medkursi.lv

Māsas zinātnes teorijas ir pamatā māsas prakses darbam un zinātniskajiem pētījumiem. Šīs teorijas pētī, lai ar tām novērtētu un tās izmantotu specifisku parādību izskaidrošanā māsu zinātnē. Četras galvenās teorijas sastāvdaļas: māsas prakse, cilvēks, sabiedrība jeb vide un veselība. (Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 4.-5.lpp. )

Zaigas Priedes –Kalniņas uzskati par svarīgiem jēdzieniem māsu praksē:

Cilvēks: cilvēks ir vienreizīga, dinamiska būtne ar bioloģiskām, psihosocioloģiskām, garīgām un reliģiskām vajadzībām, kuru apmierināšana ir svarīga, lai tās visietveroši cilvēcīgi darbotos. Cilvēkam ir nozīmīga loma pašaprūpē. Viņš/viņa saņem māsas pakalpojumus. Cilvēks ir dzimis un dzīvo ģimenē, bet ģimene ir sabiedrības sastāvdaļa. Sabiedrībai ir sava vēsture un kultūra. Cilvēks ir sadarbībā ar sabiedrību.

Vide un sabiedrība: sabiedrība sastāv no indivīdiem, ģimenēm, grupām. Visas šīs vienības sadarbojas ar vidi un arī ir māsas aprūpes sastāvdaļas. Māsas profesija ir svarīga sabiedrības daļa, no kuras tā izaug un turpina attīstīties.

Veselība: Veselība ir komplicēts dinamisks stāvoklis, kas ietver veselību un slimību. Autore citē Amerikas māsu apvienības (American Nurses Association, 1980.) definīciju: veselība ir dinamisks stāvoklis, kurā indivīda attīstības un uzvedības potenciāls tiek īstenots visplašākā iespējamā apjomā un kurā indivīdam ir nozīmīga loma savas veselības uzturēšanā.

Māsas prakse: Māsas prakse jeb darbs sastāv no cilvēka esošo un potenciālo veselības problēmu jeb slimību reakciju diagnosticēšanas un ārstēšanas (American Nurses Association, 1980.). Māsas prakses mērķis ir palīdzēt klientam piemēroties veselības pārmaiņām, lai uzturētu dzīvību, veselību un labklājību. To sasniedz, lietojot apsvērtu, sistemātisku, klienta aprūpes ievirzi, izmantojot principus un jēdzienus  no arvien jaunu atklājumu papildinātas māsu zinātnes un citām zinātnēm. Māsai  ir svarīga loma, apmācot klientu veselības veicināšanā un slimības novēršanā.

Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998.   (10. – 11.lpp.)

Ētikas principi

      Z. Priede Kalniņa izskaidro, ka katra ētikas teorija satur vienu vai vairākus ētikas principus. Principi ir tie, kas izšķir morālu spriedumu pieņemšanu un morālas darbības veikšanu. Ētikas principi ir vienlīdz svarīgi visur, kur sniedz veselības aprūpi. Ētikas principus var iespaidot kultūras atšķirības. Piemēram, daudzas kultūras uzskata, ka māsa nedrīkst melot slimniekam (balstoties uz patiesīguma principu). Dažādus izskaidrojumus varētu saukt par melošanu vienā zemē, bet tos neuzskatītu par melošanu citā zemē ar citu kultūru.

Ētikas principi māsu prakse saskarsmē ar klientu: autonomija, laba darīšana, taisnīgums, patiesīgums un uzticība.

Autonomijas princips

Indivīda autonomija ir viens no ētikas pamatprincipiem. Vārds autonomija cēlies no grieķu valodas autos, kas nozīmē “pats” un nomas, kas nozīmē “vadīt”. Tātad autonomiju var definēt kā pašpārvaldi jeb par tiesībām sevi patstāvīgi pārvaldīt. Cilvēka personiskā autonomija nozīmē būt noteicējam par sevi, bez jebkādiem psiholoģiskiem vai fiziskiem ierobežojumiem, kā arī bez piespiedu līdzekļiem. Šis pamatlikums prasa māsai respektēt klientus kā autonomus indivīdus, kas ir tiesīgi un spējīgi kontrolēt savu dzīvi un izlemt, kas to iespaido. Māsa iedzīvina klienta autonomiju, sniedzot viņam informāciju un palīdzot to saprast.

Autonomijas secinājumiem ir šādas īpašības:

1. Tie ir pamatoti uz indivīda vērtībām.
2. Tie ir pamatoti uz precīzu informāciju.
3. Tie ir  brīvi no piespiedu līdzekļiem.
4. Tie ir pamatoti iemeslos un apdomīgos apsvērumos.

