Teorijas, kas ietekmējušas māszinības
Atslēgvārdi: atvērta un slēgta sistēma, sistēmu teorija, Z. Priede Kalniņa
Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. .
Vairākas citu zinātņu teorijas ir ietekmējušas, ir pamatā un plaši lietotas māsu teorijā. Māsas teorētiķes lieto, šīs teorijas, lai saprastu, izskaidrotu un attīstītu rīcību cilvēku sadarbības attīstībā. Tās lieto, lai saprastu, izskaidrotu un pareģotu pārmaiņas veselībā un vidē. Māsu zinātnē lieto sistēmas, piemērošanās jeb pielāgošanās, slodzes, attīstības, lomas un sazināšanās teorijas.
Sistēmas teorijas
Mūsdienu pieeja sistēmas teorijai ir pamatota Ludvika fon Bertalanfija (Ludwig von Bertalanffy, 1955.) 1950. gadu darbā. Viņš izskaidroja sistēmu kā sarežģītu elementu sadarbību, sastāvošu no apakšsastāvdaļām un to raksturīgām īpašībām, kas sadarbojas savā starpā.
Sistēma var būt slēgta vai atvērta. Slēgta sistēma ir sevī ietveroša un neizmaina neko ar apkārtējo vidi. Atvērta sistēma uzņem vielu no vides, attīsta izejas produktus (throughputs) jeb vielu un tad sniedz to atpakaļ videi. Atvērtas sistēmas svarīgākā īpašība ir apakšsastāvdaļu spēja sadarboties kā vienotai vienībai, kas izmaina vielu ar apkārtējo vidi.
Veselības iestāde, kas pieņem klientus, darba spēku un veselības aprūpes materiālus, lai darbotos, ir atvērta sistēma. Šāda sistēma maina vai uzlabo klienta veselības stāvokli, ko iestāde atdod atpakaļ videi kā veselu indivīdu. Tādā pašā veidā var uztvert cilvēka ķermeni kā atvērtu sistēmu. Cilvēks uzņem barības vielas, tās pārstrādā citos produktos un atdod atpakaļ videi citu vielu (Grant, 1994.).
Sistēmu teorētiķi pētī stratēģijas vai vissvarīgākās sistēmas sastāvdaļas, to savstarpējās attiecības un mērķus. Citi svarīgi jēdzieni sistēmu teorijā ir produktu izvērtēšanas spēja, izmantojot vides informāciju, sistēmas spēju sevi uzturēt līdzsvara stāvoklī, enerģijas vajadzība, lai uzturētu sistēmu, piem., atšķirība, papildinājums un sadarbība.
Sistēmas teorija sniedz veidu, kā tuvāk pētīt indivīdu un vidi, kas savieno acīm neredzamas, nesavienojamas daļas. Pamata ideja šai pieejai ir, ka kopējā summa ir lielāka un citāda nekā vienkāršu daļu summa. Tas nozīmē, ka dažādas daļas ir pastāvīgā sadarbībā, kas saplūst īpatnējā vienībā. Arī katrs cilvēks ir ir kas vairāk nekā fiziska būtne, un katrs cilvēks kā ģimenes loceklis ir vairāk nekā tikai ģimenes loceklis. Ģimenes locekļu sadarbība rada vienotu vienību. Sadarbība ģimenē dod vienreizīgu pieredzi, kas atšķiras no tās, kāda būtu, ja katrs tās loceklis darbotos kā indivīds (Catalano, 1996.).
Māsas praksi var apzīmēt kā atvērtu sistēmu, kas uztur dinamisku līdzsvaru, vienmēr saņemot jaunu informāciju, pārskatu pār prakses (sistēmas) darbību, un kas organizēti sadarbojas ar teoriju, pētniecību un praksi. Apskatot māsas praksi no sistēmas viedokļa, teorētiķe gūst dažādas priekšrocības:
- Viņa var apskatīt vairākus faktorus, kas ir sadarbībā ar indivīdu un vidi, ietekmējot veselību.
- Sistēmas apskats savieno dažādas teorijas un jēdzienus nozīmīgā veidā, ko var lietot, pieņemot lēmumus.
- Tas dod kopīgu valodu vairākām profesijām, katrai ar savu zinātni un specializēšanos.
Kopīgā nozīme dod pamatu profesiju sadarbībai kopīgam mērķim – uzlabot klienta veselību. Piemēram, psihologs visvairāk koncentrējas uz indivīda psiholoģisko izpausmi, kamēr sociologs apskata sociokulturālo pusi, bet māsa gādā visvairāk par klienta aprūpi, kas mazina viņa reakcijas uz dažādām ietekmēm.
Sistēma ļauj cilvēku skatīt kā kopumu, kas sadarbojas ar visām sastāvdaļām. Pie tam māsas pieeja ir dinamiska ar pārmaiņām un augšanu kā veselības sastāvdaļu. Tā arī atļauj māsai sadarboties ar klientu un tā sarežģītām vajadzībām un spējām mācīties.
Veselības aprūpe, kas ir visu ietveroša, uztver cilvēku un vidi kā kopumu, un tā ir saskaņā ar sistēmas teoriju. Tāds veids tikpat daudz ievēro veselības veicināšanu kā slimības ārstēšanu. Slimību uztver kā augšanas un attīstības procesu, kas indivīdam dod jaunas spējas. Visu ietverošā veselība rada cilvēka un dabas saskaņu, kas ietver austrumu un rietumu medicīnas praksi. Cilvēka dzīvi vērtē no indivīda veselības uzturēšanas spējām, piemēram: vingrošanas veidiem un daudzuma, slodzes novērtēšanas spējas, attiecībām ar citiem cilvēkiem un spēju izvairīties no slimību riska faktoriem. Katrs veselības traucējums prasa vienu no vairākiem veidiem kā atjaunot veselību.
Visu ietverošā medicīnas praksē lieto: meditāciju, atslābināšanās tehnikas, zāles, ķermeņa bioloģisko reakciju ievērošana, uzturs, akupunktūra, vingrošana, ķirurģija, dzīves veida maiņa. Indivīda veselības pašatbildība, personiska augšana, attīstība un maiņa ir pamatā visu ietverošas veselības gādībai. Māsas atbildība ir palīdzēt klientiem apzināties savas spējas un dažādo pieeju veselīgam dzīvesveidam (Catalano, 1996.)
( Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 49.lpp.-51.lpp.)