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 56.lpp.

Piažē (Piaget) zināšanu spēju attīstības teorija

Piažē teorija izskaidro, kā attīstās domāšana un spējas. Šī teorija pētī veidus, kā smadzenes uzņem un izmanto zināšanas un kā pieaug inteliģence. Pēc Piažo teorijas, smadzenes pastāvīgi piedzīvo „sajūtu stimulu”. Smadzenes vispirms uzņem un organizē informāciju. Tad piemēro zināšanu struktūru, lai uzņemtu jaunu informāciju. Piemēram, pirmo reizi, kad bērns  redz kaķi, viņa smadzenes uztver krāsu, lielumu, dzīvnieka uzvešanās veidu un vārdu kaķis. Nākošo reizi, kad viņš redz citu kaķi, viņa smadzenēm jāuzņem cita kaķa krāsa, lielums vai uzvedība un arī tas, ka kaķi ir dažādi. Smadzenes piemērojas, un kaķa jēdziens vispārinās. Vajadzīgs līdzsvars starp jēdzienu uzņemšanu un piemērošanos. Tomēr šis līdzsvars ir īslaicīgs, jo smadzenēm pastāvīgi jāuzņem jauna informācija, lai attīstītu sarežģītu domu struktūru.

Lietojot šo teoriju klienta aprūpes plānā, māsa piemēro aprūpi klienta zināšanu spēju attīstībai. Piemēram, mazam bērnam izskaidrojot paredzamo ķirurģisko manipulāciju, ir jāievēro viņa attīstības posms un spēja saprast. Izskaidrojumiem jābūt vienkāršiem, īsiem un piemērotiem viņa attīstības posmam.

Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998.  57.lpp.

Šinī vecumā bērni visu grib zināt, zinātkāre ir it kā uzbāzīga. Visu grib izdibināt, saprast, darīt to pašu, ko pieaugušie. Savas sajūtas realizē rotaļās. Ja bērna rotaļas ir agresīvas-sit, šauj, soda rotaļu personāžu, jādomā, no kurienes bērnā radusies šī agresivitāte. Dažreiz vecāki paši savā starpā strīdās, kliedz, dažreiz izturas agresīvi pret bērniem. Bērnu rotaļām šinī vecumā ir it kā pašattīrošs efekts, bet tikai tad, ja bērns pats izvēlas spēles noteikumus. Ja pieaugušie nemitīgi diktē, kā spēlēties, rotaļa zaudē savu nozīmi. Ja bērnu nemitīgi kritizē, norāj, rodas vainas sajūta.

Torp-Jensen K., Nielsen B. ’’Nursing process theories’’, lectures, Bornholm medical college, Denmark. 1995.