Māsas atbildība ir sniegt klientam precīzus izskaidrojumus. Informēts klients ir atbildīgs par sava lēmuma sekām.  Māsām bieži gadās sastapties ar klientiem, kas nav saņēmuši nekādus izskaidrojumus vai neatceras, ka būtu tos saņēmuši. Māsai ir pienākums tos sagādāt un dot situācijai piemērotas izvēles tā, lai klienta lēmums būtu pamatots informācijā. Māsas pienākums ir arī paskaidrot, ka klientam ir tiesības saņemt pilnu informāciju, kā arī, ja vēlas, atraidīt medicīnisko aprūpi.

      Māsai nav pienākums piedalīties klienta rīcībā, kas tam kaitē. Klienta racionalitāti pazemina vairāki faktori: bailes, slinkums, zems inteliģences līmenis, sāpes, zāles, kas ietekmē saprātu, slimība. Dažas situācijas attaisno ierobežojumus autonomijā. Piemēram, būtu attaisnojams aizkavēt darīt ļaunu citiem, atturēt darīt pārkāpumus citiem un neļaut apturēt notikumus, kas ir pārējās sabiedrības interesēs. Situācijas, kad autonomiju jāierobežo: atturēt cilvēku no pašievainošanās, darīt labu cilvēkam, kura spējas ir ierobežotas, darīt labu sabiedrībai.

      Dažreiz rodas domstarpības starp klientiem, viņu tuviniekiem un medicīnas darbiniekiem: vai ir vēlams atklāt diagnozi (piem., vēzi) un vai stāstīt klientam, ka ārstēšanas process var sagādāt daudz sāpju un bēdīgu prognozi. Medicīnas darbiniekiem arī šādās situācijās ir jāvērtē klienta un tuvinieku spēju pieņemt diagnozi un terapiju un tai piemērot izskaidrojumus. Ja cilvēks nav kompetents un situācija prasa ātru izšķiršanos, tad medicīnas darbinieki (pēc savas labākās sirdsapziņas) to izdara viņa vietā. Tādos gadījumos patur prātā klienta intereses, labklājību un iepriekš izteiktu vēlēšanos. Ierobežot izšķiršanās brīvību var tikai tad, ja medicīnas darbinieki spēj pierādīt, ka persona nav kompetenta.

      Autonomijas princips ietver konfidencialitātes garantiju klientam. Konfidencialitāti var lauzt tikai klients, nevis veselības kopēji.

Laba darīšanas princips

      Laba darīšanas princips apraksta pienākumu darīt labu un izvairīties darīt ļaunu. Māsas veiksmīga rīcība veicina klientu labumu un mazina ļaunumu. Laba darīšanas princips prasa no ētiskas personas ievērot šādus likumus (Frankena 1973.)

1. Nevajag darīt ļaunu vai kaitēt.
2. Vajag novērst ļaunu vai zaudējumus.
3. Vajag samazināt vai iznīcināt ļaunumu.
4. Vajag darīt vai veicināt labu.

Šis princips ir cieši saistīts ar taisnīguma principu. Taisnīgums prasa, lai klienti saņem augstas kvalitātes gādību, neatkarīgi no viņu sabiedriskā līmeņa, ekonomiskā stāvokļa, rases vai nacionalitātes piederības, personiskām īpašībām un veselības problēmām.

Taisnīguma princips

      Taisnīguma princips prasa, lai labumu sadala vienlīdzīgi starp vienlīdzīgiem cilvēkiem. Fraia (Fry,1994.) izskaidro, ka tiem, kam veselības vajadzības ir vienādas, būtu jāsaņem pakalpojumi un līdzekļi vienādā līmenī, bet tiem, kam lielākas veselības vajadzības, būtu jāsaņem attiecīgi vairāk aprūpes. Šāds sadalījums ir taisnīgs, jo tas sadala veselības aprūpes līdzekļus godīga veidā pēc vajadzības.

Tomēr ir grūti izlemt, kas būtu jāaprūpē, kad un ar ko.  Ideāli visiem cilvēkiem  vajadzētu saņemt visu vajadzīgo veselības aprūpi, bet tas nav iespējams, ja aprūpei pieejamie līdzekļi ir ierobežoti. Džeimtona (Jameton, 1984.) iesaka skatīties uz šādiem punktiem, izdalot veselības aprūpes līdzekļus:

1. Visiem vienlīdzīgi.
2. Katram pēc viņa nopelniem (var ieskaitīt pagātnes un nākotnes sniegumus sabiedrības labā).
3. Katram pēc tā, cik viņš var atļauties (brīvā tirgus ekonomija).
4. Katram pēc viņa vajadzības.

Māsai, lietojot taisnīguma principu, jānodrošina klienta tiesības, ka sabiedriskais un ekonomiskais stāvoklis neierobežo viņa tiesības. Piemēram, dārgai operācijai, kā sirds pārstādīšanai nevajadzētu tikt ietekmētai no klienta spējām par to samaksāt. Bez tam ir arī jāievēro, kādu ietekmi aprūpes lēmumi atstāj uz indivīdu.

Patiesīguma princips

Patiesīguma princips uzliek pienākumu teikt patiesību. Daži filozofi uzskata, ka patiesības teikšana veicina uzticību,  spēju turēt solījumu, spēju attīstīt un uzturēt uzticību starp cilvēkiem. Bieži cilvēki pārprot vai neizprot teikto. Šie pārpratumi parasti nav radušies ar nolūku maldināt. Pārpratumi var rasties, nezinot vai nelietojot kompetentu saskarsmi. Dažreiz maldināšana notiek starp veselības aprūpes personālu un klientiem. Piemēram, kārtējā veselības pārbaude atklāj ļoti tālu progresējušu slimību. Sargājot klientu no sliktām ziņām un tā, ka nav veida, kā viņu izārstēt, klientam diagnozi neizpauž. Maldināšana notiek cerībā aizsargāt cilvēku no priekšlaicīgām skumjām un bēdām.

      No citas puses personas, kas nonāk veselības aprūpes iestādēs, ne vienmēr sniedz patiesu informāciju par savas veselības vēsturi, piemēram, cik daudz lieto reibinošos dzērienus vai nevēlamas  ķīmiskas vielas.

      Dažreiz veselības aprūpes personāls nedod patiesas atbildes uz klienta jautājumiem vai atbild tikai uz daļu no jautājumiem. To pamato, ka klients nesaprot visu informāciju vai ka būs labāk, ja viņš nezinās visu par savu veselību. Veselības personāls nostājas it kā vecāka lomā, pieņemot, ka veselības darbinieki ir vairāk spējīgi lemt par to, kā slimnieks uzņems nelabvēlīgās ziņas, nekā slimnieks pats. Ar to pārkāpj klienta tiesības un autonomijas principu. Ja slimnieks un veselības personāls respektē viens otru, tad nevar pamatot maldināšanu kā daļu no patiesības teikšanas.

      Patiesības teikšanu ietekmē arī kultūra. Dažās kultūrās sagaida, ka klienti vienmēr saņem patiesu informāciju, citās kultūrās pieņem, ka slimniekam ir labāk nezināt patiesību par savu veselības stāvokli. Māsai, gādājot par klientiem,  ir svarīgi zināt viņu individuālās vēlmes un paražas.

Uzticības princips

      Uzticības principu definē kā spēju turēt solījumu starp diviem cilvēkiem. Pienākums turēt solījumu ir pamatots indivīda autonomijā un uzticībā. Indivīds ir morāli atbildīgs turēt solījumu, ja viņš ir iesaistījies attiecībā ar otru, kas sagaida uzticību. Ļaunprātīgi izmantot uzticību ir tas pats kā melot. Saistības starp veselības darbinieku un klientu ietver uzticību jeb solījuma turēšanu. Cilvēki sagaida, ka solījumu turēs un to nelauzīs bez pietiekoša iemesla. To pašu sagaida arī no konfidencialitātes, kas ir viena no pamatprasībām profesionālās veselības aprūpes ētikā. Tomēr ir izņēmuma gadījumi, kad solījumu lauž, ja tas dod vairāk labuma klientam nekā, ja solījumu turētu. Morāli varētu solījumu lauzt arī tad, ja tas apdraudētu kādas trešās personas labklājību. Māsai rūpīgi jāpārdomā informācijas konfidencialitāte un ko viņa apņemas neizpaust. Ja to nevar solīt, tas viņai godīgi jāpasaka klientam.

Visi minētie  principi ir pamatoti uz pieņēmumu, ka cilvekiem ir zināmas ētiskas tiesības. Šmite un Deivisa (Smith & Davis, 1980.) ir definējušas trīs ētiskās tiesības:

1. Pastāv ētiskās tiesības, kas cēlušās no paražām, tradīcijām un pieredzētā. Piem., klientam ir tiesības sagaidīt, ka konfidenciālu informāciju neizpauž.
2. Ideālas ētiskās tiesības ir tiesības, kam būtu jābūt, bet kas īstenībā varbūt nepastāv. Piemēram, visiem cilvēkiem ir tiesības saņemt labas kvalitātes aprūpi.
3. Apzinīgas ētiskās tiesības ir tās, kas nāk no sirdsapziņas principa. Citi cilvēki  varētu šīs prasības neuzskatīt par pamatotām. Piem., beigt uzturēt dzīvību ar mākslīgām ierīcēm cilvēkam, kam smadzenes ir mirušas. 

   Literatūras avots:

    Priede Kalniņa Z. Māsas prakse pamatota teorijā.–Heritage Printing/Graphic Milwaukee, WI USA, 1998. 19.lpp.-28.lpp.